Ar citādu skatījumu uz tautas traģēdiju 2

Latviešu memuāru literatūras par deportācijām uz Sibīriju klāstu papildinājusi jauna grāmata, ko sarakstījis aktieris Kaspars Pūce. Jau darba nosaukums “Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā” vedina domāt, ka šis atmiņu stāsts atšķirsies no iepriekš lasītā, respektīvi, tas nebūs nomācošs un pesimisma pilns. Rodas jautājums, vai par Sibīrijas pieredzi vispār iespējams vēstīt kā citādi, nevis ar pesimismu? K. Pūce ar savu grāmatu pierādījis, ka tas ir iespējams. “Dzīve jau nav tikai bēdu leja. Aiz katra tumša mākoņa taču ir gaiša maliņa.” (21. lpp.)

Reklāma
Reklāma

Bez rūgtuma un ar humoru


Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Jau lasot darba pirmās lappuses, pārsteidz vieglums, pat rotaļīgums, ar kādu K. Pūce vēstī par notikumu vir­kni, kas autoram un viņa mātei sākas 1949. gada 25. martā (tēvs Voldemārs Pūce tika izsūtīts agrāk). Aktieris gan par šiem notikumiem, gan arī par dzīvi Latvijā pratis vēstīt patiesi aizraujoši un ar humoru: “[..] čekas lietvedībā parādījās jauna mape. Uz tās uzraksts: “Pilnīgi slepeni. Latviešu nacionālisti. Angļu orientācijas spiegošana”. Tajā figurē divi vārdi: Daila Pūce, dēls Inesis Kaspars Pūce. Oho – ho – ho! Tas ir ko vērts, knapi piedzimis un jau spiegs!” (8. lpp.). Protams, seko deportācija uz Amūras apgabala Konstantinovkas pilsētu – ciematu Verh­ņjaja Poltavka, kolhozu “Staļina ceļš”, tad uz Kuibiševkas-Vostočnajas nomali, kur necilvēcīgos apstākļos, šķirtiem no tēva, abiem “spiegiem” nākas vilkt dzīvību. Šodien ir neiespējami pat iztēloties, kā jaunā, trauslā aktrise Daila Pūce ar mazu bērnu, patiesībā vēl zīdaini, uz rokām spējusi pārvarēt grūtības un visu izturēt! Var apbrīnot, kāda bijusi mātes un dēla dzīvotgriba, īpaši cīnoties ar mūžīgo izsalkumu un slimībām! Kaut arī sadzīves apstākļi, kas veidojuši K. Pūces pirmo dzīves pieredzi, ir drausmīgi, autors piedzīvoto un pārdzīvoto grāmatā atspoguļojis bez vismazākā rūgtuma. Šķiet, prasme uz grūtībām un likteņa triecieniem, lai cik lieli tie būtu, skatīties ar izbrīna un nevis asaru pilnām acīm palīdzējusi izķepuroties.

Sargeņģeļa pieskatīts


Ņemot talkā humoru, autors vairākkārt norāda, ka jaunajos apstākļos katram bijis jātiek galā paša spēkiem, vienalga, slims vai vesels, bērns vai pieaugušais. Tā kā mātei augu dienu jāstrādā, nav neviena, kurš parūpētos par mazo Pūcesbērnu, tāpēc: “Es sāku patstāvīgu dzīvi. Neviens negribēja noņemties ar tādu mazu smerdeli.” (12. lpp.) Tādējādi aug mežonēns – labdabīgs, labsirdīgs, bet tomēr mežonēns. Autors spilgti apraksta, ka pirmoreiz civilizētu tualeti redzējis, ārstējoties slimnīcā, jo nekur citur tādas nav bijis. Līdzīgi ir ar citām lietām, kas normālos apstākļos šķistu pašsaprotamas. Lasot nāk prātā, ka K. Pūci pieskatījis sargeņģelis, jo šāda dzīve ne reizi vien varēja beigties traģiski, piemēram, “iepazīstoties” ar elektrību vai slīkstot upē. Sargeņģeļa rūpes izpaudās arī citā brīdī: “Izsūtīto acis pildīja laimīgs mirdzums. Ūsa nosprādzis! Ūsa aizgājis uz mūžīgajiem medību laukiem! Varbūt beidzot dzīvosim kā cilvēki un tiksim mājās.” (28. lpp.)

Vai patiesi ļaunie?


CITI ŠOBRĪD LASA

Dēkains izvēršas Pūcesbērna ceļš atpakaļ uz Rīgu. Sapnis par atgriešanos piepildījies, taču arī dzimtenē jāpārvar ne mazums grūtību: dzīve bez vecākiem, klasesbiedru klaji negatīvā attieksme, problēmas ar latviešu valodu, taču optimisms un dzīves alkas glābj arī šoreiz. K. Pūce interesanti pratis attēlot dzīvi pēckara Rīgā – trolejbusus, Matīsa tirgu, Teikas rajonu, skolu u. c., kas mūsdienās šķiet gandrīz kā eksotika.

Un visbeidzot – autors mēģina lauzt iesīkstējušo stereotipu par latvieša it kā nenovīdību, ļaunumu pret otru latvieti. Grāmatā daudz lasāms par patiesi gaišiem, labestīgiem cilvēkiem, kurus K. Pūce sastapis gan izsūtījumā, gan pēc atgriešanās dzimtenē.