Ar Dāvida dziesmām un kokli 0
Albumā “Dāvida dziesmas” tiek uzburta plaša telpa dvēselei starp Rīgas Doma ērģeļu monumentalitāti, saksofona tembru un soprāna balss dzidrajiem zvaniem katedrāles velvēs.
Tas ir veltījums Visaugstākajam, ko ierakstījis neparasts sastāvs: dziedātāja Gunta Davidčuka, saksofonists Artis Sīmanis un ērģelniece Kristīne Adamaite. Mūziķi sastapušies jau agrāk, un programma ar tādu pašu nosaukumu vēl 2008. gadā nominēta Latvijas Lielajai mūzikas balvai kategorijā “Gada koncerts”.
Jaunajā programmas versijā kopš 2008. gada gan notikušas izmaiņas, taču saglabājusies pamatievirze – dziedošā Dāvida motīvs, caur sāpēm un gavilēm cildinot Dievu. Kā centrālais darbs ir palicis arī Ērika Ešenvalda (1977) cikls soprānam, saksofonam un ērģelēm “Dāvida dziesmas”, kurā plaša kantilēna mijas ar askētisku rečitatīvu, bet Guntas Davidčukas dzidrais soprāns spoži vītero, gavilē un saplūst duetā gan ar saksofona viļņiem, gan ērģeļu lidojumu.
Albuma instrumentālās un vokāli instrumentālās epizodes mijas, veidojot dramaturģiski pārliecinošu mūsdienu mūzikas ciklu: igauņu komponistes Gaļinas Grigorjevas instrumentālā “Moļitva” (2005) ar pareizticīgo dziedājumu atskaņām, Ešenvalda “Laudate Dominum” (2010), jau minētās tā paša komponista “Dāvida dziesmas” (2008), Pētera Vaska “Vakara mūzika” (1988), Riharda Dubras “Ecce Dominus” (2009), Uģa Prauliņa “Fan-tasia rustica” (2008). Skaņu materiāls glezno meditatīvas, brīžam ekspresīvas un pārlaicīgas mūzikas ainavas – daiļas un izcili baudāmas (arī tiem, kas pret mūsdienu nopietno mūziku izturas ar skepsi!). Doma akustikai tik raksturīgā ilgā reverberācija (jeb skaņas lēnā izdzišana telpā tās atkārtotas atbalsošanās dēļ, kad skaņas avots jau beidzis skanēt), kas citos ieskaņojumos nereti ir traucējošs faktors, šim ierakstam piešķir īpašu, skaņu paleti papildinošu krāsu.
“Dāvida dziesmas” ir konkrētu mūziķu un komponistu auglīga kopdarba liecība, kas atklāj, kā pasūtījumi un ilga atskaņotājmākslinieku sadarbība ar mūzikas autoriem kļūst par abpusēji rosinošu radošo procesu – konkrētais ieraksts fiksē vienu no šī procesa posmiem.
Askētiski elegantais noformējums, Oresta Silabrieža sagatavotais bukleta informatīvais materiāls piešķir izdevumam papildu vērtību, dodot arī orientierus sarežģītajā laikmetīgās mūzikas pasaulē.
Albums “Patina. Caur sidraba birzi…” ieved pēc noskaņas un tēliem līdzīgā laukā – sidraba birzī, kas latviešu folklorā ir labi zināms garīgās dimensijas un svētuma simbols. Birutas Ozoliņas balss un kokle, tāpat arī saksofons un klarnete (Indriķis Veitners), taustiņinstrumenti (Viktors Ritovs) nevilšus liek vilkt paralēles ar ierakstu Rīgas Domā, kaut klāt nākušas arī perkusijas (V. Ritovs, Tālis Gžibovskis) un bass (Oļegs Grišins). Turklāt gan Dāvida, gan koklētāju rokās reiz likts līdzīgs instruments… “Rotāšana”, “Nāc, Dieviņi”, “Gavilēšana”, “Laimas balss” un virkne pārējo tautasdziesmu aranžējumu paver mazliet savādāku ceļu.
Senēji autentiskais Birutas Ozoliņas tēls ar etnogrāfisko kokli un tradicionālo dziedāšanas manieri iet džeza un roka virzienā, brīžam atklājot arī atsevišķas ambientās mūzikas klusinātās nianses. Agrāk tapušie “Patinas” ieraksti skaidri iezīmēja džeza aprises, nu tās nav tik skaidri nojaušamas. Kā kaleidoskopā pavīd te viena, te cita šķautne – no autentiski tradicionālas līdz svinga iešūpotajai, no Birutas Ozoliņas intīmi klusinātā balss plūduma līdz roķīgai, dinamiskai pulsācijai. Nebūt ne visās albuma lappusēs šie stilistiskie meklējumi pilnībā attaisnojas kā viena cikla daļas, taču ieraksta klausītājam tās paver vēl vienu ceļu, kā tuvoties latviešu un latgaliešu tautas mūzikai caur mūsdienu mūzikas žanriem.
