Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
15. janvāris, 2013
Drukāt

Apstrādājot asaru kanālus, no tevis to latu burtiski izspiež

Foto - LETAFoto - LETA

Divdesmit pirmais gadsimts ir kā milzīga datora ekrāns, uz kura neskaitāmas dzīves kļūst publiskas. Ar datora starpniecību mēs ne tikai iepērkamies, bet kārtojam arī savas attiecības. Pateicoties telefonakcijām, sabiedrība var piedalīties dažādu projektu īstenošanā.

 

Akcijas arī parāda, ka sabiedrībai nav vienalga, kas notiek ar kultūras un vēstures pieminekļiem, bāreņiem un bērniem ar īpašām vajadzībām. Jautājums tikai par veidu, kādā šīs akcijas tiek rīkotas. Kad jūti, apstrādājot tavus asaru kanālus, no tevis to latu burtiski izspiež, ir grūti klausīties un rodas pretestība. Šajā ziņā patīkami atšķīrās Pirmajos Ziemassvētkos no tīras sirds rīkotais koncerts “Doma baltās domas”. Bez dažādiem “uķi – ķuķi” un žēlināšanas vakara dalībnieki stāstīja savu Ziemassvētku stāstu. Mīļi, neuzstājīgi un brīvi no uzskrūvēta patosa, ko gan nevar teikt, piemēram, par ziedojumu vākšanu Likteņdārzam.

“Latvijas lepnuma” pasākumos redzi vienuviet sapulcinātus tik daudzus pašaizliedzīgus cilvēkus, kuri ir rīkojušies, nevis lai sevi paaugstinātu un nonāktu prožektoru gaismā, bet vienīgi cilvēcības vadīti, skatījums uz nākotni mainās. Nekā taču netrūkst, lai uzplauktu ikviens pagasts un visa Latvija. Mums nekā netrūkst! Ja nu vienīgi labās gribas. Katrā apdzīvotā vietā ir savi amatnieki, daiļo amatu pratēji, ļaudis ar labām balsīm un aktieru dotumiem. Kādas izstādes, radošās tikšanās un tirdziņus varētu rīkot, ja vien būtu kas sasauc kopā! Ja vien savu neganto darbu nedarītu melnā skaudība un sīkcilvēciskas kaislības. Ja vien mēs skatītos uz darītāju rokām ar apbrīnu, nevis ar aizdomām.

Pārmaiņu vējš daudziem var nepatikt. Bet sakiet, vai bez tā var piepildīties tie neskaitāmie laba vēlējumi, kurus gada nogalē tik bagātīgi esam saņēmuši un arī paši dalījuši?

Neviena kustība nesākas pati no sevis, ir vajadzīgs no tīras sirds nācis aicinājums. Tas tiešām ir brīnums, ka ik pa laikam tāds rodas it kā pats no sevis. Kad enerģija ir uzkrājusies, tā laužas uz āru. Un tad kāds vai kāda ierosina svētīgas lietas. Vietējai varai tik vien būtu jādara, kā jāpamana šī sakustēšanās un darītāji jāatbalsta. Un jānoliek pie vietas tie, kuri dara visu, lai pīļu dīķī ūdens nesakustētos. Ja šādu sakustēšanos palaiž garām, darītāji, lai cik viņi stipri būtu, pārdeg. Mums visiem ir tikai divas rokas un nedēļā septiņas dienas. Ir jābrīnās, ar kādu skubu tie paši ļaudis, kas visu laiku vaimanā, ka “pie mums jau nekas nenotiek”, uzsāk pretdarbību, tiklīdz kāds kaut ko tiešām sāk darīt. Vai nav stulbi sēdēt ratos, skubināt zirgu un bāzt sprunguļus riteņos?

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+