Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
21. novembris, 2013
Drukāt

Ar dūri pa sirdi. Saruna ar Mārtiņu Eglienu

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Uz Latvijas teātra skatuves atgriežas slavenā komēdija “Divu kungu kalps”, šoreiz gan pilnīgi jaunā, mūsdienu versijā – režisora Valtera Sīļa veidotais jauniestudējums pirmizrādi piedzīvos 29. novembrī Nacionālā teātra Lielajā zālē. Galvenajā – mūziķa un vairāku “priekšnieku” padotā lomā iejūtas Mārtiņš Egliens. Saruna ar aktieri par lomām – mazākām un lielām, teātri un jauno izrādi.

“Viena šāda loma un sezona ir piepildīta,” pasmaida Mārtiņš. Jāteic, aktieris smaida gandrīz nepārtraukti. Ne velti vairākums režisoru viņu izvēlas komiskām lomām. Un Mārtiņam tas der. Viņš arī necieš, ja viņu uzrunā ar “jūs”, viņam tīk runāt bez aplinkiem un aktieris nebīstas pateikt arī kādu skarbāku vārdu. Piemēram, par aktiera darba ikdienu, kas reizēm kļūst par radošu cilvēku cīņas lauku un kurā tikpat kā nav brīvdienu…

Par “lielajām” lomām aktieris nesapņojot – pārāk milzīgs iespējamās vilšanās procents. Loma, režisors, partneri un paša dvēseles stāvoklis un vēl veiksme – tam visam jāsakrīt. Ja kaut kas izkrīt – vilšanās ir milzīga. Labs aktieris? Mihails Gruzdovs izmetis frāzi, kas iesēdusies dziļi – sākumā iemācies meklēt un tad jautā – ko. “Labs aktieris ir tas, kurš māk meklēt. Ja ir kāda neskaidrība, viņš ir tas, kurš meklē un piedāvā vismaz septiņus variantus, lai atrastu īsto ceļu. Protams, mēs idealizējam, gribam režisoru vienmēr redzēt tādu, kurš visu zina. Realitātē manā dzīvē tāds ir bijis pusotrs. Labs aktieris ir ārprātīgi elastīgs – var uz jebkuru lietu paskatīties no jebkura skatpunkta. Tādā nozīmē viņam nav aizspriedumu. Un ļoti vienkāršs. Ja tā nav, es apšaubu tavu ģenialitāti.”

Mārtiņš saka, viņa darba kritiķe un atbalstītāja ir sieva, aktrise Dita Lūriņa-Egliena. Un otrādi. “Mums ir ļoti līdzīgas teātra sajūtas – bieži arī ļoti atšķirīgas no citiem. Dita ir cilvēks, kuram visvairāk ticu un uzticos spriedumos par to, ko daru. Un, protams, visvairāk dusmojos, jo ātri aizdegos. Viņa mācās ar mani runāt ļoti uzmanīgi. Citreiz pat noskaišos – ko tu pa pirkstu galiem ķimerējies – saki, kā ir!”

Teātris nepieļauj ilgu domāšanu un gremdēšanos sevī – pat ja gribētos. Tevi vienkārši pieliek pie dēļa – tu būsi tas un tas. Mārtiņš savā 15 gadus ilgušajā aktiera karjerā no lomas gribējis atteikties tikai vienu reizi – tomēr neatteicies. Principiāls. “Nepiekrītu, ka mums, aktieriem, tā būt jārīkojas. Pasaulē, kur ir projektu teātri, ir “kastings”, uz kuru nāk tie, kas šo lomu ļoti grib. No viņiem izvēlas labāko, un tas tad arī spēlē. Šeit ir citādi. Teātris tevi nodrošina ar darbu un no tevis prasa pretī, lai tu izpildi to, ko šim teātrim vajag. Tādi ir noteikumi. Ik pa brīdi mēs visi gribam izlekt no tiem un parādīt, cik esam īpaši un uz mums tie neattiecas. Protams, ja aktieris ir īpašs skatītājam, tas ir kolosāli, bet, ja tāds viņš kļūst pats sev, tā ir katastrofa.” Mārtiņš smejas, atzīstot, pašam ir uznākuši tādi brīži, piebilstot – nu jau pašam šķiet, zvaigžņu slimību esot pārdzīvojis. “Jaukākais ir forša sajūta izrādes laikā, kad tu spēlē un jūti, ka zāle iet tur, kur tu viņu ved, un tu gribi, lai viņa tur iet. Tas ir galvenais.”

