Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. jūnijs, 2012
Drukāt

Ar auto brauc tikai “vampīru stāstu” rakstītāji

Foto - Toms AncītisFoto - Toms Ancītis

“Lai rakstnieki Latvijā redz, ka vācu rakstnieki spēj atļauties tikai divriteni,” smej Bernds Kaljū, ierosinādams nofotografēt viņu pie velosipēda, ar kuru atbraucis uz kafejnīcu. Viņa sacītais nav jāuztver tikai kā joks.

 

67 gadus vecais B. Kaljū ir romānu, stāstu, raidlugu un scenāriju autors, kurš ar rakstniecību nodarbojas jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, tomēr tik daudz naudas, lai iegādātos savu auto, viņam nekad neesot izdevies iekrāt. Tādu luksusu kā personīgo automašīnu varot atļauties tā saucamo “vampīru romānu” autori jeb “lētas izklaides” rakstītāji, apgalvo B. Kaljū. Tomēr viņš nebēdā: “Ja cilvēks ir jau sasniedzis zināmu vecumu un kā rakstnieks pieradis pie askētiska dzīvesveida, tad jau bez daudz kā var iztikt.” Pats savus romānus viņš pieskaita “nopietnajai” literatūrai.

Vispazīstamākais B. Kaljū darbs ir pirms septiņiem gadiem izdotais autobiogrāfiskais romāns “Das Geschäftsjahr 1968/69”, ar kuru viņš tika nominēts Vācijas literatūras balvai. Pašam autoram negaidīti lielu mediju uzmanību izpelnījies arī viņa nupat iznākušais pēdējais darbs romāns “Gutgeschriebene Verluste”. Tas iekļuvis žurnāla “Spiegel” mēneša romānu sarakstā. Sakarā ar šo darbu B. Kaljū pēdējos mēnešos sniedzis intervijas arī daudzām radiostacijām un laikrak-stiem. Romāna starta tirāža ir 5500 eksemplāru, ziemā varētu tikt izdota papildtirāža. “Labai literatūrai tā ir ļoti laba tirāža,” saka Kaljū. Viņa romānu izdevušais apgāds “Suhrkamp”, kura gada apgrozījums pārsniedz 45 miljonus eiro gadā, romānus izdod vidēji 4000 lielās tirāžās, dzejas grāmatu metieni nepārsniedz 2000 eksemplāru: “Ja izdodas pārdot 15 tūkstošus grāmatu, tad tas jau ir bestsellers.”

– Kaljū kungs, vai jūs zināt, cik daudz latviešu ir pasaulē?

– Hm… Trīs miljoni?

– Nē, tiek lēsts, ka apmēram 1,7 miljoni. Tas nozīmē, ka jūs kā rakstnieks varat būt laimīgs, jo jums ir apmēram septiņdesmit reižu lielāks lasītāju loks nekā latviski rakstošajiem: ap 120 miljoniem vāciski runājošo Vācijā, Austrijā, Šveicē un citur pasaulē. Tātad jums teorētiski būtu arī iespēja nopelnīt septiņdesmit reižu vairāk nekā autoram Latvijā.

– Tad jau, ja es būtu amerikānis, man klātos vēl labāk, vai ne? Ja nopietni, es šādās kategorijās līdz šim neesmu domājis. Šai problēmai es neredzu sakara ar valsts atbalstu rakstniekiem.

 

Ja latviešu valodā ir pārāk maz lasītāju, tad tā taču ir tirgus, nevis atbalsta trūkuma problēma. Ja pietrūkst lasītāju, var taču rakstīt arī krieviski? Un latviešu grāmatas taču droši vien tiek tulkotas arī krieviski, igauniski vai citās valodās?

 

– Rakstnieki sūdzas, ka arī tulkošanai nepietiekot naudas. Tāpēc ne viens vien latviešu rakstnieks jūs apskauž, jo jums ir milzīga auditorija dzimtajā valodā. Latviešu rakstnieki mēdz teikt: ja mums būtu tik lielas tirāžas kā, piemēram, Vācijā, tad valsts finansējumu mums nemaz nevajadzētu, jo mēs spētu nopelnīt no grāmatu pārdošanas vien.

