Publicitātes foto

Apstājies, lai dvēsele tevi panāk! Saruna ar Evitu Zālīti 2

Evita Zālīte ir ne tikai Latvijas Nacionālās operas soliste, gādīga mamma četriem bērniem, bet arī vitālas dzīves gudrības pilna sieviete, kura joprojām meklē īsto veidu, kā dzīvot radošu dzīvi. Pirmssvētku laikā dziedātāja aicina novērtēt to, kas mums dots, un aicina svētkus piedzīvot kopā – no 7. decembra viņas balss skanēs koncertos Latvijas dievnamos, šoreiz – kopā ar Andri Ērgli un mūziķu grupu.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33
Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15
Mājas
12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25
Lasīt citas ziņas

Evita neslēpj, ka šobrīd arvien mazāk viņu saistot plašā un krāšņā operas „pasaule pasaulē”, kurā kā kora dziedātāja un operas soliste viņa mitusi jau 20 gadu, un atzīst, ka ir gatava jauniem meklējumiem. Kopš septembra viņa ļāvusies sirds aicinājumam un šobrīd studē teātra mākslu Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā.

“Agrāk bija labi ar to vien, ja tikai ļāva padziedāt, bet tagad vēlos ko vairāk,” viņa skaidro. „Jā, operas žanrs ir īpašs, bet teikšu godīgi – tajā ir daudz ārišķību, farsa un nosacītību. Tas man šobrīd ir par skaļu. Tikko biju uz Radio kora koncertu – Bahs, Kančelli, Perts. Tā ir mūzika, kas mani baro.”

CITI ŠOBRĪD LASA

„Ir skaidrs, ka līdz sešdesmit gadu vecumam nedziedāšu. Apzinos, ka neesmu tas soprāns, kas pie operas turēsies ar zobiem un nagiem līdz pēdējam. Reiz būs jāmaina sava identitāte, un šis brīdis tuvojas. Protams, nedz koncerti, nedz mūzikas pasniegšana nekur no manas dzīves nepazudīs, tomēr gribas turpināt radīt. Mani arī biedē tāda „iekārtošanās” siltā vietā – jā, it kā ir kaut kāds „komforta buferis”, kura galā mierīgi gaida pensija, tomēr ir skaidrs, ka šajā dzīve droši nebūs nekad. Un tai siltajā vietā es pazaudēju dzīves garšu, jo dzīves esence ir vēlmē riskēt un radīt. Man patīk dzīves plašums, patīk mākslas, mūzika, teātris. Fascinē žanru sintēze. Es gribētu pati veidot muzikāli dramatiskus projektus vai, piemēram, veidot partitūras gleznu izstādēm. Gleznā tāpat kā mūzikā ir ritms, kompozīcija, faktūra, struktūra – katram māksliniekam ir sava laika izjūta.”

„Droši vien manā vecumā šis ir diezgan drosmīgs solis,” prāto Evita. „Tomēr ticu, ka sievietēm ir no Dieva dota zelta dāvana – intuīcija. Protams, vajag drosmi, lai sekotu tai. Skatoties uz savu dzīvi, redzu, ka neesmu meklējusi nedz ērtību, nedz komfortu, bet vienmēr dzīvojusi pēc tās sajūtas, kā es saprotu dzīvi. Kā meklēšanas spēlē – vai nu ir silts, un tu ej tajā virzienā, vai ir auksts, un nekas nenotiek. Kad top izrāde operā, katrs no izrādē iesaistītajiem to redz citādi, tomēr operā mēs esam izpildītāji, bet režisora redzējums – ļoti subjektīvs. Gribi vai negribi, bet viņam mūsu pulciņš ir jāpakļauj viņa idejai. Man patīk uzņemties atbildību pašai, un tagad mācos uzņemties atbildību par citiem. Kopš bērnības man ļoti patīk dramatiskais teātris, un studējot notiek brīnišķīga sastapšanās ar šo vidi. Šobrīd šo vēlmi esmu aizsūtījusi gaisā, un redzēsim, kādas būs iespējas. Teātri saprotu kā ceļu, nevis mērķi, punktu, uz ko iet. Mēģināšu ņemt to, ko varu.”

Režijas lauciņā Evitai ir iekrāta pieredze. Jau desmit gadus ik vasaru pēcjāņu laikā savu „fanu” loku pulcē viņas rīkotie Mazie opermūzikas svētki Ungurmuižā. Evita sapņo, ka nākamgad tajos jau varētu uzvest pat nelielu, muzikāli teatrālu fragmentu. Viņa rakstījusi scenārijus koncertiem un citiem pasākumiem. „Redzu, ka apkārt šai jomā brīžiem diletantisms lien laukā pa visām vīlēm, bet es negribu palikt mūžīgā diletanta lomā. Man ir svarīgi pamācīties,” viņa teic, un atzīst – zināšanas audzējot pašapziņu.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.