Latvijā
Sabiedrība

Ar ārvalstu diplomu kabatā, bez draugiem un ģimenes…Latvieši stāsta, kādēļ atbraukuši mājās 16

Andžs Ūbelis. Publicitātes foto

Ar atgriešanos Latvijā pēc divu trīs gadu dzīves ārzemēs nevienu nepārsteigsi, taču aizbraukt un atgriezties pēc divdesmit gadiem, pametot ģimeni un draugus, sākotnēji var šķist pat neracionāli un pārdroši. Tomēr šādi stāsti patiešām ir, un cilvēki labprāt ar tiem dalās, norādot, ka Latvija ir sapņu zeme un pat labi strukturētās labklājības valstis mūsējai nestāv blakus.

“Devos projām no Latvijas izglītības dēļ,” stāsta Ilze Garoza, kas Latvijā atgriezusies pēc desmit gadu dzīves ASV. Satieku viņu digitālās platformas “Your Move” un biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” rīkotajā pasākumā, kur pulcējies kupls skaits reemigrantu un cittautiešu, kas pārcēlušies uz dzīvi Latvijā. Lēmumu atgriezties Ilze pieņēma pirms kāda laika, taču praktiski to īstenot izdevies pavisam nesen. Ilze mājās ir vien divus mēnešus. “Maģistra grādu esmu ieguvusi Amerikas Savienotajās Valstīs. Veicu pētniecības darbu par attiecībām starp trimdas latviešiem un tiem, kas ASV ieceļojuši pēc 1991. gada.

Tas tika pamanīts, un man piedāvāja darbu Amerikas latviešu apvienībā, organizācijā, kas pārstāv un vieno latviešus visā Amerikā. Vašingtonā nostrādāju desmit gadus. Paralēli darbojos arī Pasaules brīvo latviešu apvienībā. Braucu uz ASV ar pārliecību, ka tur iegūšu izglītību, pieredzi, starptautiskā vidē iepazīšu citu valstu kultūras, bet es vienmēr zināju, ka atgriezīšos.” Ilze Latvijā jūtas ļoti labi, novērtējot, ka šeit visi procesi notiek ārkārtīgi dinamiski.

“Ir sajūta, ka arī es spēju ietekmēt dažādas lietas, pilnveidoties. Latvijā redzu izaugsmes iespējas. Samērā ar ļoti strukturētām labklājības valstīm šeit dzīve ir interesantāka. Šķiet, ka Latvija tiešām virzās uz priekšu. Tā kļūst arvien skaistāka un sakoptāka, tas vieš pozitīvas sajūtas.”

“Gailīši, kas boksējas smagsvara līgā”

Andžam Ūbelim ir vairāk nekā piecpadsmit gadu finanšu pieredze gan valsts pārvaldes, gan arī starptautiskajās institūcijās. Iepriekš bijis Finanšu ministrijas valsts sekretāra vietnieks ārvalstu finanšu palīdzības un fiskālās politikas jautājumos un vairāk nekā piecus gadus atbildējis par ES projektu programmas finansējuma pārvaldi Latvijā.

Strādājis arī Eiropas Investīciju bankā un Pasaules bankā, konsultējis Moldovas, Ukrainas un Kosovas valdības finanšu un ekonomikas vadības jautājumos. Arī viņš ir viens no tiem, kas, neraugoties uz veiksmīgo profesionālo karjeru ārzemēs, atgriezies. “Savas profesionālās karjeras laikā esmu bijis prom un atkal atpakaļ kādas reizes piecas. Vienu maģistra grādu ieguvu Francijā, otru – Lielbritānijā. Esmu strādājis gan Briselē, gan Vašingtonā. Kādēļ es izlēmu atgriezties? Latvija ir man sirdī. Te ir manas mājas,” teic A. Ūbelis.

Viņš uzsver, ka no profesionālā viedokļa Latvijā ir labas izaugsmes iespējas. “Sākot strādāt valsts pārvaldē, jau 23 gados ieņēmu vadošu amatu, manā pakļāvībā darbojās padsmit cilvēki. Trīsdesmit gadu vecumā sēdēju blakus Latvijas premjeram, kas veda sarunas ar Eiropas Savienības līderiem. Kad stāstu šo saviem draugiem lielajās Rietumeiropas valstīs, ASV un Kanādā, viņi klausās ie­plestām acīm. Tur premjerministru pamatā var redzēt vien televīzijas ekrānos vai kādā publiskā pasākumā krietna gabala attālumā.”

A. Ūbelis šobrīd ir auditorkompānijas “KPMG Baltics” direktors konsultāciju nodaļā un ne brīdi nenožēlo savu izvēli atgriezties mājās. “No biznesa viedokļa raugoties, protams, Latvijā ir mazs tirgus. Taču intelektuālajā ziņā, sporta terminoloģijā runājot, diezgan bieži boksējamies smagsvara līgā, lai gan esam tādā gailīša svara kategorijā,” sirsnīgi smejoties, saka Andžs. Latvijas dzīves kvalitāti esot grūti pārspēt. Te ir fantastiski skaista daba un jūra rokas stiepiena attālumā.