– Nu nē, nav tiesa. Tā nu gan tas nenotiek.

– Kāpēc ne?

– Tāpēc, ka ir ļoti daudz konkurentu. Katru gadu Vācijā iznāk ap pusmiljons jaunu dažādu žanru grāmatu, ieskaitot tulkojumus no citām valodām. Beletristikā vien tiek izdots ap divsimt tūkstošiem! Cīņa par lasītājiem ir ļoti sīva, jo piedāvājums ir milzīgs. Turklāt cilvēki labprātāk pērk nevis nopietnu un kvalitatīvu, bet gan sliktu izklaides literatūru, tā saucamos “vampīru stāstus”. Līdz ar to nevar uzskatīt, ka auditorija ir 120 miljoni. Īstenībā tie varbūt tikai divi vai trīs miljoni cilvēku, kuri vispār kaut ko nopietnu lasa.

No izdevniecības “Spiegel” bestselleru saraksta es nevaru nosaukt gandrīz nevienu grāmatu, ko varētu uzskatīt par nopietnu literatūru. No divdesmit izdevumiem man interesanti šķiet divi vai trīs, pārējās ir amerikanizētas izklaides grāmatas. Lēts humors, muļķīgi stāsti. Tādu rakstnieku, kuri rada patiesi labu literatūru un spēj izdzīvot no grāmatu pārdošanas vien, ir ļoti maz. Pa visu Vāciju šādu autoru varētu būt ap simt, ne vairāk. Viens romāns prasa vismaz pusotra vai divu gadu darba, un ar dažu tūkstošu tirāžu to vienkārši nav iespējams finansēt. Jā, kādu laiku varbūt ir iespējams dzīvot no grāmatu pārdošanas vien, taču ne jau pastāvīgi. Es pats esmu rakstnieks jau vairāk nekā trīsdesmit gadu, un tikai no grāmatām vien esmu spējis dzīvot varbūt piecus no tiem. Pārējie iztikas līdzekļi man nākuši no darbiem, ko esmu rakstījis radio un televīzijām, kā arī stipendijām un citiem avotiem.

 

Rakstnieka spēja piesaistīt līdzekļus vienmēr ir saistīta ar līdzšinējiem panākumiem. Ja izdodas pārdot savu grāmatu piecos vai astoņos tūkstošos eksemplāru, kas kvalitatīvai literatūrai Vācijā ir ļoti laba tirāža, tad pēc tam ir vieglāk iegūt stipendiju.

 

Visgrūtāk ir jaunajiem rakstniekiem, kuriem vēl nekādu panākumu un atpazīstamības nav. Berlīnē gan viņiem ir priekšrocības, salīdzinot ar citām Vācijas zemēm, jo Berlīnes senāts piešķir speciālu stipendiju rakstniekiem iesācējiem.

– Cik liela ir konkurence uz šīm stipendijām?

– Uz stipendiju, kuru es saņēmu sava pēdējā romāna “Gutgeschriebene Verluste” rakstīšanai no Berlīnes senāta, bija ap astoņsimt pretendentu uz 12 – 13 vietām. Ir arī daudzi citi fondi, piemēram, Vācijas literatūras fonds Darmštatē, kas ir ļoti svarīgs un finansē lielāko daļu no autora atalgojuma. Tur mēdz būt trīssimt cilvēku uz desmit vietām.

– Vai stipendiju piešķiršanā pastāv kāda sistēma pārreģionālā līmenī? Vai rakstniekam Štutgartē vai Hamburgā ir tādas pašas iespējas kā Berlīnē?

– Ir fondi, kas darbojas visas Vācijas līmenī. Tomēr vairāk ir tādu atbalsta formu, kuru darbība ierobežota vienas federālās zemes līmenī, jo Vācijā, kā zināms, nav Kultūras ministrijas – kultūras ministru institūcijas pastāv tikai zemju līmenī.

