Apstādinātā, bet vēl nesagrautā medicīna 0
Veselības ministrijai (VM) ir jānosaka gan veselības aprūpes attīstības politika, gan finansējums. Diemžēl tas nenotiek. Ministrijas ierēdņi veic darbu, ko viņi sauc par reformām, – galvenokārt maina savā pakļautībā esošo iestāžu nosaukumus.
Tādas “reformas” nekādā veidā neveicina medicīnas attīstību. Sarunas par iespējamo nozares attīstību starp ministriju un mediķiem praktiski nenotiek, un tādēļ VM mums un mūsu pacientiem nav īpaši nepieciešama.
Esmu spiests apšaubīt tādu “greznību” kā divu medicīnas fakultāšu nepieciešamību valstī ar diviem miljoniem iedzīvotāju. Bet pagaidām neviens politiķis nav teicis, ka būtu gana ar vienu medicīnas fakultāti un vienu universitātes slimnīcu. Pašlaik tās ir divas – Paula Stradiņa Klīniskā universitātes slimnīca un Austrumu klīniskā universitātes slimnīca. Abas slimnīcas funkcionē kā valsts akciju sabiedrības, kuru pamatā ir patstāvīga saimnieciskā darbība. To ienākumi ir atkarīgi no padarītā darba, ko apmaksā Nacionālais veselības dienests, t. i., no valsts naudas. Tās nepietiek (vai vispār ir iespējams pietikt?) ne tikai tāpēc, ka tās ir maz, bet gan tāpēc, ka tā tiek neracionāli izmantota. Izbrīna birokrātisko departamentu, biroju un dažādu sadarbības grupu skaits slimnīcās, kas tiek uzturēti par medicīnas darbinieku nopelnīto naudu. Šajos “birojos” ir direktori, vietnieki, referenti utt. Vai ir nepieciešams tāds birokrātu skaits? Vai nav labāk paaugstināt medicīnas speciālistu algas? Slimnīcas administrācija redz veselības aprūpes progresu dārgas un supermodernas diagnostiskās aparatūras iegādē. Ņemot vērā, ka augstās tehnoloģijas ir dārgas, pilnīgi saprotami ir slimnīcas ievērojamie parādi. 2009. gadā nepietiekamais finansējums noveda pie ārstu algu samazinājuma un nepieciešamības pēc pacientu maksas par plānveida operācijām. Tāda situācija nav bijusi un nav Eiropas valstīs.
Kopš šī laika augsto tehnoloģiju medicīnas attīstība ir pilnīgi apstājusies. 2011. gadā Stradiņa slimnīcā veiksmīgi transplantēja aknas par slimnīcas līdzekļiem un ar ļoti labiem rezultātiem, bet turpinājuma nav. Aknu transplantāciju pieaugušajiem valsts neapmaksā un šie slimnieki ir nolemti nāvei. Bērniem šo operāciju valsts apmaksā, bet to iespējams veikt Beļģijā vai Vācijā. Mēs neattīstāmies.
Cik man ir zināms, lielāko daļu cilmes šūnu allogēnās transplantācijas hematoloģisko slimību gadījumā Latvijas iedzīvotājiem tiek veiktas Lietuvā. Bet kāpēc ne Latvijā?
Diezgan sarežģīts un neracionāls ir studentu un ārstu apmācības process universitātes slimnīcās. Piemēram, Stradiņa slimnīcā ir Stradiņa universitātes Ķirurģijas klīnika un Latvijas Universitātes Iekšķīgo slimību klīnika, bet Austrumu slimnīcā ir Latvijas Universitātes Ķirurģijas klīnika un Stradiņa universitātes Iekšķīgo slimību klīnika. Tādas klīnikas ir medicīnas pamats un tām vajadzētu koordinēt savu darbību. Mācību spēku skaits ir pilnīgi pietiekams, bet to sadrumstalotība (daži asociētie profesori strādā uz 0,25 vai pat 0,1 slodzes) un neefektīvā darba organizācija ietekmē mācību procesu un zinātnisko pētījumu attīstību.
Iepriekš minētie un citi trūkumi veselības aprūpes organizācijā Latvijā izpaužas visai prozaiskā veidā. Slimnieki, kuriem nav iespējams palīdzēt, mirst. Veselības aprūpes personāls, kas nevar izdzīvot ar algu, aizbrauc. Tikai pagājušajā gadā no Latvijas Transplantācijas centra, kur es strādāju, sešas augsti kvalificētas medmāsas aizbrauca strādāt uz ārzemēm. Bet cik ir aizbraukuši augsti kvalificēti ārsti! Galvenais iemesls, protams, ir zemās algas. Bet tās nekļūs lielākas, ja veselības aprūpes nauda aizplūdīs pacientu ārstēšanai ārzemēs un ja mēs neattīstīsim savu medicīnu.
Parasti diskusijas par veselības aprūpes problēmām beidzas ar frāzi “dodiet naudu!”. Tiesa, investīcijas ir nepieciešamas. Jāsāk un jābeidz mūsdienīgas Stradiņa slimnīcas celtniecība. Ja nebūs naudas, to privatizēs. Bet tā ir nacionāls īpašums. Tātad vajag būvēt! Valsts ir atradusi naudu Gaismas pilij, bet savu iedzīvotāju dzīvības saglabāšanai?
Paralēli investīcijām ir nepieciešamas organizatoriskas izmaiņas, kuru īstenošanai dalība jāņem izpildvarai. Ja būtu tikai viena medicīnas fakultāte un viena universitātes slimnīca, varētu panākt līdzekļu ietaupījumu. Šos līdzekļus varētu izmantot mērķtiecīgai ikgadējai universitātes slimnīcas finansēšanai.
Šāda slimnīca nevar pildīt savas funkcijas tikai no nopelnītās naudas par medicīnas pakalpojumiem, ja par tiem maksā tikpat, cik reģionu slimnīcām. Ārvalstīs universitātes slimnīcas saņem mērķdotācijas 10 – 15% no ikgadējā budžeta, ņemot vērā attīstības un jauno speciālistu piesaistes nepieciešamību.
Peļņu var nest arī sarežģītu ārstēšanas metožu un tehnoloģiju izmantošana ārvalstu pacientiem. Pie mums nebrauks pacienti, lai izoperētu žultspūsli vai bruku. Bet mums vēl ir speciālisti tādās nozarēs kā kardioķirurģija, kardioloģija, transplantoloģija, uroloģija un asinsvadu ķirurģija. Tūrisms attīstās un nepieciešama mediķu un tūrisma speciālistu aktivitāte, lai attīstītu nozari, kas būtu spējīga noturēt mūsu speciālistus, dotu viņiem iespēju nopelnīt. P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas Transplantācijas centram ir zināma pozitīva pieredze ārvalstu pacientu ārstēšanā.
Mūsu veselības aprūpe, kaut arī apstājusies savā attīstībā, vēl nav pilnībā sagrauta. Vēl neesam tālu atpalikuši no Lietuvas un Igaunijas! Nepieciešams atmest ambīcijas un ķerties pie darba visiem, kam rūp Latvijas medicīnas un valsts progress.
