Mobilā versija
+2.5°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
17. oktobris, 2017
Drukāt

Ar Andreja Upīša vērienu (1)

jundze

Tikko pie lasītājiem nonācis Arno Jundzes romāns “Sarkanais dzīvsudrabs”, kas ir Latvijas vēstures romānu sērijas “MĒS. Latvija, XX gadsimts” pēdējā, trīspadsmitā grāmata. Arī visnotaļ izaicinoši ietilpīgs ir grāmatas apjoms (visbiezākā sērijas grāmata) un aptvertais laikaposms – 20. gadsimta 90. gadi – desmitgade, kurā notikumi mutuļoja spraigā intensitātē. Protams, sērijas grāmatu gaidīšanas svētki vēl nebeidzas, jo top sērijas astotā grāmata.

 

Notikumiem piesātināta desmitgade

Visgrūtāk jebkuram autoram ir rakstīt par neseno pagātni, īpaši, ja ir pretenciozais vēsturiskā aspekta uzstādījums. Arno Jundze drosmīgi pieņēmis izaicinājumu, un tapis romāns par desmitgadi, kurā notikumu vērpetes griezās ik dienu. Šis ir romāns, par kuru diskutēs vēl ilgi, jo liela daļa lasītāju ir romānā aprakstītā laikaposma aculiecinieki un katram nenoliedzami ir sava pieredze, atmiņa un savs viedoklis. Jā, jau ir izskanējusi daža vilšanās nopūta, jo acīmredzot tieši personiskās pieredzes faktors ir tam pamatā. Par sevi varu teikt, ka es pieņemu autora spēles noteikumus un mans secinājums – tieši romāna uzbūves princips ir šī darba veiksmes stāsts. Proti, romāns strukturēts desmit nodaļās, kas analogas katram desmitgades gadam, un katrai nodaļai ir deviņas apakšnodaļas, kuras ievada trekninājumā izcelti faktu fiksējumi, pat ar precīziem datējumiem. Tātad, protams, tā ir Arno Jundzes faktu atlase (jebkuram no mums, ņemot vērā personisko pieredzi un atmiņu par būtisko 90. gados, iespējams, notikumu izvēlē būtu variācijas), taču notikumu kopums ir iespaidīgs – deviņdesmito gadu deviņdesmit vēsturisku brīžu, kam paralēli rit romāna tēlu ikdiena (tajās iekļaujot vēl vismaz pārdesmit 90. gadu notikumus un to sekas “parastā” cilvēka dzīvē), viņu mazie un lielie dzīves notikumi, personīgās veiksmes un neveiksmes, šķietamie laimes brīži un traģēdijas. Tādējādi autora romāna piedāvātā uzbūve modelē vairākus teksta slāņus: faktoloģisko un māksliniecisko, kas rezultējas vienojošajā un ļoti precīzajā laikmeta metaforā – sarkanajā dzīvsudrabā (līdz absurdam viltota sprāgstviela no dzīvsudraba un pulverī saberztiem sarkaniem ķieģeļiem; sīkāk par šo fikciju grāmatas 104. lpp.) – šķietamās ilūzijas par leiputriju brīvajā valstī totāliem gruvešiem. Priecē līdzsvars romānā starp simboliskajiem slāņiem un publicistisko, pat naturālo autora radošo rokrakstu, kas jau tika pamanīts senāk, piemēram, romānā “Putekļi smilšu pulkstenī” (2014).

 

