Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
5. jūlijs, 2014
Drukāt

Ar burinieku pa Indonēzijas salu valstību


Komodo-9811

Snorkelēt var uzreiz pie Komodo rozā pludmales.

Kuru Indonēzijas salu zinām? Protams, Bali. Tomēr tā ir tikai viena no 17 508 Indonēzijas salām. Milzīgā valsts, kas atrodas uz salām starp Kluso un Indijas okeānu, ir bezgalīga dārgumu krātuve ceļotājiem un piedzīvojumu meklētājiem. Šajā braucienā apmeklējām septiņas lielākās un virkni mazāku salu. Un daudzveidīgu ainavu un kultūru cauraustā Indonēzija atklājās kā neatkārtojama dabas paradīze.

Bezgalīgās pludmales


Indijas okeāna viļņi maigi sitas pret Tanjung An krastiem. Tas ir kluss līcis Lombokas salas dienvidos. No kādas klinšu radzes nolūkojamies tumšzilajā ūdenī. Tas skalojas pāri žilbinoši baltām koraļļu smiltīm pa labi no mums, bet pa kreisi pludmale šķiet nokaisīta ar pipariem un sāli. Tā ir liecība par salas vulkānisko izcelsmi. Vēl šodien Lombokā darbojas Rinjani – otrs lielākais Indonēzijas vulkāns, tas ir 3726 metrus augsts, un pēdējie izvirdumi notikuši 2009. un 2011. gadā.

Šajā pēcpusdienā gan baltās, gan melnās pludmales pieder vienīgi mums. Nevienas dzīvas dvēseles, tikai pāris zvejnieku lāpa tīklus. Nozāģētās palmas mudina domāt, ka drīz salas vaibsti mainīsies. – Te būvēs jaunus hoteļus, – skaidro gids Agu. Viņš nekur citur, izņemot Lomboku, nav dzīvojis un zina, cik nozīmīgs salai ir tūrisms. Līdz šim Agu nav bijis tik daudz darba, lai ar gida algu vien varētu pabarot savu piecu cilvēku ģimeni. Taču līdz ar lielāku tūristu pieplūdumu situācija mainīsies. Tikmēr viņš palīdz sievai, kurai salas galvaspilsētā Mataramā ir rīsu veikaliņš. – Rīsi ir mūsu galvenā pārtika. Ik dienas apēdam trīs līdz piecas porcijas, – stāsta Agu. Gan viņš, gan viņa sieva katru rītu ceļas pusčetros, lai pagūtu sagatavot preci un aizvest bērnus uz skolu. Pēc tam Agu dodas vai nu pie tūristiem, vai uz rīsu veikaliņu, kur nu vairāk vajadzīgs. Agu ar mums sarunājas vāciski. Viņa valoda nav diez ko raita, bet teikto var labi saprast. Vācu valodu viņš apguvis pats, buroties pa vārdnīcu. Kā lielākā daļa Lombokas iedzīvotāju Agu un viņa ģimene ir sasaki. Lai gan etniski un kultūras ziņā pastāv saikne ar Bali hinduistiem, tomēr vairums sasaku ir musulmaņi. Dažos ciemos islāmticība ir saaudusies ar hinduisma elementiem, kā arī senču kultu. Šīs reliģijas ceremoniju un rituālu vidū ir arī garu izsaukšana.

Audēji, podnieki, gaiļu cīņas 


Rambitana atrodas dažus kilometrus uz ziemeļiem no Kutas un ir viens no tradicionālajiem ciemiem, kas orientējas uz tūrismu. Rambitanā mīt 700 cilvēku. Mājas un saimniecības ēkas ir celtas no koka, māliem un niedrēm. Tāpat kā citos Lombokas ciemos arī šeit pamanāmi lumbungi, indonēziešu valodā – rīsu klētis. Lai pasargātu ražu no zvēriem, tās celtas uz koka kājām un ar ļoti augstiem un smailiem niedru jumtiem.