– Pēc kādiem kritērijiem tiek izvēlēti stipendiju saņēmēji?

– Kritēriji… Hm… Teiksim tā: kritēriji ir dažādi (smejas).

– Kāpēc jūs smejaties? Vai kritēriji ir tik uzjautrinoši?

– Kā lai to paskaidro… Piemēram, ņemsim Vācijas literatūras fondu, kura vadības mītne ir Darmštatē. Pretendējot uz šā fonda stipendiju, autoram jāiesniedz rakstisks pieteikums ar savu dzīvesgājumu un līdzšinējo darbu apkopojumu, kā arī sava nākamā darba izklāstu uz 10 – 20 lapām. Tālāk to izvērtē žūrija, parasti pieci līdz septiņi cilvēki, starp kuriem lielākoties ir žurnālisti vai kultūras nozares valsts ierēdņi. Pēdējā laikā žūrijās pamazām tiek iesaistīti arī rakstnieki. Žūrijai šie piecsimt pieteikumi ir jāizvērtē un jāpasaka, kuri desmit no pretendējošiem autoriem ir pelnījuši stipendiju. Tas, protams, ir smags uzdevums.

 

Sistēma gan nav diez ko caurspīdīga. Un katrai žūrijai ir sava kārtība. Viens mans draugs reiz piedalījās žūrijā Darmštatē, un viņš stāstīja, ka lemšana notikusi teātra ēkā, kur katra autora pieteikums tika nolasīts priekšā visiem zālē sēdošajiem žūrijas locekļiem. Jā, šī ir subjektīva padarīšana, bet ko lai citu izdomā?

 

Savu romānu “Gutgeschriebene Verluste” es rakstīju četrus gadus, šai laikā izmantodams trīs stipendijas. Vienu no Literatūras fonda – vienu gadu ik mēnesi saņēmu 2000 eiro lielu ikmēneša dotāciju. Vēl divas stipendijas nāca no Berlīnes pilsētas – kopā 12 000 eiro gadā. No tā vien izdzīvot nevar, jo stipendijas es saņēmu tikai divus gadus, lai gan pie romāna strādāju četrus gadus. Ja grib iztikt tikai no stipendijām vien, tad jādzīvo ļoti taupīgi vai jāizdomā kas cits. Piemēram, jāprasa izdevējam priekšapmaksa. Bet, prasot priekšapmaksu, es riskēju ar to, ka tad, ja grāmata tirgū neies pietiekami labi, vairs neko papildus nesaņemšu. Ja es saņemu 
10 000 eiro priekšapmaksu, tad ir vispirms jāpārdod 5000 grāmatu, lai priekšapmaksa tiktu atlīdzināta, un tikai no tālākajām tirāžām man pienāktos honorārs.

– Un, ja pārdošana sokas pavisam slikti, tad iedzīvojaties parādos?

– Jā, principā tā tas ir. Tomēr parasti izdevniecības rakstniekiem neliek parādus nomaksāt skaidrā naudā. Tos iesaldē līdz brīdim, kamēr uzraksta un laiž pārdošanā nākamo grāmatu, un tad sedz no jaunā izdevuma ieņēmumiem. Bet, ja nākamā grāmata arī netiek pārdota pietiekami labi, tad atkal paliek tikai parādi un nekāda honorāra…

– Jūsu jaunākais romāns “Gutgeschriebene Verluste” grāmatnīcā maksā 22 eiro. Cik daudz no šīs summas pienākas jums?

– Desmit procenti, tātad divi eiro par katru grāmatu. Par vienu tirāžu tie ir pāri par 10 000 eiro. Par šādu naudu, protams, nevar izdzīvot pat vienu gadu, tāpēc vienmēr jāmeklē kaut kādi papildu ienākumu avoti. No pārdotajām e-grāmatām es saņemu vairāk – divdesmit procentu. Tomēr tikai desmitā daļa no manām grāmatām tiek pārdotas kā e-grāmatas.

