Mobilā versija
-2.6°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. aprīlis, 2014
Drukāt

Daba, Dievs un brīvība bez ērtībām. Stopētāju pieredze Rumānijā

Rumanija842

Kapsēta Tišmanu sieviešu klosterī. Otrā pasaules kara laikā klosterī glabājās Rumānijas zelta rezerves – 76 tonnas.

“Labāk vienreiz redzēt nekā desmit reizes dzirdēt!” – šī tautas gudrības izrādījās gluži patiesa attiecībā uz Rumāniju, kuru aizvadītajā vasarā divās nedēļās izbraukājām ar autostopiem no ziemeļiem līdz dienvidiem un no austrumiem līdz rietumiem. Diemžēl Latvijā cilvēkiem Rumānija bieži saistās tikai ar triviāliem mītiem par Transilvānijas grāfu Drakulu, nabadzīgu Eiropas Savienības dalībvalsti un čigāniem. Tāpēc vēlamies padalīties savos ceļotāju – stopētāju piedzīvojumos un iespaidos, lai kaut nedaudz pavērtu priekškaru uz šo nenovērtēto zemi.

Par mītiem


Skaidrības labad uzreiz atzīmēsim, ka gudrais, bet cietsirdīgais grāfs Drakula jeb Vlads III Basarābs, Transilvānijas provinces pārvaldnieks, ir reāla vēsturiska personība, kas dzīvoja 15. gadsimtā. Taču vēstures interpretācijās un – vēl vairāk – kinematogrāfā viņš ir piedzīvojis tik daudzas nežēlīgas transformācijas, ka no īstā grāfa Drakulas teju nekas nav palicis pāri. Jābaidās no viņa bija ienaidniekiem – korumpētiem bajāriem un iekarotājiem turkiem, kurus viņš sēdināja uz mieta. Šī nežēlīgā soda metode pazīstama jau kopš dziļas senatnes, kad to plaši lietoja Tuvajos Austrumos.

Atgriežoties šodienā, jāteic, ka uz kopējā Rumānijas sakoptības, rūpniecības un lauksaimniecības attīstības, cenu, transporta sakārtotības, klosteru un baznīcu atjaunošanas fona Latvija un Lietuva šobrīd diemžēl izskatās nabadzīgākas un pamestākas nekā Rumānija. Protams, arī no Rumānijas ne mazums cilvēku brauc strādāt uz t.s. labklājības zemēm. Taču ir arī tādi – un mēs viņus sastapām –, kas atgriežas un izveido savu biznesu. Piemēram, pilsētā Tirgu Ņemcā nostopējām vīru, kas daudzus gadus nodzīvojis Īrijā, bet tagad atgriezies Rumānijā un atvēris savu kafijas veikaliņu. Kā viņš apliecināja, bizness nav ļoti plaukstošs, bet, darbojoties šādā specifiskā jomā, iztikt varot. Turklāt dzimtenē atgriežas arī mūki, kas kādu laiku dzīvojuši klosteros citās zemēs (piemēram, Svētajā Atona kalnā Grieķijā), bet tagad liek lietā savu pieredzi, lai uzplaucētu garīgo dzīvi pašmāju klosteros.

Runājot vēl par vienu mītu – čigāniem, jāatgādina, ka čigāni ir tauta, kas nāk no Indijas, nevis Rumānijas pamatiedzīvotāji. Sajaucoties ar dažādām vietējām etniskajām grupām, viņi ir izplatījušies pa visu pasauli. Proporcionāli uz Rumānijas iedzīvotāju skaitu (3,3% no 21,3 miljoniem) čigānu tur ir tikpat daudz vai maz kā, piemēram, Jelgavā vai Ventspilī.

Stopēšanas prieki


Braucienā ar autostopiem pa tik tālām un nezināmām zemēm abi ar ceļabiedru devāmies pirmo reizi. Iemesls tam bija gan mazais budžets, ko varējām atlicināt ceļojumam, gan mūsu drauga iedrošinājums par to, ka Rumānijā ļoti labi stopējas. Paldies Dievam, šajā ieteikumā nenācās vilties. Turklāt bija vasara, un mēs, jauni romantiķi, gribējām izbaudīt ceļu, dabu un brīvību bez komforta. Vienīgi līdz pašai Rumānijai nolēmām aizbraukt ar sabiedrisko transportu caur Poliju un Ukrainu.

