Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
27. augusts, 2014
Drukāt

Ar dzeloņcūkām tikai pa labam
… Kā audzēt šo dzīvnieciņu (1)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Šķiet, ezim jau ir brangas, durstīgas adatas, bet dzeloņcūkas ķermeni daba apveltījusi ar vēl daudz iespaidīgākiem “ieročiem” – līdz pat četrdesmit centimetrus garām, ļoti asām adatām. Braucam uz  mini zoodārzu “Dobuļi” Iecavas novada Dzimtmisā ciemos pie diviem šādiem adatainiem brīnumiem.

Mini zoodārza saimnieki Varis un Agita Ķelpes stāsta, ka Indijas dzeloņcūkas iegādājušies Lietuvas zoodārzā, kad tās vēl bija pavisam mazas. Nu jau pagājuši četri gadi, kopš tās mīt “Dobuļos”, bet kāds ir abu dzeloņcūku dzimums, saimnieki joprojām īsti nezina. Sākumā domājuši, ka viena ir meitene, bet otrs puika. Jau ielikuši vārdus – Šama un Rahmads. Bet, tā kā pārim bērnu nav, nu Varis un Agita domā, ka abas, iespējams, tomēr ir meitenes. Nu tās dēvējam par Šamām, stāsta Varis. Dzimumu dzeloņcūkām var noteikt tikai pirmajās trīs dienās pēc piedzimšanas, kad adatas ir mīkstas. Lai pieaugušai dzeloņcūkai noteiktu, vai tas ir puika vai meitene, tā jāiemidzina. Bet kam tas vajadzīgs, noplātot rokas, teic Varis. Būtu jau jauki priecāties par maziem dzeloņcūkulēniem, bet kur pēc tam tos likt?! Šos dzīvniekus nevar uzticēt kuram katram. Tie piemēroti tikai zoodārziem. Jo dzeloņcūkas ir diezgan agresīvas. Ja dzīvniekam nepatīk, ka tuvojas, tas sāk klabināt zobus, liekot saprast – nenāc klāt! Ja šim brīdinājuma signālam neklausa, sekas var būt ļoti nepatīkamas – dzeloņcūka ar muskuļu palīdzību adatas burtiski izšauj. Rokai var pat izdurt cauri. Dzīvojot savvaļā, tās šādi sevi aizsargā no plēsējiem – tīģeriem, leopardiem u. c.

Varis un Agita stāsta – pa šiem gadiem dzeloņcūku raksturu iepazinuši pietiekami labi. Vēl pirms kāju sper būrī, intuīcija pasaka priekšā, vai dzīvniekam tobrīd galvā nav ienākusi kāda ļauna doma. Spaini, drošs paliek drošs, atverot sprosta vārtus, vienmēr bīdot sev pa priekšu.

Patiesībā dzeloņcūkas ķermeni klāj trīs veidu adatas: uz muguras – mīkstas, tuvāk dibengalam – garas un ļoti asas, bet pie astes – tukšās adatas, kuras dzeloņcūka grabina, radot neparastu skaņu. Turklāt dzeloņcūku adatas klātas ar olbaltumu, ko nepazīst cilvēka organisms, tāpēc brūce pēc dūriena stipri iekaist.

Aso adatu dēļ saimniekiem liels pārbaudījums ir katra reize, kad dzeloņcūkas jāpārvieto uz citu vietu. Satvert dzīvnieku nekādi nevar. Rokas pat klāt tam nedrīkst likt. Lai abas dzeloņcūkas vadītu vēlamajā virzienā, “Dobuļu” saimnieki izmantojuši koka aizslietņus. Kad darbu ar lielām grūtībām pabeiguši un abas Šamas pārdzinuši uz jauno mītni, ieraudzījuši, kā izskatās koka aizslietņi – no vienas vietas klāti ar dziļām adatu atstātām švīkām. Labi, ka šīs radības nedzīvo Latvijas mežos, ar atvieglojumu teic Agita.

Katrai “Dobuļu” dzeloņcūkai ir savs, atšķirīgs raksturs. Viena no tām ir draudzīgāka, otra – ne tik draudzīga, bet abas tomēr nāk saimniekam klāt un ņem no rokām maizi. Varis ievērojis, ka dzeloņcūkas viegli iegaumē ierādītās kustības. Piemēram, viņam izdevies tām iemācīt pēc komandas sasliet adatas.

Dzeloņcūku ēdienkartē ir dažādi dārzeņi, saknes un augļi – burkāni, āboli kabači, bietes u. c. Papildus var dot trušu kombinēto barību. Labprāt grauž arī zāli, krūmus, priežu zarus. Ļoti garšo maize. To, ko neapēd, dzeloņcūka sasmalcina sīkās skaidās un izmētā pa sprostu.

Gan ziemā, gan vasarā dzeloņcūkas dzīvo ārā. Aukstajā laikā mājiņā tikai jāievieto labi daudz salmu, kur dzīvniekiem ieritināties un saldi čučēt, tad tās jūtas labi.

Dzeloņcūkām ļoti patīk rakt alas. Ja zem sprosta grīdas nebūtu ieklāts metāla siets, bet sienas nebūtu lietas no betona, abas radības sen jau būtu aizmukušas, stāsta saimnieks.

Dabiskās vajadzības abas adataines kārto vienā vietā – būra stūrī. Aina, kas paveras brīdī, kad dzeloņcūcis “sēž uz podiņa”, ir visai amizanta – dzīvnieks savā tualetē pavada diezgan ilgu laiku, turklāt ģīmītī – tik dziļdomīgs, meditējošs skatiens. Šķiet, vēl tikai avīze jāiedod palasīt, smaidot stāsta Agita.

Indijas dzeloņcūkas:


* savvaļā šie grauzēji dzīvo Āzijas dienvidos, Tuvajos Austrumos, arī Himalaju kalnos;

* vienā alā nereti mitinās vairākas ģimeņu grupas;

* grūsnība ilgst 93 līdz 112 dienas;

* metienā – viens līdz četri mazuļi;

* tikko piedzimuši, tie sver ap 350 g, ir redzīgi, labi attīstīti;

* dzimumgatavību sasniedz astoņu līdz 18 mēnešu vecumā;

* dzīves ilgums – 12 līdz 15 gadi.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Nodarbojieties ar kropļkopību! Vaislas materiāls Jums nav jāiegādājas.

Draugiem Facebook Twitter Google+