Viedokļi
Komentāri

Māris Antonevičs: Aptaujas – veids, kā “iesmērēt” preci 16


Māris Antonevičs
Māris Antonevičs
Foto – Timurs Subhankulovs

Uz dažādām sabiedriskās domas aptaujām, tautā bieži sauktām par “reitingiem”, agrāk raudzījos līdzīgi kā uz laika apstākļu prognozēm. Tas ir – ar apziņu, ka dati nav grābti no zila gaisa un tam ir savs zinātniskais pamatojums, tomēr pilnībā uzticēties piesauktajiem skaitļiem un to skaidrojumam nevar. Tāpat kā laika apstākļus var ietekmēt dažādi neparedzami faktori, tā arī sabiedrības noskaņojuma mērījumiem ir daudz zemūdens akmeņu – sākot ar to, ka ne visi cilvēki ir gatavi teikt to, ko domā, un pat atklāti pausts viedoklis var ļoti strauji mainīties, līdz tam, ka te ir daudz manipulāciju iespēju, piemēram, formulējot jautājumus un piedāvātās atbildes. Zināmāko socioloģisko firmu pārstāvji nereti rauc degunu, kad žurnālisti pēc reitingu publicēšanas pārliecinošā balsī uzskaita partijas, kas neiekļūtu Saeimā, jo tās nepārvarot piecu procentu barjeru. Taču izrādās, ka aptaujāti gan pilsoņi, gan nepilsoņi, un iespējamais balsu skaits rēķināts ne tikai no izlēmušajiem, bet arī neizlēmušajiem un tā tālāk, kas galā ainu var mainīt diezgan būtiski.

Neskatoties uz nedaudz skeptisko ievadu, manuprāt, sabiedrības noskaņojumu noteikti vajag pētīt un izmantot lēmumu pieņemšanā, kā arī komunikācijā. Tāpat kā dažādu profesiju pārstāvji nevar iztikt bez cītīgas sekošanas laika prognozēm. Lai kādus lamu vārdus viņi reizēm gribētu veltīt meteorologiem, tos ignorēt būtu bezatbildīgi.

Slikti, ja ar šiem datiem sāk manipulēt. Piemēram, vai jūs noticētu, ja tiktu publicēta elektrisko sildītāju tirgotāja pasūtīta laika prognoze, no kuras secināts, ka tuvākos trīs mēnešus gaidāms ļoti auksts laiks, bet apakšā atklāts aicinājums – steidzieties uz firmas veikaliem, jo sildītājiem tieši šobrīd labas atlaides? Šādā situācijā labāk tomēr pameklēt alternatīvus avotus, pirms noticēt tirgotāja interpretācijai. Bet kā ar socioloģiskajām aptaujām?

Pērn skaļu izgāšanos piedzīvoja ANO bēgļu aģentūras un tās nolīgto reklāmistu organizētā bēgļu atbalsta kampaņa “Mēs darītu tāpat” – “Mēs arī bēgtu”. Kampaņas pamatā bija aptaujas dati, kas it kā rādīja, ka 45% iedzīvotāju atbalstot bēgļu uzņemšanu. Tāpat tika minēti citi “fakti” no aptaujas rezultātiem, par kuru patiesumu drīz vien radās šaubas. Tika pat izteiktas aizdomas, ka tāda aptauja nemaz nav veikta vai arī ir notikusi manipulācija ar uzdotajiem jautājumiem un iegūtajiem datiem. Tās pastiprināja arī kampaņas organizētāju izlocīšanās. Tika apgalvots, ka dati esot reklāmas aģentūras “DDB Latvija” īpašums, un tai neesot nekāda pienākuma ar šo informāciju dalīties. Kad atklājās vēl citi nesmukumi, bet pret kampaņas saukļiem sāka iebilst gan Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku pārstāvji, gan dažādas citas sabiedrības grupas, kampaņa steigšus tika noklusināta.

Nupat medijiem tika izplatīti un diemžēl nekritiski tālāk palaisti kādas citas aptaujas dati. Tie vēsta, ka “sešdesmit procenti Latvijas iedzīvotāju ekonomiski aktīvajā vecumā” atbalstot tā saukto “kapu tramvaju”. Galvaspilsētā atbalsts vispār esot graujošs – 71 procents. Nu ko – tad jau viss skaidrs. Varētu jau naivi pabrīnīties par pēkšņo pozitīvisma vilni, ņemot vērā, ka par jauno tramvaju ir daudz kritisku iebildumu un pat tiem, kuriem principā nebūtu iebildumu, ka Skanstes rajonā ir tramvaja līnija, tomēr rodas šaubas gan par konkrēto projektu, gan tēriņu lietderību, gan daudziem citiem jautājumiem. Minētā “aptauja” netiek piedāvāta kā dati, bet kā interpretācija, kas izdevīga tās pasūtītājiem – 
”Skanstes attīstības aģentūrai”, kas ir ļoti, ļoti ieinteresēta projektā. Un tā nu socioloģija no sabiedrības viedokļa noskaidrotājas mēģina kļūt par tās veidotāju, bet ēnā stāv onkuļi ar naudu pārblīdušām kabatām un apmierināti berzē rokas.

LA.lv