Ar dažām privilēģijām nepietiks 31
Likumprojekts “Par 1991. gada barikāžu dalībnieku statusu” un plānotie atvieglojumi pie pensijas un veselības aprūpes tiem, kuri saņēmuši barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi vai pateicības rakstu no Saeimas, ir tikai dažu rosīgu ļaužu mēģinājums atgādināt par sevi.
Ja 1991. gada 13. janvārī Daugavmalā nebūtu sanācis pusmiljons cilvēku, tā sauktais “barikāžu kodols” būtu apcietināts un aizvests tālu prom. Ja mājās palikušie nebūtu strādājuši arī par svarīgāko objektu sargātājiem un pieskatījuši viņu bērnus, valsts būtu ierauta haosā.
Publisko atsauci, ka iniciatīvu minētā likumprojekta izstrādei otrais LTF priekšsēdis un tagadējais Saeimas deputāts Romualds Ražuks saņēmis no mārupiešiem, jāvērtē uzmanīgi. Nekādas diskusijas par atvieglojumiem uz barikādēm stāvējušajiem novadā nav notikušas. Tāda norāde un cilvēku dalīšana lielākajai daļai no gandrīz tūkstoša Mārupes tautfrontiešu, kuri tā vai citādi centās iegūt un nosargāt neatkarību, ir morāli pazemojoša. Jāpiekrīt arī filozofei Maijai Kūlei – cilvēku dalīšana ir bīstama. Turklāt 1991. gada barikāžu dalībnieku Mārupes biedrībā ir vēlējušies deklarēties tikai simt sešdesmit pieci cilvēki. Kāpēc tik maz, ir cits jautājums. Un vienīgi daži atcerējās, ka runas par materiālo knapību esot bijušas gan. Bet tā ir gandrīz visiem pensionāriem un bez darba palikušajiem.
Skumji, ka minētā likumprojekta izstrādātāji un atbalstītāji uzskata – ar dažām papildu privilēģijām 40 tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju pietiks, lai novērstu rūgšanu tautā un jaunajai paaudzei parādītu valsts rūpes par varoņiem. Mūsuprāt, nebūs vis. Diemžēl varas mainās kā cimdi, bet ievainotos Iekšlietu ministrijas aizstāvjus aizmirsuši pielīdzināt karavīriem. Mūsu priekšstāvji deputāti gadsimta ceturksni grūstījušies, tā arī nespējot sakārtot lietas ne izglītībā, ne veselības aprūpē, ne sociālajā jomā. Pēdējais laiks izdarīt vismaz to.
Silvija Veckalne, izsakot arī mārupiešu Modra Spuģa, Māra Jaunmuktāna un citu viedokļus
