“Apturēts laiks melnbaltā fotogrāfijā” 0
Dzejniece Sarmīte Radiņa (1960) dzimusi, augusi un arī strādā Madonas novadā. Absolvējusi Latvijas Kultūras koledžu, strādājusi dažādos amatos, taču visi bijuši saistīti ar darbu bibliotēkā; pašlaik ir Madonas novada bibliotēkas galvenā bibliotekāre. Dzejnieces darbi ir publicēti tādos laikrakstos un žurnālos kā “Latvijas Avīze”, “Bibliotēku Pasaule”, “Karogs”, “Neatkarīgā Rīta Avīze” u. c. Sarmīte Radiņa ir piecu dzejas krājumu (“Tevi noglāsta vējš”, 2002, “No gaismas palsajiem putekļiem”, 2003, “Saule brokasto”, 2005, “Balts mēness ver adatā diegu”, 2007, “It kā pelnīti, it kā par velti”, 2010, divos novados – Madonā un Limbažos – saņēmusi Lielo lasītāju balvu) un daudzu dziesmu tekstu autore. Regulāri piedalās un organizē Dzejas dienu sarīkojumus gan savā novadā, gan citur Latvijā; 2010. gadā sarīkojusi dzejas videotiltu starp trim Baltijas valstīm: Madonu (Latvija), Raplu (Igaunija) un Anikščiem (Lietuva). Darbojusies žūrijā kopā ar Annu Eglienu un Uldi Ausekli jaunrades dzejas konkursā skolēniem B. Martuževas piemiņai: “Ak, Latvija, tu man sirds dziļumā”. Nupat, 14. janvārī, viesojās Daugavpilī, Latgales Centrālajā bibliotēkā, kur tika atklāta izstāde “Sarmītes Radiņas dzejas fotogrāfijas”.
– Ļoti interesanti: kas ir dzejas fotogrāfijas? Kā tās izpaužas?
S. Radiņa: – Man patīk pamanīt, pasauli tvert gaismas mirkļos – gan dzejā, gan fotoobjektīvā: dabā – ceļos, akmeņos, mākoņos, ūdeņos; lauku mājās – kāpnēs, sētās, logos; grāmatās; cilvēku acīs un klusumā. Grūtāk ir no uzrakstītā atlasīt tieši konkrētai fotogrāfijai visatbilstošāko. Uzskatu, ka dzejolis ir dāvana, kas tiek uzdāvināta: ja noslinkoju un nepierakstu, tad to esmu zaudējusi.
– Kas jūs visu mūžu tur pie Madonas?
– Madonā mani bagātina mans darbs, tās ir iespējas radoši izpausties, tās ir tikšanās katru dienu ar visdažādākajiem cilvēkiem. Tā ir mana mīlestības pilsēta. Tā ir vide, kurā man patīk būt.
***
Piesnidzis zars –
Kā uzgleznots,
Iemūžināts,
No senlaikiem.
Apturēts laiks
Melnbaltā fotogrāfijā.
Nofotografēts klusums.
***
Kārtoju dzimtas fotogrāfijas
un pamazām jūtu saliekamies
sava mugurkaula trepes.
Pa pakāpienam,
pa latai,
pa šķērskokam.
Vecvectēvs man piemiedz ar aci
un pasniedz vecmammas kāzu alu.
Vectēvs ved ozolus stādīt meitām,
otrs – gar Aivieksti staigāt.
Kad atpakaļ nāku,
smaržo pēc ceptas maizes
un tikko labotu burtnīcu tintes.
Pa pakāpienam,
pa latai,
pa šķērskokam.
Iztaisnojos.
Iztaisnojos un kalnā stāvu.
Līdz palikšu pati par trepēm
kādam jāņuguns stabam.
***
no ligzdām izkritušas
mātes un meitas
jau vairākās paaudzēs
atkal vienas un vienas
pin mūžus kā grozus
un vienmēr zina kā labāk
tikai allaž tās nepareizās klūgas
tie nepareizie lauzēji
mācās viena no otras
bet it kā no kļūdām
atdarina atdarina un
mazmeitu likteni darina
***
Ar vienu otas vilcienu
uzzīmēju kaķi – vilcienu…
Acīm ciet un pilnu,
pilnu ar murrāšanu.
Pats nu tupu
sliedēm pavisam tuvu –
viena šņāciena
attālumā.
***
Ne par naga melnumu,
ne par mata tiesu
neglāb mani šodien.
Es pati spriežu sev tiesu.
Aizklāju rokām sauli,
Nesmeļu ūdeni,
Mēnesi aiz mākoņa noslēpju,
Tumsai sevi apskaut ļauju.
Gruzdoņa, sērs un dūmi –
Deg un sadeg
Manī kāds stāsts.
Izkūņojos dienas gaismā,
Peļķē ieskatos:
Staipa spārnus, atritinās
Taurenis pavisam bāls.
Būšot balts!
Ai, tikai ne kāpostu,
Tikai ne baltenis!
Kaut naga melnumu,
Kaut mata tiesu
Kādu māsu – krāsu!