Ceļojuma laikā pārliecinājāmies, ka stopēšanai ir gana daudz priekšrocību. Atkarībā no apstākļiem un pašu vēlmēm varējām brīvi kombinēt dažādus pārvietošanās veidus. Tā kā mūsu galvenais mērķis bija apmeklēt daudzos Rumānijas klosterus, bieži vien nelielos attālumus starp klosteriem Ziemeļrumānijā, Bukovinas apgabalā, izvēlējāmies veikt kājām pa gleznainajām kalnu takām. Vienīgi jāievēro, ka to nevar darīt pēc lietus, jo tad kalnu takas pārvēršas par dubļu slidotavu. Savukārt Dienvidrumānijā, kur dzīve daudz nabadzīgāka un tuksnesīgāka, saules nogurdināti un nomocījušies ar smagajām mugursomām, bijām pateicīgi kaut vai par zirga pajūdziņu, kas aizvizināja līdz nākamajam ciemam.

Iespēja parunāt ar dažādiem cilvēkiem, kuri uzticas un pastāsta par savu dzīvi, pat uzaicina ciemos (Ziemeļrumānijā sastaptā meitene Anka piedāvāja mums pat naktsmājas) un ļauj ieraudzīt, kā dzīvo vietējie cilvēki – tā viennozīmīgi ir stopēšanas priekšrocība, salīdzinot ar speciāli organizētajiem tūrisma braucieniem vai pārvietošanos sabiedriskajā transportā. Tūristiem rāda tikai pozitīvo, viņi visur sastop komfortu un smaidus, bet tas nozīmē, ka viņi ierauga tikai fasādi. Sabiedriskajā transportā nedrīkst traucēt citus pasažierus, kaut gan tur jau biežāk gadās redzēt kādas raksturīgas sadzīviskas ainiņas un dzirdēt vietējās sarunas. Piemēram, uz Ukrainas–Rumānijas ziemeļu robežas mēs bijām liecinieki tam, kā pierobežas iedzīvotāji autobusā pārvadā lēto cigarešu kontrabandu no Ukrainas. Kādai vecai sievietei izdevās pārvest zem svārkiem, zeķubiksēs, noslēptās paciņas, bet cita ar pilno somu tā arī palika uz robežas, jo robežsargi bija nelokāmi.

Klosteru zeme 


Mūsu galvenais mērķis Rumānijā bija klosteri – vēlējāmies apmeklēt un redzēt pēc iespējas vairāk. Rumānija ir pareizticīga zeme jau kopš 3. – 4. gs., kad tā bija viena no Romas impērijas provincēm. Šodien klosteru un mūku kārtā dzīvojošo skaita ziņā Rumānija ieņem pirmo vietu pasaulē. Šajā valstī, kas teritoriāli ir tikai četras reizes lielāka par Latviju, ir vairāk nekā 500 klosteru, nemaz nerunājot par atsevišķām ciemu un pilsētu baznīcām.

Ceļojot no klostera uz klosteri, gandrīz visu laiku bijām nodrošināti arī ar naktsmājām un dažreiz pat ar ēdienreizēm. Svētceļnieku uzņemšana un izmitināšana uz divām trim dienām ir nerakstīts klosteru likums jau kopš to pastāvēšanas pirmsākumiem. Protams, ar klostera igumena vai igumenes (klostera garīgais vadītājs vai vadītāja) atļauju var uzturēties arī ilgāk, apmeklējot dievkalpojumus un palīdzot kādos saimnieciskajos darbos.

Attieksme pret svētceļniekiem Rumānijas klosteros svārstās no vienkāršas ieinteresētības par svešiniekiem un viņu vajadzībām līdz ārkārtīgi sirsnīgai uzņemšanai. Tomēr neviens nav vienaldzīgs, pat ja neprot angļu valodu, atrod kādu, kas pārtulko sarunu, un cenšas palīdzēt, kā spēj. Ar darbiem arī neviens nesteidzās mūs noslogot, sacīdami: “Jūs esat ciemiņi, lūdzieties, atpūtieties.”

Gandrīz katrā klosterī bija kāds mūks vai mūķene, kas labi runāja angliski un nedaudz pastāstīja par konkrētā klostera garīgo pieredzi. Tā, piemēram, sieviešu klosterī Jaunā Agapija, kas kopā ar Veco Agapiju veido veselu mūķeņu ciemu, bijām patīkami pārsteigti, no kādas jaunas mūķenes uzzinot, ka Rumānijas pilsētā Ijaši ar savām lekcijām vairākkārt ir viesojies viens no visvairāk publicētajiem un godātajiem šodienas grieķu teologiem, Nafpaktas un Vlasija metropolīts Ierofejs Vlahoss. Tā kā arī mēs esam iecienījuši viņa grāmatas, bijām priecīgi, dzirdot, ka daudzi baznīcas cilvēki Rumānijā zina viņa darbus. Vispār rumāņu valodā ir pieejams milzīgs daudzums gan pašmāju autoru, gan no grieķu, krievu u.c. valodām tulkotās pareizticīgās literatūras.

