Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
4. februāris, 2014
Drukāt

“Apturēts laiks melnbaltā fotogrāfijā”

Foto - Oļģerts SkujaFoto - Oļģerts Skuja

Dzejniece Sarmīte Radiņa (1960) dzimusi, augusi un arī strādā Madonas novadā.  Absolvējusi Latvijas Kultūras koledžu, strādājusi dažādos amatos, taču visi bijuši saistīti ar darbu bibliotēkā; pašlaik ir Madonas novada bibliotēkas galvenā bibliotekāre. Dzejnieces darbi ir publicēti tādos laikrakstos un žurnālos kā “Latvijas Avīze”, “Bibliotēku Pasaule”, “Karogs”, “Neatkarīgā Rīta Avīze” u. c. Sarmīte Radiņa ir piecu dzejas krājumu (“Tevi noglāsta vējš”, 2002, “No gaismas palsajiem putekļiem”, 2003, “Saule brokasto”, 2005, “Balts mēness ver adatā diegu”, 2007, “It kā pelnīti, it kā par velti”, 2010, divos novados – Madonā un Limbažos – saņēmusi Lielo lasītāju balvu) un daudzu dziesmu tekstu autore. Regulāri piedalās un organizē Dzejas dienu sarīkojumus gan savā novadā, gan citur Latvijā; 2010. gadā sarīkojusi dzejas videotiltu starp trim Baltijas valstīm: Madonu (Latvija), Raplu (Igaunija) un Anikščiem (Lietuva). Darbojusies žūrijā kopā ar Annu Eglienu un Uldi Ausekli jaunrades dzejas konkursā skolēniem B. Martuževas piemiņai: “Ak, Latvija, tu man sirds dziļumā”. Nupat, 14. janvārī, viesojās Daugavpilī, Latgales Centrālajā bibliotēkā, kur tika atklāta izstāde “Sarmītes Radiņas dzejas fotogrāfijas”.

– Ļoti interesanti: kas ir dzejas fotogrāfijas? Kā tās izpaužas?


S. Radiņa: – Man patīk pamanīt, pasauli tvert gaismas mirkļos – gan dzejā, gan fotoobjektīvā: dabā – ceļos, akmeņos, mākoņos, ūdeņos; lauku mājās – kāpnēs, sētās, logos; grāmatās; cilvēku acīs un klusumā. Grūtāk ir no uzrakstītā atlasīt tieši konkrētai fotogrāfijai visatbilstošāko. Uzskatu, ka dzejolis ir dāvana, kas tiek uzdāvināta: ja noslinkoju un nepierakstu, tad to esmu zaudējusi.

– Kas jūs visu mūžu tur pie Madonas?


– Madonā mani bagātina mans darbs, tās ir iespējas radoši izpausties, tās ir tikšanās katru dienu ar visdažādākajiem cilvēkiem. Tā ir mana mīlestības pilsēta. Tā ir vide, kurā man patīk būt.

***

Piesnidzis zars –

Kā uzgleznots,

Iemūžināts,

No senlaikiem.

Apturēts laiks

Melnbaltā fotogrāfijā.

Nofotografēts klusums.

***

Kārtoju dzimtas fotogrāfijas

un pamazām jūtu saliekamies

sava mugurkaula trepes.

Pa pakāpienam,

pa latai,

pa šķērskokam.

Vecvectēvs man piemiedz ar aci

un pasniedz vecmammas kāzu alu.

Vectēvs ved ozolus stādīt meitām,

otrs – gar Aivieksti staigāt.

Kad atpakaļ nāku,

smaržo pēc ceptas maizes

un tikko labotu burtnīcu tintes.

Pa pakāpienam,

pa latai,

pa šķērskokam.

Iztaisnojos.

Iztaisnojos un kalnā stāvu.

Līdz palikšu pati par trepēm

kādam jāņuguns stabam.

***

no ligzdām izkritušas

mātes un meitas

jau vairākās paaudzēs

atkal vienas un vienas

pin mūžus kā grozus

un vienmēr zina kā labāk

tikai allaž tās nepareizās klūgas

tie nepareizie lauzēji

mācās viena no otras

bet it kā no kļūdām

atdarina atdarina un

mazmeitu likteni darina

***

Ar vienu otas vilcienu

uzzīmēju kaķi – vilcienu…

Acīm ciet un pilnu,

pilnu ar murrāšanu.

Pats nu tupu

sliedēm pavisam tuvu –

viena šņāciena

attālumā.

***

Ne par naga melnumu,

ne par mata tiesu

neglāb mani šodien.

Es pati spriežu sev tiesu.

Aizklāju rokām sauli,

Nesmeļu ūdeni,

Mēnesi aiz mākoņa noslēpju,

Tumsai sevi apskaut ļauju.

Gruzdoņa, sērs un dūmi –

Deg un sadeg

Manī kāds stāsts.

Izkūņojos dienas gaismā,

Peļķē ieskatos:

Staipa spārnus, atritinās

Taurenis pavisam bāls.

Būšot balts!

Ai, tikai ne kāpostu,

Tikai ne baltenis!

Kaut naga melnumu,

Kaut mata tiesu

Kādu māsu – krāsu!

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+