Ciemā dažāda vecuma sievietes un meitenes tup pie vērpjamiem ratiņiem vai arī sēž uz zemes un auž košas šalles un segas. Pārējās gatavo produkciju piedāvā pircējiem. Podnieku ciemā Penujalā tūristu uzmanību saista ne tikai raibi apgleznoti podi, bet jo sevišķi klūgu grozos ieslodzīti gaiļi. Kopš seniem laikiem te cieņā ir asiņainas gaiļu cīņas. Lai gan tās oficiāli ir aizliegtas, tomēr Lombokā gaiļu cīņu tradīciju cītīgi sargā. – Gandrīz katram mājās ir vismaz viens cīņas gailis. Putnus speciāli baro un visādi citādi spēcina. Ja kāds pats tos negrib laist cīņā, var izdevīgi pārdot, jo uzvara var ienest daudz naudas, – skaidro Agu.

Laipni lūgti uz “Ombak Putih” klāja!


Mūsu ceļojuma otrā sala ir Sumbava, tāpat kā Lomboka tā pieder Mazajām Zunda salām. Uz šo tūristu vēl plaši neapmeklēto vietu atlidojam ar lidmašīnu. Visa Indonēzijas ceļojuma laikā sastopam neiedomājami viesmīlīgus un draudzīgus cilvēkus, tomēr šeit pārsteidz arī raibi tirgi, kā arī sultāna pils Besaras pilsētā.

Sumbavas sala ir kalnaina, to klāj stepe un krūmājs, gar krastu redzami neskaitāmi līči. Gan salas izcelsmi, gan ļaužu ikdienas dzīvi ir ietekmējis 2850 metrus augstā Tamboras vulkāna spēks un maģija. Vulkāna izvirdums 1815. gadā bija spēcīgākais un postošākais cilvēces atmiņā. Milzīgā eksplozija ietekmēja pat Eiropas un Ziemeļamerikas klimatu, un 1816. gads iegāja vēsturē kā “gads bez vasaras”.

No Sumbavas uz Moijo salu devāmies pa ūdens ceļu. No pārējās pasaules šeit paslēpies luksuskempings “Amanvana”, kur savulaik atpūtušies arī Miks Džegers un princese Diāna. Bet ārpus tā sala galvenokārt ir pazīstama kā snorkelētāju un nirēju paradīze.

Pēc grandioza zemūdens ceļojuma turpat pie pludmales un pēc piedzīvojumu pilnas nakts ar savvaļas pērtiķiem, briežiem un mežacūkām, ar ātrgaitas motorlaivu traucamies uz Labuanu Haji. Pastaigājam pa mazo zvejniekciemu ar krāšņām mājām, un ar džipu gar Indijas riekstu plantācijām laižam uz Matu Ditu upes ūdenskritumu “Skaidrās acis”. Tik tiešām – ūdenskrituma smalkā, dzidrā straume attaisno šo nosaukumu. Tīrā valgme čalodama traucas pa klintīm lejup. Kā gleznā!

Kad atgriežamies Labuanas Haji pludmalē, paveras cita aina. Pārsimt metrus no ciema okeāna un debesu sulīgajā zilumā tagad ir noenkurojies skaists burinieks, šoneris “Ombak Putih” – indonēziešu valodā “Baltie viļņi”. Ekipāža mūs jau gaida uz klāja. Nu tad – uzvilkt buras un pilnā gaitā uz priekšu caur Indonēzijas salu paradīzi!

Ar “Ombak Putih” uz pūķu zemi


Uzņemšana uz burinieka klāja ir saviļņojoša. Jau pēc dažiem mirkļiem rodas sajūta, ka ciemojamies pie draugiem. Un ar burukuģi “Ombak Putih” turpinām ceļu cauri pasakaini skaistajai salu valstībai. Kuģa kapteinis Ferijs vada lielisku indonēziešu ekipāžu. Arī pasažieri ir ļoti jauki un omulīgi. Viņi ir no Vācijas, Anglijas, Nīderlandes, Norvēģijas un Šveices. Divpadsmit plašās un komfortablās kajītēs ir vannas istaba, tualete, kondicionieris. Septiņpadsmit vīru komanda rūpējas gan par ceļotāju labsajūtu un patīkamu un drošu ceļošanu, gan aizraujošu ceļojuma programmu. Frans Hunekers ir kruīza direktors, bet būtībā – kuģa dvēsele. Savā dzimtenē Nīderlandē pusi gada viņš strādā par angļu valodas skolotāju. Bet Indonēzijā, kur arī jau vairākus gadus jūtas kā mājās, lielāko tiesu laika pavada uz “Ombak Putih” klāja.