Divu nedēļu laikā Rumānijā tikai divas reizes nokļuvām tādā situācijā, ka nebija kur nakšņot. Pirmajā gadījumā nostopētais šoferis – protestantu sludinātājs – atļāva mums pārnakšņot savā ģimenes busiņā, kad pusnaktī ieradāmies Dienvidrumānijas pilsētā Galaci. Otrajā gadījumā, iebraucot pilsētā Rimniku Vilčā pustrijos no rīta un neatrodot kartē norādīto kempinga vietu, nakšņojām šajā parkā guļammaisos vienkārši uz zemes, jo augusta naktīs Rumānijā gaiss neatdzisa zemāk par 27 – 28 0C. Tiesa gan, klapatas sagādā apkārt klaiņojošie suņi, kuru ir ļoti daudz! Iepriekš rumāņi mūs jau brīdināja, lai uzmanāmies ar nakšņošanu ārā. Suņi sākumā tik tiešām riedami ielenca mūs kā guļošus “cīsiņus mīklā”, bet, kad piecēlāmies un sākām tos trenkāt, aizlaidās kā zaķpastalas.

Vilšanās pie Melnās jūras


Vienīgo lielo vilšanos piedzīvojām Rumānijas dienvidaustrumos pie Melnās jūras, kur mums tik ļoti gribējās pabūt. Protams, paši vien bijām vainīgi, ka noticējām saviem priekšstatiem, jo tiem vispār nevar ticēt! Sākumā devāmies uz lielajiem ezeriem, kurus no Melnās jūras šķir tieva sauszemes vai niedrāja strēmelīte. Cerējām ezerkrastā, koku paēnā, ierīkot apmetni un atveldzēties no svelmīgās dienvidu saules, bet nokļuvām galīgi tuksnesīgā vietā bez neviena paša kociņa, kur ezers sekls kā peļķe. Mašīnas nebrauc, pēdējais autobuss arī aizgājis. Kāds bija pārsteigums, kad pēc kāda laika šajā zemes malā no tveicē izplūdušā horizonta iznira busiņš, kurš turklāt apstājās, un braucēji izrādījās krievu vecticībnieku pēcteči, strādnieku brigāde, kas brauca uz savu ciemu. Tā mēs nokļuvām Sarikei ciemā pie Razima ezera, kur krievu vecticībnieki dzīvo jau trīssimt gadu. Kad vecticībnieki 17. gs. atšķēlās no pareizticīgo baznīcas, Krievijā viņus sāka vajāt un viņi bēga uz citām zemēm, tostarp arī uz Rumāniju.

Nākamās dienas pievakarē ieradāmies lielpilsētā Konstancā pie Melnās jūras, kur viena kūrorta vieta nomaina nākamo (to vidū arī slavenā Mamaijas pludmale) tā, ka pie jūras nav brīva strēķīša pat soļa platumā. Disko mūzika, VIP, vidējās u.c. klašu saulessargu zonas – tas viss mūs galīgi neuzrunāja, tāpēc samierinājāmies, ka šeit netiekam pie jūras. Vēlāk no vietējiem iedzīvotājiem uzzinājām, ka Konstancas osta stiepjas kādu 25 km garumā, tāpēc jūra nekur nav pieejama. Vakarā ar mikroautobusu aizbraucām uz piepilsētu Adžidžu, taču arī tur vēl turpinājās milzīgā Konstancas osta.

Bijām galīgi nomocījušies un vīlušies un sākām nosodīt autobraucējas sievietes, kuras ceļojuma laikā vēl ne reizi pēc mūsu aicinājuma nebija apstājušās. Tikai bailīgi un vēsi pabrauc garām savās dārgajās mašīnās. Tūlīt pat saņēmām tikumisko mācību – apstājās kāda smaidīga un laipna, glīti ģērbusies sieviete smalkā mašīnā, kurā skanēja pareizticīgais Trinity radio, un ar prieku aizveda mūs uz Tekirgeolas klosteri, kurp devās arī viņa pati. Tā kā klosterī ir fizioterapijas centrs un tajā uzturas ļoti daudz cilvēku, brīvu vietu nebija. Tomēr mūsu labvēle pajautāja, cik dienas vēlamies atpūsties, un samaksāja par divām naktīm kādai vietējai sievietei, kura izīrē istabas savā mājā dažu minūšu gājiena attālumā no klostera. Mēs sākumā vēl pretojāmies šai cēlajai rīcībai, bet tad sieviete mūs pārliecināja, lai nomierināmies, jo viņa to darot no sirds.