Anglijā atstāj ģimeni un draugus

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Māra Rūse izlēma pārcelties uz Latviju pēc 19 gadu prombūtnes. Šeit viņai sākotnēji nebija nekā, ģimene un draugi palika Anglijā. Šobrīd Māra vada biedrību “Ar pasaules pieredzi Latvijā” un kopš 2016. gada strādā arī Latvijas Bankā, kur ieņem starptautisko attiecību un komunikācijas pārvaldes vecākās ekonomistes amatu. Savulaik ieguvusi bakalaura grādu Bristoles universitātē Lielbritānijā un maģistra grādu Eiropas koledžā Beļģijā. “Gandrīz visu savu dzīvi esmu pavadījusi ārpus mūsu valsts, dzīvojusi dažādās Eiropas valstīs.

Atgriezos vien pirms diviem gadiem. Pamest Latviju nebija mans apzināts lēmums, tā bija vecāku izvēle,” apbrīnojami labā latviešu valodā stāsta sieviete. “Man sāp, ka ģimenes, kuras emigrē, aizmirst kopt mūsu valodu. Priecājas, ka bērni veiksmīgi integrējas, piemēram, Lielbritānijā un brīvi pārvalda angļu valodu. Nepadomājot par to, ka šiem bērniem pēc tam būs ļoti grūti atgriezties. Es to varēju izdarīt, jo vecāki apzināti ar mani sarunājās latviešu valodā, akcentēja mūsu tradīcijas un saknes.”

Lielbritānija, Zviedrija, Beļģija un Austrija – bagātās un varenās valstis nestāvot blakus Latvijai. “Latvijā jūtos patiešām lieliski! Šī izvēle nebija viegla. Gan mana izglītība, gan apgūtās valodas bija vērstas uz darbu ārvalstīs, un, patiesību sakot, ārpusē man veidojās diezgan sekmīga karjera. Ģimene, draugi un kontakti palika tur, tādēļ, no malas skatoties, šāds lēmums šķiet neloģisks. Tomēr manī nerimās sajūta, ka citādi nemaz nevar un ka tas ir jāizmēģina. Un droši varu teikt – esmu laimīga, ka dzīvoju šeit!”

Par 132 tūkstošiem mazāk

Darba devēji, kas biedrības “Ar pasaules pieredzi Latvijā” iniciētajā reemigrantu saietā lūkojās pēc iespējas “nomedīt” kādu jaunu darbinieku, akcentē, ka cilvēciska attieksme mūsdienās ir svarīgāka pat par izglītību. “Smadzenes, pareiza attieksme, spēja mācīties un apgūt jaunas lietas ir tas, ko darba devēji meklē,” saka A. Ūbelis.

Savukārt pārtikas rūpniecības iekārtu ražotāja SIA “Peruza” valdes loceklis Roberts Dlohi ir vēl tiešāks savos izteikumos: “Mums nav vajadzīgs un darbā nepieņemsim augsti kvalificētu darbinieku, kas izturas kā maita. Meklējam krietnus cilvēkus, kas spēj mācīties un pilnveidoties. Nevarētu teikt, ka mēs saskartos ar kritisku darbaspēka trūkumu. Cilvēki labprāt nāk un strādā pie mums. Varbūt tādēļ, ka spējam piedāvāt konkurētspējīgu atalgojumu, kas ir krietni augstāks par vidējo valstī.”

Saistītie raksti

Emigrācija un sabiedrības novecošana esot viena no lielākajām uzņēmēju rūpēm, secinājusi Ekonomikas ministrija (EM). Prognozes liecinot, ka nākamajos desmit gados nodarbinātības iespējas kopumā paplašināsies, taču demogrāfiskās tendences un darba tirgus reģionālās atšķirības radīs vēl izteiktāku darbaspēka nepietiekamību. Lai to nepieļautu, jāpaaugstina produktivitāte uzņēmējdarbībā, izglītības sistēmā un ikvienā cilvēkā.

Biznesam esot jākļūst produktīvākam, kas ļautu mazināt uzņēmējdarbības izmaksas un celt algas strādājošajiem. Savukārt izglītības sistēmai jārada darba tirgum nepieciešamais darbaspēks, īpaši attīstot visaptverošu pieaugušo izglītības sistēmu un kompetenču pieeju. EM prognozē, ka iedzīvotāju skaits Latvijā līdz 2035. gadam varētu samazināties par 132 tūkstošiem, turklāt darbaspējas vecumā cilvēku skaits samazināsies straujāk nekā kopējais iedzīvotāju skaits. Galvenais iemesls tam būs straujā sabiedrības novecošanās.

LA.lv