Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
22. aprīlis, 2014
Drukāt

Ar dzintara izstādi atklās Nacionālā vēstures muzeja pagaidu telpas

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Latvijas Nacionālais vēstures muzejs (LNVM), lielākais Latvijas teritorijā atrastā arheoloģiskā un etnogrāfiskā dzintara kolekciju glabātājs, sadarbībā ar nodibinājumu Rīga 2014 izveidojis izstādi “Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens”, ko varēs aplūkot no 15. maija līdz 1. novembrim LNVM jaunajā pagaidu mājvietā Brīvības bulvārī 32, vēsta muzejs.

Izstādē tiks atainota dzintara izplatība un tā atrašanas vietas Latvijas teritorijā, iezīmētas reģionālās “dzintara krustceles”, aplūkota dzintara nozīme latviešu folklorā, stāstīts arī par Dzintara ceļiem.
Baltijas jūras dzintars pazīstams kopš ļoti seniem laikiem.

Jau paleolītā Baltijas jūras dienvidrietumu piekrastē bija attīstīta dzintara apstrāde. Latvijas teritorijā dzintars konstatēts kopš agrā neolīta beigām (apm. 4. g. t. pr. Kr. otrā puse). Šajā laikā veidojušos dzintaru joprojām var atrast kādreizējo lagūnu teritorijās mūsdienu Kurzemes piekrastē.

Neolīta periodā dzintara apstrāde uzplauka visā Baltijā. Te izveidojās lielākie dzintara apstrādes centri, kas ar savu produkciju apgādāja ļoti plašus apgabalus. Apmaiņas ceļā tie saņēma tā laika augstvērtīgākos materiālus – Valdaja kramu un Karēlijas slānekli – kvalitatīvu darba rīku izgatavošanai. Dzintars vārda tiešā nozīmē pildīja dārgakmens funkcijas un bija vērtīgākā eksportprece.

Lubānas ezera un jūras piekrastes apmetnes noteica dzintara izstrādājumu modi visā Austrumeiropā, to darinātā produkcija bija izplatīta no Polārā loka līdz pat Vidusdņeprai. Dzintara apstrādes māksla sasniedza ļoti augstu līmeni, tas īpaši redzams zoomorfajās un antropomorfajās figūrās. Sārnates apmetnē atrasto aļņa figūru, no kuras saglabājusies tikai galva, var salīdzināt ar tā laika pasaules mākslas šedevriem.

Dzintaram bija arī mītiska nozīme. To šuva klāt pie apģērba, izmantoja rotās, deva līdzi mirušajam kapā. No dzintara gatavotās rotas savu simbolisko vietu latviešu kultūrā saglabājušas līdz pat mūsu dienām. Rotu veidi mainījušies līdzi laikam un modei, bet materiāls palicis tas pats: 20. gs. otrajā ceturksnī iecienītas bija smagnējas kreļļu virknes no precīzi apstrādātām olveida krellēm, savukārt padomju laikā dzintara rotas apliecināja latviskās gaumes turpinātību. Tāpat tās vienmēr uzskatītas par izcilu suvenīru, ko iecienījuši viesi un tūristi kā latviešu kultūras raksturotāju. Dzintara rotas visai pasaulei nes vēstījumu par latviešiem.

Ar šo izstādi muzejs arī atklās savu jauno pagaidu mājvietu – izstāžu un ekspozīcijas telpas Brīvības bulvārī 32, kurās plānots strādāt līdz Rīgas pils renovācijas pabeigšanai. Latvijas Nacionālā vēstures muzeja izstāde “Dzintars – Baltijas jūras dārgakmens” tapusi Eiropas kultūras galvaspilsētas gada programmas ietvaros un ir daļa no izstāžu cikla “Dzintara ceļš Rīgā”.

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+