Ar tumšzilajām burām kuģis izskatās kā attēls bilžu grāmatā. – Burinieks ir 36 metrus garš, gandrīz desmit metrus plats, tam ir 3,5 metru iegrime, divi masti, septiņas buras un kopējā platība 600 kvadrātmetru. Uz priekšu to dzen astoņcilindru dīzeļmotors. Būvēts tradicionālajā Indonēzijas burinieku stilā no tropu kokiem, kuru koksne ir cieta kā dzelzs. Gadu simtiem šie kuģi kalpojuši zvejai un kravu pārvadāšanai, – stāsta jūrasbraucējs Frans.

“Ombak Putih” pieder mazam indonēziešu–nīderlandiešu uzņēmumam “Sea Trek Sailing Adventures”. Tā dibinātājs un līdzīpašnieks Diks Bergsma arī piedalās šajā ceļojumā un stāsta: – Pirmo reizi uz Indonēziju atceļoju 1976. gadā. Un nespēju aptvert, kā tas var būt – Indonēzijā ir 17 500 salas, bet visi stāsta tikai par Bali. Arī šodien tā ir slavenākā vieta Indonēzijā, bet tajā uzturas arī visvairāk tūristu. Bez šaubām, sala ir brīnišķīga, bet tā ir tikai viena no daudzām pasakainām Indonēzijas vietām, – paskaidro Diks.

Savulaik salu daudzveidība Diku tā savaldzināja, ka drīz vien viņš kopā ar draugiem nopirka pirmo kuģi, pats iepazina arvien vairāk salu un rādīja tās saviem viesiem.

Vēlme pēc bērna pie krātera ezera


Pēc trīs stundu brauciena pa Indijas okeānu burukuģis “Ombak Putih” atkal izmet enkuru. Ar kuģa laivām piebraucam pie Satondas – mazas, neapdzīvotas Zunda salas. Patiesībā tā ir varena vulkāna virsotne, kas vietām paceļas pat 350 metrus virs okeāna. Gandrīz pusi apburošās salas aizņem sālsūdens krāterezers; 70 metrus dziļais ezers radies tikai 19. gadsimtā pēc milzīga cunami. To 1815. gadā izraisīja netālu esošā Tamboras vulkāna izvirdums, kas vēsturē zināms kā spēcīgākā mūsdienu vulkānaktivitāte.

Acīmredzot ezera ļoti sāļā ūdens iedarbība ir tāda, ka nevienam negribas peldēties. Toties priecājamies par vēlmju koku ezera krastā. Koka zaros šūpojas aukliņās iesieti akmeņi un gliemežvāki. Tie dokumentē lūgšanas no visas pasaules. Salas gids vēl nav beidzis stāstījumu, kad dažas ne vairs ļoti jaunas dāmas traucas pie diženā koka un piesien dažas klinšu lauskas. Frans nespēj apvaldīt smieklus un atklāj noslēpumu: – Šis koks nepiepilda kuru katru vēlēšanos. Tos, kuri te kaut ko iekarina, apciemo stārķis.

Stārķis ar bēbi knābī gan neatlidoja, toties mazliet vēlāk redzējām zivi nemo un tās zemūdens draugus. Satondas līcis ir kā radīts niršanai un snorkelēšanai. Te ir gan neskaitāmas klaunzivju un jūras anemoņu vietas, gan krāšņu krāsu koraļļu kolonijas, kuras apdzīvo ne mazāk krāsainas zivis un citi jūras iemītnieki.

Krītošas zvaigznes un lidojoši sikspārņi


Esam atpakaļ uz klāja un dodamies uz austrumiem. Kad saule sasniedz horizontu, Diks aicina mūs uz klāja un bez kāda komentāra rāda debesīs – mums pāri kā putnu bars lido sikspārņi. Tie dodas uz savam guļvietām. Bet mēs jau esam tur, kur pārlaidīsim nakti. Šonakt negulēsim kajītēs, bet gan uz klāja. Esam noguruši, tomēr ilgi nespējam iemigt. Skaidrās, zvaigznēm klātās debesis ir pārlieku skaistas. Pēc pulksten trijiem sākam skaitīt krītošās zvaigznes, līdz beidzot aizmiegam.

