Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
22. jūnijs, 2012
Drukāt

Ar drosmi un bez vilcināšanās


Foto - Aija VolkaFoto - Aija Volka

“Ak jūs esat tā, kura saīsināja manu vēstuli? Tad man jūs vajadzēs… nožņaugt,” gardi iesmejas Aina Rodriguez-Mata. Bet pēc brīža viņa mani visā savā sirsnībā cienā ar izmeklētiem saldumiem. “Pie kafijas gan varu piedāvāt tikai vājpienu,” piebilst Ainas kundze. Esot jāievēro slaidā līnija, kas viņai savos 93 gados izdodas lieliski. 


 

Ieminos, ka pēc Eirovīzijas viņa “Latvijas Avīzei” atsūtīja niknu vēstuli par to, kā izskatījās Latvijas pārstāves. “Jā, skatuves mākslinieku izskats ir būtisks. Anmarijai vajadzēja nošaut savu šuvēju. Tā apspīlētā kleita bija vulgāra!” jau atkal sev raksturīgajā melnā humora manierē izsakās Aina.

Varētu domāt – šīs ir nebūtiskas detaļas no ciemošanās reizes pie mūsu lasītājas, tomēr tā var raksturot viņas temperamentu, vērtējot sabiedrību sev apkārt, kā arī politiskās norises.

 

“Latviešiem ir kāda īpašība, kas man krīt uz nerviem, – viņi visu laiku par kaut ko sūdzas. Mūžīgā dziesma: ka atkal valdība neko nedara… Bet tad ejiet pie valdības cilvēkiem! Runājiet, rakstiet vēstules,” teic Aina.

 

Viņai pašai apņēmības netrūkst. Iespējams, tāpēc, ka latviešu tautai liktenīgajā dienā – 1941. gada 14. jūnijā – Dievs viņu pasargāja.

Aina (dzimusi Augstkalns) ar māsu atradās dzīvoklī Rīgā, kad viņas svaini meklēja, lai deportētu… Pateicoties sētniekam, kurš pateicis, ka ģimene aizbraukusi uz laukiem, armijnieki dzīvoklī nemaz neienāca. Šis pārdzīvojums bija pārāk spēcīgs, lai vēlāk, atrodoties emigrācijā Spānijā un ASV, savā nodabā žēlotos. “Mēs, latvieši Čikāgā, rakstījām simtiem vēstuļu ārzemju presei, amatpersonām, gājām protesta gājienos, lai saceltu kājās sabiedrību.”

Sabiedriski aktīva viņa ir joprojām – arī atgriezusies dzimtenē. “Ja esmu par kaut ko laimīga, man ir jāraksta. Ja esmu par kaut ko sašutusi, man atkal ir jāraksta! Es sūtu e-pasta vēstules uz Saeimu, rakstu vēstules Čikāgas, Ņujorkas un Kanādas latviešu laikrakstiem.”

Ziemas mēnešus viņa pavada Spānijā. Reiz piezvanīja uz Latvijas vēstniecību Madridē un izbrīnījās, kad viņai atbildēja spāniete, kura nerunā latviski. “Tā bija pirmā reize, kad kāds vēstniecībā nerunā latviski, tāpēc aizrakstīju vēstuli LR Ārlietu ministrijai,” stāsta Aina. Toties, kad viņa “Latvijas Avīzē” izlasīja, ka jaunais ASV vēstnieks Marks Pekala izteicies, ka nepilsoņu bērniem automātiski jādod pilsonība, Aina nosūtījusi vēstuli pašreizējai ASV vēstniecei Latvijā Džūditai Gārberei, ka “viņam vispirms jāizlasa Latvijas vēsture, citādi uz Latviju lai nebrauc, jo mums tādus padomus nevajag”.

 

Viņasprāt, katram latvietim būtu jāsaraksta autobiogrāfiska grāmata. Dažādu kuriozu stāstu par dzīvē piedzīvoto viņas krājumos daudz. Jo piedzimusi vienā laikā ar Latviju – 1918. gada novembrī.

 

Pamatus izglītībā un uzskatos ielika ģimnāzija ulmaņlaikos, kad bija jāmācās Latvijas vēsture, tā ieaudzinot patriotismu, un latīņu valoda, kas turpmāk dzīvē atvieglojusi svešvalodu apguvi. Sākot angļu filoloģijas studijas, pasniedzēji bija britu profesori, taču, ienākot padomju armijai, tos “aizsūtīja mājās”. Vietā nākušas ebrejietes lauzītā angļu valodā. Kad 1944. gadā tuvojās otrā krievu okupācija, Aina ar māsu un viņas tobrīd mazo meitiņu aizbēga uz Spāniju. Tur turpināja angļu valodas studijas Madrides universitātē. Vēlāk, pasniedzot privātstundas, iepazinās ar nākamo vīru Hoakinu.

Dzīves lielākā daļa abiem gan aizvadīta ASV, Čikāgā, kur Aina strādāja lidsabiedrībā “Lufthansa”. Kontakti ar draugiem Čikāgā joprojām cieši.

Pirmoreiz pēc bēgšanas uz ārzemēm atbraukt uz Latviju Aina sadūšojās 1974. gadā. Tad vēl paguvusi satikties ar māsas pirmo vīru (Spānijā māsa apprecējās otrreiz), kurš, kā izrādījās, līdz 1956. gadam bija slēpies mežā. “Es viņam uzceltu pieminekli!” saka Aina. Tajā viesošanās reizē Latvijā satikusies arī ar savu brālēnu arhibīskapu Jāni Matuli. Šobrīd viņa atvases ir Ainas vienīgie radinieki Latvijā un par viņu ļoti gādā.

“Kad mans vīrs nomira, man jau bija 80 gadu. Sāku justies vientuļi. Tad es nodomāju: Latvijā man vismaz ir radi. Un tā es 2003. gadā atbraucu šeit.”

 

Dzīvodama Latvijā, viņa secinājusi: “Aktuālākais jautājums ir, kā risināt demogrāfisko situāciju. Mums par visu vairāk jārūpējas, lai jaunatne nebrauc prom un paliek te studēt. Baidos, ka pēc studijām ārzemēs viņi paliks dzīvot tur.”

 

Pašai mēģinājumi tikt pie bērniņa beigušies neveiksmīgi. “Ja būtu mazāk gadu, es ņemtu audžubērnu,” spriež Aina. “Šobrīd latviešu tauta ir izdzīvošanas jautājuma “būt vai nebūt” priekšā, tāpēc “Latvijas Avīzei” jābūt asākai, jāmudina politiķi par to vairāk domāt,” uzsver Aina.

“Latvijas Avīzi” viņa lasa, kopš pārtrauca abonēt laikrakstu “Diena”. “Pirmā lapa, ko es izlasu, ir intervijas. Man arī patīk lasītāju domas un ielikumi “Mani gadi. Mans kapitāls” un “Ģimene. Veselība”. “Latvijā ir ļoti labi dakteri. Piemēram, par Vācijas dakteriem man nav lielu ilūziju. Nevar taču dot antibiotikas katrai slimībai. Arī Čikāgā mani ārstēja latvietis – Raimonds Gailītis. Viņš spēja noteikt diagnozi, tikai uz mani paskatoties. Kad reiz no stresa man bija pazeminājies asinsspiediens, viņš teica: nokrīti ceļos un pasakies Dievam,” jau atkal gardi iesmejas A. Rodriguez-Mata.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+