Labi izgulējušies un atjaunojuši spēkus, pēc pusotras dienas mēs atkal nokļuvām pie Melnās jūras kūrortpilsētiņās Eforie Nord un Eforie Sud, kur tā arī nespējām īstenot sapni par nepārblīvētu un kaut cik tīru peldvietu. Ko lai dara – atradām vietiņu ar lieliem akmeņiem krastā, kur neērta sauļošanās, tāpēc arī cilvēku mazāk, un paplunčājāmies skaidrajā, bet piegružotajā ūdenī. Mierinājums bija tāds, ka lielā sāls koncentrācija ūdenī darbojas kā dezinfekcijas līdzeklis. Nu mums bija gana Melnās jūras un dienvidu saules! Mainījām kursu un devāmies uz ziemeļrietumiem, uz Lainičiem, caur galvaspilsētu Bukaresti, šķērsojot lielu daļu Dienvidrumānijas.

Lainiču patvērums


Par Lainiču klosteri Rumānijas Karpatu kalnu pakājē, Živas upes krastā, ir īpašs stāsts. Šajā brīnišķīgajā klosterī nokļuvām, pateicoties mūsu drauga ieteikumam un uzaicinājumam. Viņš, pastāvīgi apceļojot Balkānus un apkārtējās zemes, šo klosteri jau ir iemīļojis kā regulāru apciemojuma un patvēruma vietu. Arī mūs šeit uzņēma ļoti silti un atļāva uzturēties trīs diennaktis.

Lainiču klosterī pulsē gan garīgā, gan arī saimnieciskā dzīve. Pirms diviem gadiem kanonizēja (iecēla svēto kārtā, pamatojoties uz tīru pareizticīgās mācības saglabāšanu, dzīves svētumu un pēcnāves godāšanu tautā) vienu no šā klostera iepriekšējiem igumeniem – svēto Lainiči Irodionu –, kuru klostera brāļi un vietējie iedzīvotāji jau dzīves laikā uzskatīja par svētu cilvēku. Par godu šim notikumam Grieķijas svētā Atona kalna mūki saviem ticības brāļiem uzdāvināja Dievmātes ikonu “Ātrā paklausītāja”, kuras priekšā katru vakaru tagadējais klostera arhimandrīts (klostera garīgais vadītājs; viena no augstākajām pakāpēm mūku kārtā) ar brāļiem kalpo aizlūgumu un skaisti dzied kanonu Dievmātei. No Atona kalna ir atgriezušies arī divi šā klostera mūki, kuri ar savām lūgšanām un darbu uztur klostera garīgo labklājību.

Arhimandrīts ne tikai sirsnīgi parunājās ar mums viņam nedaudz zināmajā angļu un krievu valodā, bet arī noorganizēja mums nākamajā dienā braucienu kopā ar priesteri un angļu valodas tulku – sirsnīgu meiteni, medicīnas studenti – uz salīdzinoši netālo Tišmanu sieviešu klosteri. Tas ievērojams gan ar svēto Nikodēmu, kurš dzīvoja klintī izveidotā alā blakus šim klosterim, gan ar to, ka Otrā pasaules kara laikā šeit glabājās Rumānijas zelta rezerves – 76 tonnas. Kad komunisti sagrāba varu Rumānijā, zeltu aizveda glabāt uz Maskavu, kur tas atrodoties joprojām!

Skaidrs, ka Lainičos nokļuvām pēc Dieva nodoma, jo arhimandrīts, iesaistoties šajā Dieva plānā, mūs apdāvināja gan ar lietām no klostera veikaliņa pēc pašu izvēles, gan uz atvadām pasniedza vēl nelielas dāvaniņas, kurās bija noslēpis naudu. Tā vēlāk izrādījās ārkārtīgi vajadzīga, jo vienam no mums saplīsa ceļojuma sandales, bet otram mugursoma aizgāja pa vīlēm. Turklāt nav ne jausmas, cik ilgi ievilktos atpakaļceļš uz mājām bez naudas caur Ukrainu un Poliju, kur garīgais klimats krietni skarbāks un cilvēku attieksme pret svešiniekiem pavisam cita nekā Rumānijā.

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+