– Kādēļ Vācijas valsts un bundeszemes vispār atbalsta vietējos literātus? Kāds ir virsuzdevums?

– Tas ir kulturālas sabiedrības pienākums. Tā ir vēlme neatstāt mākslu tikai komerciālā tirgus varā, kā tas ir ASV, kur katrs dzīvo pats par sevi un no tā, ko var pārdot. Nopietnais teātris, filmas un mūzika tur sarāvušies gluži maziņi.

 

Atbalstīt rakstniekus – tā ir kultūra. Ja rakstnieki nekādi netiktu atbalstīti, tad izdzīvotu tikai tie, kas raksta “vampīru romānus” un krimiķus. Kvalitatīvas literatūras vairs nebūtu, jo no tirgus vien tā izdzīvot nespēj.

 

– Un vienlaikus ir arī citi interesanti piemēri. Skandalozais autors Tilo Saracins nupat izdevis jaunu grāmatu par eiro ar starta tirāžu 350 000 eksemplāru. Viņa iepriekšējā grāmata “Vācija pašiznīcinās” tika pārdota vismaz 1,5 miljonos eksemplāru, ar to vien viņš jau kļuvis par miljonāru. Vai tad tas, ko viņš rak-sta, nav literatūra? “Vampīru romāni” taču tie arī nav?

– Šo fenomenu varētu dēvēt par “vampīru romānu” lietišķās literatūras nozarē. Sabiedrībā ir liels pieprasījums pēc komplicētu finanšu vai integrācijas tēmu vienkāršotiem, primitivizētiem izskaidrojumiem, un autors šo pieprasījumu ir spējis veiksmīgi izmantot. Daudzi cilvēki labprāt iegādājas grāmatu, kas nenomoka ar pārlieku kritisku analīzi, bet piedāvā vienkāršotas atbildes.

– Grāmatā par Vācijas radošo profesiju darbinieku iztikas avotiem “No kā tu patiesībā dzīvo?”, kurā atspoguļots arī jūsu stāstījums, jūs minat, ka finansiālais atspaids jums bijis jūsu romāna ekranizējums.

– Mans romāns “Das Geschäftsjahr 1968/69” tā arī netika ekranizēts, jo producents nespēja savākt naudu filmas uzņemšanai, tomēr es saņēmu naudu par filmēšanas atļaujas izsniegšanu producentam. Lai gan filma tā arī netapa, viņam katru gadu vajadzēja man maksāt par filmēšanas tiesību pagarināšanu. Tā ir lielāka nauda nekā mana pašreizējā pensija. Arī citu veidu elektroniskie mediji var būt labs atspaids rakstniekiem, it sevišķi radio.

 

Es arī katru gadu saņemu zināmu summu autoratlīdzībā par manu tekstu izmantošanu radio un televīzijas pārraidēs. Proti, ja kāds mana darba fragments tiek lasīts ēterā, tad, līdzīgi kā mūziķiem par dziesmu atskaņošanu, raidorganizācijai par to man jāmaksā nauda. Ja es esmu pietiekami čakls, pa vasaru es šādā veidā varu piepelnīt pāris tūkstošus eiro.

 

– Ko nozīmē – ja esat pietiekami čakls?

– Man ir jāuzmana, kurās raidstacijās un kuros laikos mani darbi tikuši lasīti, un jāaizpilda un jāiesniedz formulāri autordarbu otrreizējās izmantošanas aģentūrai (“Die Verwertungsgesellschaft WORT”). Pēdējos gados gan raidstaciju finansiālā situācija ir pasliktinājusies, tāpēc no šā avota ienākumi sarūk – taupot naudu, radio stacijas cenšas izmantot tekstus, kas vecāki par 70 gadiem un uz kuriem vairs neattiecas autortiesības, tātad nav jāmaksā atalgojums autoram.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+