Mobilā versija
+1.2°C
Auseklis, Gaisma
Ceturtdiena, 14. decembris, 2017
5. decembris, 2017
Drukāt

Apstulbinoša veču pasaule (2)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Kadrs no Ivara Zviedra filmas "Zāģeri".

Iespējams, ka, dodoties noskatīties Ivara Zviedra jauno dokumentālo filmu “Zāģeri”, ikviens skatītājs jau iepriekš iedomājas, ka labi pārzina šo tēmu. Atmiņā uzpeld latviešu literatūras klasikā lasītais par smagā darbā rūdītajiem mežinieku muskuļiem.

Toreiz, liekas, tā bija apbrīnota profesija, jo vīri smagi, bet, ar apdomu strādājot, daudz redzēja un piedzīvoja. Viņiem bija mērķis – sakrāt naudu, uzcirst māju, iekopt zemi; vēl arī pasauli redzēt un galu galā nodibināt ģimeni. Visā visumā latviešu literatūra pauž, ka šī profesija, kā tagad teiktu, bija reitinga augšgalā. Tik daudz par seniem laikiem. Mūsdienās praktiski katrs ir ko dzirdējis par Latvijas zaļā zelta aizplūšanu, mežu izciršanu, kaut gan laukos un arī pilsētās noteikti vēl joprojām atrodas puikas, kuri apbrīno varenos mežu traktorus un košās krāsās nokrāsotos motorzāģus.

Pusotru stundu garajā režisoru Ivara Zviedra un Andra Kalnozola filmā velti meklēt seno laiku darba romantiku un, nenoliedzami, arī darba ētiku. Tur rāda skarbu, skaudru, apstulbinošu veču pasauli. Vecie ir tukši, dzīves salauzti vīri, pusmūža – aizlauzti, un jauno skatiens ir apjucis. Aiz kadra palikušas viņu mājas un ģimenes, patiesībā jebkāda cita pasaule. Īstā dzīve eksistē kaut kur ārpusē, bet tajā, filmā parādītajā, pasaulē palicis tikai smagais darbs un sīka ikdienas atslodze – dzeršana, meičas un izkaušanās. Rokas pavirši mazgā traukus un tikpat pavirši noglāsta svešu bērnu galviņu, skaļi sapņojot par mājām. Droši vien līdzīgus smaga darba veicējus varētu atrast arī jebkur citur pasaulē – gan Norvēģijas mežos, gan, galu galā, arī Brazīlijas džungļos. Varoņi savstarpēji sazinās latviski, bet citādi gan vieta, gan valoda, gan pat arī kalendārais laiks ir nosacīti jēdzieni. Zāģeru komūna ir pazemīga. Lai arī daudz tiek runāts par naudu, tajā brīdī, kad naudas vairs nav, zāģeri klusē. Viņus gribētos pažēlot. Dzeļoši skatieni iespējami tiem, kas ārpusē. Komūnā savanģotie zāģeri ir bezspēcīgi. Filma, kuras galvenās mizanscēnas risinās saspiestās piespiedu dzīves virtuvē, liekas kā sociāls eksperiments.

Skatītāju zālē ik pa laikam kāds mazliet apjucis iesmejas – par pārāk biezo majonēzes kārtu uz maizes, par lamuvārdu birumu, par kādu nejaušu tiešāku acu skatienu, kurā noklusētā ir daudz vairāk nekā pateiktā. Liekas, zālē visu laiku var just arī režisora, vienlaikus arī operatora Ivara Zviedra klātbūtni. Dīvaini, bet, filmai līdzi dzīvojot, garām ausīm aizgāja gan rupjās lamas, gan kautiņi, gan dzeršana. Drīzāk dīvainas sajūtas radīja sāpīgi skaistie dabas skati. Dabas viedums un veču prastums nesatiekas. Veči grib nopelnīt, daba gribētu turpināt dzīvot. Vienīgi režisors Zviedris mēģina mirkli apstādināt, un, radot nepastarpinātas asociācijas, kamera norāda gan uz lēni lienošu mušu, gan samudžinātiem ābeļzariem. Protams, gaistošs ir arī zirnekļa tīkls saules staros…