Pamostamies Sumbavas austrumkrastā. Jau no klāja pludmalē var redzēt kuģu koka skeletus. Tomēr tie nav vraki, bet gan topoši burinieki – tradicionālie Indonēzijas šoneri, kāds ir arī mūsu “Ombak Putih”.

Izkāpjam krastā, paskatāmies, kā būvē kuģus, paklaiņojam pa ciemu, aplūkojam krāšņās mājas uz koka kājām, un tad mūs vētraini sagaida skolā. Bērni ir ļoti pateicīgi par Fransa sarūpētajām dāvanām un pilnā rīklē nokliedz kādu dziesmiņu.

Atstājam Veras salu un burājam uz Sangeanas salu – 1800 metrus virs ūdens līmeņa pacēlušos vulkāna spici. Pēc nelielas pastaigas braucam tālāk uz Bantu, Komodo Nacionālā parka pirmo salu. Te pavadām omulīgu pēcpusdienu gan snorkelējot, gan sauļojoties.

Aizvēsturiskā sala


Vai mani pamodināja iekšējais pulkstenis vai piedzīvojumu meklētāja sapņi, vai vienkārši enkura ķēdes žvadzēšana, bet šorīt esmu augšā pirms saules lēkta. Arī pārējie, kuri nakti pavadīja uz klāja, sāk mosties. Vēl miegaini, sāļā jūras vēja izpluinītiem matiem, taču pārlaimīgi raušamies ārā no guļamkrēsliem, baudām dzidro vasaras gaisu un kā noburti skatāmies uz Komodo salu. Gluži kā ēnu teātrī mūsu acu priekšā izaug pūķu salas klinšu melni robotais siluets. Un aiz tā kā mirdzoša ugunsbumba no pašiem pekles dziļumiem augšup ceļas saule. Tās gaisma debesis iekrāso violetas un oranžas, kalnus zilus, tad zeltainus… Pēc dažām minūtēm ir jau gaišs un mazliet vēlāk kļūst arī karsts.

Kuģa zvans aicina brokastīs. – Iestiprinieties kārtīgi, šodien ilgi būsim ceļā, – rosina Frans. Nu, to gan viņš varēja neteikt. Jo katrā ēdienreizē iztukšojam bufeti vienā mirklī. Jūras gaiss rosina ēstgribu, turklāt kuģa kohs Irhams un matroži, kas viņam virtuvē palīdz, gatavo sasodīti labi.

Laiva piestāj krastā. Laipni lūgti Komodo salā! Rītausmā Komodo varānu jeb pūķu dzimtene izskatījās draudīga, bet dienas gaismā un tuvumā izrādās ļoti mīlīga un, galvenais, saulaina vietiņa. Tomēr fakts, ka šeit brīvi pārvietojas aizvēsturiskas cilvēkēdājas ķirzakas, idillisko ainiņu vērš drūmāku.

– Parasti tās cilvēkiem neuzbrūk, izvairās satikties un pat laižas lapās, – skaidro vietējais gids. Parasti. Bruņojies ar spieķi, gids mums iesaka pastāvīgi būt viņa tuvumā. Redz, kur sausajai zemei pieplakuši piesaulītē guļ divi pieauguši, gandrīz divus metrus gari Komodo varāni – absolūti nekustīgi! Tomēr ne, viens paceļ galvu, paver mazu spraudziņu platajā purnā un šauda mēli. Acīmredzot cilvēka gaļa viņu nekārdina, un varāns atkal apgulstas.

– Pēdējais nelaimes gadījums notika pirms diviem gadiem. Varāni sakoda kādu puisi no ciema, un pēc pāris nedēļām viņš nomira no indes un baktērijām, – stāsta gids. Bet septiņdesmitajos gados, pastaigājoties pa salu, pazuda kāds Šveices tūrists, vēlāk atrada tikai viņa kurpi un fotoaparātu. Cilvēkus savā ēdienkartē varāni iekļauj visai reti. Tomēr var gadīties, ka izrok un apēd līķus. Varānu lielākie eksemplāri iecienījuši savvaļas dzīvniekus – bifeļus, briežus, mežacūkas, reizēm arī vistas, kazas vai teļus, labprāt ēd arī maitas. Jaunuļi, kuri vēl dzīvo kokos, pārtiek no mazām ķirzakām, putniem un insektiem. Šodien redzējām sešus Komodo varānus, pēdējo no tiem skrienot, taču bijām drošā attālumā.