Tēlu karuselis

Jāatzīst, ka vislabākais laikmeta raksturotāja paņēmiens tekstos kopumā ir atspoguļot cilvēka dzīvi tajā. Tik mazā zemē kā Latvija dzīves ir nesaraujami saistītas, līdz ar to absolūti nepārsteidz autora izvēle likt tām agrāk vai vēlāk krustoties. Iedziļinoties tēlos, jāsecina, ka rakstnieks ir izvairījies no “laimīgām dzīvēm”, proti, lasītājam, aizverot grāmatu, netiek dota nekāda cerība par happy end, izņēmums varbūt ir mazliet idilliskā Dagnijas un Nikolaja kopdzīve, kaut gan arī viņiem pirms tās bijis ērkšķains ceļš ejams, un nākotnē viensētas saimniecība arīdzan nesola bezproblēmu dienas. Neuzskaitīšu ļoti bagātīgo un dažādo tēlu galeriju, tikai iezīmēšu to noslodzi romānā, proti, tie nav izvēlēti nejauši, piemēram, tās vai citas situācijas apspēlei, tie visi bez izņēmuma reprezentē sabiedrību kopumā un kādu laikmeta aktualitāti, kādas problēmas aizsākumu, ko izjūtam pat līdz mūsu dienām, piemēram, AIDS pirmie signāli, t. s. Breša zemnieki, reketi un bandītisms, pirmie atdzītie autiņi no Vācijas, identitātes meklējumi, otršķirīgo preču pārplūdināšanas sērga no Polijas u. tml. Ar viņu dzīvēm mēs cikliski sastopamies ik nodaļā līdz tā vai cita tēla bojāejai. Taču gribu akcentēt trīs tēlus, kuros mīt simboliskais pārlaiks.

 

Pārlaicīgais un laicīgais

Artūrs, Zelma ar gotiņu Madaru un Juris romānā ir tēli, kuros iekodēts pārlaicīgums, citiem vārdiem, tie ir ļoti ietilpīgi, pašpietiekami un mazliet pat mītiski, lai gan viņu rīcībai un esmei var atrast arī racionālus skaidrojumus. Artūrs – jauns vīrietis, kurš mistiskā kārtā pazūd/izgaist 1989. gada Jaungada naktī, tad ASV prezidenta Bila Klintona vizītes laikā atkal uzrodas kails pie Brīvības pieminekļa, taču jau kā psihiski slims cilvēks ar t. s. mūžīgā laimes stāvokļa sindromu. Pēcvārdā autors ir izskaidrojis Artūra tēlu (arī citus, tādēļ žēl, ka lasītājam “ieliets kā ar karoti mutē”, jo zūd interpretācijas šarms), piesaucot to kā apliecinājumu, ka Cibiņi nenosalst. Viņi ir t. s. sava ceļa gājēji neatkarīgi no laiktelpas un notikumiem tajā. Protams, šāds skaidrojums noder autora pozīcijas meklējumos, taču atļaušos tomēr izteikt savas izjūtas: autors iesāk un gandrīz noslēdz (priekšpēdējā apakšnodaļa) ar Artūra tēlu, viņa aiziešanu mūžībā, un šis tēls, manuprāt, ir 90. gadu semantiskais līdzinieks, kam nākamā gadsimtā ir jāiesoļo pa šauru tiltu, bet ar Brīvības pieminekļa trim zvaigznēm sirdī. Autors dod nepārprotamu norādi par Imanta Ziedoņa “Poēma par pienu” ietekmi, radot Zelmas un gotiņas Madaras tēlus, kuros iemirdzas gan latviskā meditācija, mentalitāte, dzīvesziņa un mātes kults. Taču tieši šie abi tēli ir latviskākie, garīgi spēcīgākie un pārlaicīgākie – vairāk par Arhivāra un viņa izmisīgajiem latvisko sakņu meklējumiem/neatradumiem un, manuprāt, autora pozīcijas visatkailinātākie reprezentanti. Juris – pusgadsimtu mežā slēpies mežabrālis, kļūstot par sabiedroto dabai un baltajam vilkam, kas pēc būtības ir arī viņš pats; ar viņa simbolisko iznākšanu no meža it kā aizveras padomju totalitārisma lappuses. Juris raksta dienasgrāmatu, un tieši šīs dienasgrāmatas teksti aptur laiku, metot tiltu no viena perioda uz otru.

Tomēr primāri jāņem vērā autora piedāvātā naturālā stilistika, raitā valoda un dinamiska notikumu ķēde, kas – raksta autorei šo salīdzinājumu izteica ievērojama literatūrzinātniece – ļoti atgādina Andreja Upīša poētiskos paņēmienus. Un kāpēc gan ne – panorāmiska, tieša un nesaudzīga skatījuma asmens brīžiem iedur spēcīgāk par abstrakciju vai simbolu.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. … viss nāk un aiziet tālumā.
    Kad beigsies krēslu fetišs?

Draugiem Facebook Twitter Google+