Lielāko enerģijas lādiņu var dabūt, koncertējot laukos ar aktieru ansambli “Drama”, kur muzicē kopā ar sievu un kolēģiem – Mārci Maņjakovu un Karīnu Tatarinovu, vai arī reizēm uzstājoties divatā ar Ditu. Mārtiņš pasmaida, ansamblis ir pastāvīga vērtība – vēl vecāks nekā viņa un Ditas laulība, kā smejies, tā sastāvā dziedājuši jau pašu kāzās – muzikanti bijuši, bet pie vārda nelaisti.

Pašlaik topošais “Divu kungu kalps” pirms diviem gadu desmitiem uzvests Dailes teātrī – toreiz Venēcijas rakstnieka Karlo Goldoni klasiskajā versijā. Mārtiņš stāsta, viņa varonis pēc profesijas ir mūziķis, spēlējis grupā, kurā puiši sanāk kopā un spēlē to, kas pie rokas. Īpaši izrādei darināta gan benzīna kannas elektriskā ģitāra, gan skārda vanniņas kontrabass, skanēs arī veļas dēlis, bet Mārtiņš speciāli izrādei pat apguvis ksilofona spēles iemaņas.

Frensisa – tā sauc minēto varoni – galvā piedzimst ģeniāla ideja – kļūt vienlaikus par Rosko miesassargu un Stenlija palīgu, saņemot algu no abiem un visiem spēkiem cenšoties aizkavēt viņu sastapšanos. Mārtiņš saka, ja izrādē ir tikai divi kungi, tad dzīvē parasti to ir daudz. “Protams, es tāpat kā visi citi, dzīvē esmu tādā situācijā. Cik varētu būt pasaulē tādu cilvēku, kas nekalpo nevienam? Un tā nav nekāda traģēdija.”

Ar brīvību gan uzmanīgi, piebilst aktieris. “Mamma kādreiz teica – kur viena brīvība beidzas, tur otra sākas. Mums te dažos tūkstošos teātra kvadrātmetru ir pārpildīts ar radošām personībām, īpašiem cilvēkiem. Ar to ir kaut kā jāsadzīvo, cenšos respektēt otra brīvību un neļaut apēst savu brīvības daļu. Man liekas, tā ir tā brīvība – mācēt savējo neuztiept citām.”

Aktieris piekrīt, komisko lomu tiešām esot vairāk – arī šajā sezonā gan izrādē “Divu kungu kalps”, gan gaidāmajā izrādes “Latgola.lv” turpinājumā. “Vienubrīd komēdijas bija sliktais tonis, neiestudēja, un tad nevarēja saprast, kādēļ uz teātri nenāk cilvēki. Protams, arī man gribas ļoti nopietnas, dziļas, plosošas lomas, bet reizē zemapziņā nespēju pieņemt cilvēku, lomu absolūti bez humora izjūtas. Cilvēks taču smejas pat vistraģiskākajos brīžos! Latvieši arī bērēs joko. Tā ir cilvēka būtība. Īpaši neticu, ka var būt laba izrāde bez humora. Skatītājam vislabāk iebarot kaut ko jaudīgu, spēcīgu vislabāk ir tieši pēc tam, kad viņš ir labi pasmējies. Tad viņš ir tik atvērts, ka var iedot ar dūri tieši pa sirdi.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+