Jauno dokumentālo filmu var uztvert no dažādām pozīcijām. Kā filmu par dabas aizsardzību – jau reklāmas materiālos uzsvērts, ka ik gadu Latvijā tiek nocirsti ap 10 miljoniem kubikmetru koksnes. Šajā filmā neviens jaunus mežus nestāda. Redzot brīnumskaistos saullēktus un bezbēdīgo dzelteno tauriņu, skatītājam būtu jādomā par to, ka, izcērtot mežu, skaistums pazūd. Paliek dubļi, kailcirte un bezjēdzīgs plašums. Tas gaismas brīdis, kad, nogāžoties kokam, atsedzas debesis, ir īss.

Filmas pieteikumā rakstīts, ka būt par zāģeri daudziem ir pēdējā iespēja. Viens no galvenajiem varoņiem, tiesa, gan pašās filmas beigās, liekas, veiksmīgi pārkvalificējies par traktoristu. Ja tur, jaunajā dzīvesvietā, atkal nebūtu skaidri manāma skaudra pamestība, tad, iespējams, varētu iedomāties, ka tieši zāģera darbs viņam licis attapties un bēgt. Viņš cer, ka “ar laiku viss varbūt nokārtosies arī man”. Bet filmas gaitā šos vīrus nekādi nākotnes sapņi īpaši neskar. Diemžēl viņu darba un dzīves grumbuļainajiem ceļiem nav ne gala, ne sākuma – kā filmā izskanējušajā dziesmā: “Es kā kaija šūpojos… tāds liktens man ir lemts…”

Filma ir arī par visu pārņemošo tehnikas uzvaru. Tiem dažiem kadriem, kad visurgājēji laužas tādā kā dubļu masas jūrā un nakts tumsā, spožiem lukturiem degot gandrīz klusumā, un mehāniskas ķetnas izrauj, salauž un aizmet kādu koka dzīvi, ir biedējošas asociācijas. Taču nav sagaidāms, ka jaudīgajai mežizstrādes tehnikai būs vērojamas nomācošas psiholoģiskas un ētiskas problēmas.

Filma skar arī pedagoģijas jomu, jo zāģeru darba devējs Romāns cenšas večus arī pāraudzināt – kā izturēt citu skaudību, kā būt godīgam, nekrāpt, būt tīrīgam, mazāk dzert. “Spēks ir mācēt savaldīties,” saka veču audzinātājs, kurš pats, liekas, nekad nezaudē savaldību. Taču viņa vadībā klusējošajiem vīriešiem nākotne rādās drūma.

Galu galā šī ir filma par daudziem no mums šodienas Latvijā. Šeit un tagad, bez pūdercukura virskārtas. Kā pats Ivars Zviedris saka: “Esam!”

 

UZZIŅA

“Zāģeri”, dokumentāla filma, Latvija

Režisori Ivars Zviedris, Andris Kalnozols (studija “Dokumentālists”), operators Ivars Zviedris, montāžas režisore Inese Kļava, skaņu režisors Ģirts Bišs, muzikālā noformējuma autors Toms Auniņš, mākslinieks Jānis Blanks, tehniskais direktors Pēteris Sudakovs.

Tuvākie seansi k/t “Splendid Palace”: 9.12. plkst. 15.30; 10.12. plkst. 12.30; 11.12. plkst. 16.30; 14.12. plkst. 16.15.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kur netā var noskatīties šito?

  2. Neliels labojums: Par traktoristu gan tagad strādā priekšnieks Romāns, ne viens no zāģeriem (kurš šo tekstu teica par bijušo darba devēju).

Draugiem Facebook Twitter Google+