Pātagas deja un kokosrieksti


Atpakaļ uz kuģa un braucam garām Pantai Merah. Šis līcis atrodas netālu no Komodo salas un ir slavens gan ar rozā koraļļu smiltīm, gan sugām bagātu zemūdens valsti. Tāpat kā gandrīz visur Komodo nacionālajos parkos arī šeit okeāns ir pilns ar planktonu un tas ir brīnišķīgs priekšnosacījums, lai dzīvība čumētu un ņudzētu gan rifos, gan arī atklātā jūrā, kur draiskojas vaļi un delfīni.

Nākamajā dienā garā pastaigā pa skaistāko Komodo nacionālā parka salu Rincu sastapām vairākus pūķus, arī pērtiķus, briežus un savvaļas ūdensbifeļus. No Rincas lielākā kalna – 667 metrus augstā Doro Ora – virsotnes baudījām fantastisku skatu uz dienvidu līci un Rietumflori – pēdējo mūsu Indonēzijas apceļojuma pieturas punktu.

Pirms izlidošanas uz Bali, kalnu ciematā Melo (netālu no Labuanas Bajo) baudījām ciemiņiem veltītu rituālu ar pašbrūvētu palmu šņabi, kokosriekstiem un caci – kaujas deju ar maskām, zvārguļiem, vairogu un pātagu. Bet paši dejojām atvadu vakarā pludmalē sarīkotajos grila svētkos lāpu gaismā. Kuģa apkalpe uzstājās kā dziedošs orķestris. Un mēs domājām: jā, pie tādām dienām, kādas vadījām uz burinieka “Ombak Putih” klāja, var ļoti ātri pierast…

Daži ieteikumi


Vislabāk ar “Airbaltic” doties uz Fankfurti, tad ar “Singapore Airlines” uz Indonēziju (biļetes cena ap 800 eiro; HYPERLINK “http://www.singaporeair.com/”www.singaporeair.com).

ES pilsoņiem pases derīguma termiņam jābūt vismaz pusgadu uz priekšu, 30 dienu vīzu (cena 25 ASV dolāri) izsniedz, iebaucot Indonēzijā.

Septiņu dienu ceļojums ar burinieku “Ombak Putih” divu personu kajītē – ap 1950 ASV dolāru, HYPERLINK “http://www.seatrekbali.com/”www.seatrekbali.com; 4 un 5 zvaigžņu hoteļu cenas 35 – 58 eiro diennaktī

( www.novotellombok.com; www.purimas-lombok.com; www.ayodyaresortbali.com).

Cenas restorānos: grilētas garneles ar sautētiem dārzeņiem un ķiploku citronu eļļas mērci – 6,70 eiro; austrāliešu liellopa steiks ar grilētiem dārzeņiem, anšovu eļļu un frī kartupeļiem – 9 eiro.

Masāžas: Lombokas SPA ķermeņa masāža ar aļģu skrubi – 50 eiro; uz “Ombak Putih” klāja tradicionālā masāža – 10 eiro, Bali salā masāžas – 65 – 77 ASV dolāri.

Nacionālā valūta – rūpija (1 eiro – 15 940 rūpijas), lielāko tūrisma centru veikalos un restorānos var norēķināties arī ar kredītkartēm un ASV dolāriem; naudas maiņas punktos maina populārākās valūtas, bet ne vienmēr ceļojuma čekus.

Ja veselība dārga, jāpotējas pret tetānusu, difteriju, poliohepatītu un hepatītu A, jāņem līdzi pretiedeguma krēms un pretodu līdzekļi.

Uzziņām www.indonesia.travel.

Pievienot komentāru

Gribi pilnībā mainīt stilu? Kā spert pirmo soli, iesaka stiliste Una BernatovičaLūdzu, pastāstiet, kas jādara, lai sieviete pilnībā mainītu savu stilu! Kā panākt efektu, lai neviens viņu vairs nepazīst? ILONA KULDĪGĀ
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+