Mobilā versija
+5.7°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
24. aprīlis, 2014
Drukāt

Anda Līce: Tā vietā, lai padarītu ziedošu savu zemi, Krievija tīko svešas (7)

Foto - LETAFoto - LETA

Sen nav tāda pavasara bijis – gan laika apstākļu, gan politiskā klimata ziņā viss ir kļuvis neierasts un neparedzams. Bet tieši šopavasar ik pa brīdim prātā ienāk Imanta Ziedoņa ar vārdiem uzgleznotais: “Paskaties, kā vecis met tīklus,/Cik nesteidzīgi viņš to dara. / It kā nebūtu bijis ne pirmā, ne otrā / Pasaules kara.” Es nezinu, kā pilsētā, taču laukos tā notiek visos pavasaros. Darbs ir jādara tā, it kā nenotiktu tas, kas visapkārt notiek. Lauki ir jāapsēj pat kara laikā. Zemkopjiem ir viens vienīgs izrīkotājs – saule un tai pakļaujas gan sēkla, gan sējējs.

Zaļie ziemāju lauki allaž nozīmē cerību. Priecādamies par zaļumu, zemkopis nepaļaujas uz ilūzijām par labu ražu, jo līdz pļaujai viss vēl var notikt. Diemžēl daudziem cilvēkiem un pat veselām tautām tīk dzīvoties ilūzijās, jo tās atceļ atbildību un pieļauj bezdarbību. Visas ilūzijas balstās uz “gan jau kaut kā viss pats no sevis nokārtosies”. Autoritāros režīmus baro visatļautības apziņa, demokrātisko pasauli – ilūzijas par apziņas progresu un veselā saprāta uzvaru pār ļaunumu. Nelaime tikai tā, ka šo uzvaru aizvien attālina gribas trūkums šajā virzienā nemitīgi arī strādāt. Pasaule bija piemirsusi – inerces likums darbojas ne tikai lavīnu gadījumos. Sava inerce piemīt gan lokāliem, gan globāliem konfliktiem, un lavīna pati no sevis neapstājas. Ja nav veikti nekādi priekšdarbi drošībai, sekas var būt briesmīgas. Banālais piemērs par vilku un aitām, kuras nesargā kārtīgs aploks, atkārtojas arī pasaules politikā.

Skatoties dokumentālās filmas par to, ko, apmeklējot savas izsūtījuma vietas Sibīrijā, staļinisma represijās cietušie ierauga šodien, uzkrīt visur valdošā postaža un pamestība. Pirmajā brīdī pilnīgi nesavienojams šķiet, kā tik auglīga zeme var būt tik nolaista. Meli, nežēlība un vergu darbs svētību nenes – uz ieslodzīto un izsūtīto kauliem celtais ir sabrucis. Taču tā vietā, lai beidzot padarītu par ziedošu savu zemi, Krievija tīko sagrābt svešas zemes. Krievija ir tik ilgi dzīvojusi zem patvaļas sloga un apspiesto lāstiem, ka alkām pēc patiesas brīvības tautā vairs nav sakņu, tas ir, gribas.

Kaut arī sen nav tāda pavasara bijis, viss tik un tā notiek kā vienmēr. Mēs rosāmies uz zemes, debesīs rosās saule, zemē – dzīvība, un šī skaistā sadarbība vainagojas ar uzartu zemi, iesētu labību, jauniem augļu un ogu dārziem, ar cerībām un ticību, ka vismaz daļa no tām piepildīsies. Ja nu kaut kas šodien ir jāatmet, tad tās ir ilūzijas par to, ka viss nokārtosies pats no sevis.

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Patīk Andas Līces raksti, piekrītu ,jo tik bagāta zeme un tā nolaista

  2. bRISELE ARĪ MUMS IR SVEŠA VARA KO ŠEIT PĀRSTĀV KANGARI KURI TO IR PĀRDEVUŠI PAR MILJARDIEM ,TĀDĒĻ JAU VISI KAS NEGRIB ŠEIT MIRT BADĀ IR SPIESTI MIERA LAIKĀ DOTIES PIESPIEDU EMIGRĀCIJĀ UN JA SALĪDZINA MASKAVU AR BRISELI TAD DIREKTĪVU UN IEROBEŽOJUMU UN VISPĀR LEMT IESPĒJAS ŠEIT VAIRS NAV ,IR JĀDZĪVO PĒC ES PRAIDA LIKUMIEM.

  3. aizmirsi piebilst-kādas svešas zemes mēs esam iekarojuši un pievienojuši savējai lai ieviestu tajās savu kārtību.

  4. Tikko pabraucu pa plašo Krievzemi. Mūsu Latgale ir Tuvu nestāv tam pamestības laikmetam. Krieviem vajag vergus ,alkst pēc tīrības svešā zemē ,savu piekakājuši līdz nemaņai!

  5. Līces k-dze – patiesa brīvība beidzās ar demokrātijas izgudrošanu – tagad cilvēka brīvība beidzas tur, kur sākas viņa bankas konta atlikums.
    Ļoti silti iesaku paviesoties tepat – Latvijas laukos. Lielā daļā no tiem redzēsiet kaut ko ļoti līdzīgu. Un tas viss ņemot vērā, ka esam simtiem reižu mazāka nācija un dzīvojam nesalīdzināmi mazākā teritorijā.
    Mēs esam tauta-eksperts par lietām, kurās pašiem baļķis acī, bet tā gribas kādu pamācīt..

  6. Ļoti labs salīdzinājums par to kas notiek šodienu un vesture. Paldies par šo jauko rakstu.

  7. 100 % taisnība. Paldies!

Draugiem Facebook Twitter Google+