Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
21. jūlijs, 2015
Drukāt

Ar eksistenciālu asumu

Aicinalogo_5

Topošajiem prozaiķiem, tāpat kā jaunajiem dzejniekiem no 16 līdz 21 gadam ir iespēja piedalīties Kultūras ministrijas atbalstītajā jauniešu literāri radošajā seminārā “Aicinājums”, kas sācies vakar un notiks līdz 31. jūlijam (proza) un no 3. augusta līdz 7. augustam (dzeja). Konkursam iesūtītos 20 prozas tekstus vērtēja trīs vecuma grupās: līdz 15 gadiem, no 16 līdz 18 gadiem, no 18 līdz 21 gadam.

“Aicinājuma” vadītāja SANDRA RATNIECE

Pirmajā grupā pirmo vietu žūrija nolēma nepiešķirt, 2. vietu ieņēma Linda Klāra Pickēna (Priekules novada Gramzdas pamatskolas 7. klase, 14 gadi), 3. vietu – Sendija Ieva Kurzemniece (Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 8. klase, 15 gadi). 1. grupā tika piešķirta arī viena veicināšanas balva, ko saņēma Saule Līza Survilaite (Lizuma vidusskola).

Otrajā grupā 1. vietu ieņēma Rihards Raudonis (Āgenskalna Valsts ģimnāzijas 10. klase, 17 gadi). Konkursā viņš piedalījās pirmo reizi, iesniedzot tekstus gan dzejas, gan prozas sadaļā.

Fragments no Riharda Raudoņa stāsta “Akā”

“Harijs iekrita akā. Tas notika negaidīti. Harijs vēlējās tikai pasmelt ūdeni, bet aka vēlējās viņu. Harijs nekad savā dzīvē nebija domājis par to, kas notiktu, ja viņš iekristu akā. Pirmās piecas minūtes arī nebija iespējams neko pienācīgu padomāt.

“Ha! Tas ir joks,” Harijs skaļi nodomāja. “Kā vispār cilvēks spēj iekrist akā?” Bet nu bija sagadījies tā, ka Harijs ir izredzētais, liktenis viņam bija lēmis tādu ķibeli. Harijs kā jau inteliģents cilvēks centās sevi nomierināt un, saglabājot mieru, domāt risinājumu. Ķermenis klausīja viņa pavēlēm, bet smadzenes vārījās kā ūdens katliņā, kas bija palicis uz plīts virtuvē.

“Pareizi, ūdens!” Harijs skaļi iebļāvās. Šis bija impulss, un viņš beidzot centās piecelties kājās. Sāp. Au. Au! Nekas neizdosies. Paldies kādam tur augšā par to, ka aka ir veca un ūdens tajā ir tikai tik daudz, lai Hariju atvēsinātu tikai līdz krūtīm. Poza, kurā viņam nācās sēdēt, arī nebija īpaši ērta. Kreisais plecs bija atstutēts pret aukstu betona sienu – labā kāja bija saliekta, un ceļgals atradās apmēram vienā augstumā ar Harija kaklu, bet kreisā kāja vispār bija nejūtīga, tāpēc nevarēja saprast, kā tā ir iekārtojusies. Paldies. Bet Harijs nepateicas Dievam, jo tas ir darījis viņam pāri četras reizes:

1. (reize) Dievs nespēja piespiest Harija sievu pieņemt viņa draudzību ar alkoholiskām pudelēm.

2. (reize) Harija bērni nespēja paciest to mazo smaciņu, kas nāca no viņa mutes pēc tam, kad bija aprunājies ar pudelēm.

3. (reize) Dievs bija paņēmis vienīgo, kas Harijam bija svēts, – viņa vecmāmiņu, kurai arī piederēja šī nolādētā aka. Un vēl tas katliņš, kurā vārījās ūdens. Un vēl – māja nekurienes vidū.

4. (reize) Dievs ar nodomu lika Harijam iekrist akā.”

Otrajā grupā 2. vietu ieņēma Elisa Kivi (mācās Jūrmalas Alternatīvajā skolā, absolvēja 9. klasi, 16 gadi). Konkursā piedalās otro reizi, 2014. gadā Elisa startēja 1. grupā un prozas kategorijā ieguva 1. vietu.

Fragments no Elisas Kivi stāsta (bez nosaukuma)

“Reizēm, kad visa paliek pārāk daudz un kad es vairs nespēju izsekot ātrumam, kādā griežas pasaule, es dodos uz kādu vietu, kur nav cilvēku, bet ir milzum daudz vēja.

Un tā gadījās, ka šādā dienā es biju Jūrkalnē, pilsētā, kurā vēja ir vairāk nekā cilvēku. Es aizgāju uz jūru un nostājos pie stāvās kāpas malas.

Es iztēlojos, ka esmu mītiska kalna virsotnē, kalnā, kur vējš jūtas visbrīvāk, kur tam neviens netraucē skriet, kur tas paceļ spārnos visu dzīvo, to skaitā mani, un es lidoju vējam līdzi. Vēl lielāka brīvība cilvēkam nav iedomājama, tikai lidojot kopā ar vēju var izjust, ko nozīmē būt patiesi brīvam.

Man patīk just, kā vējš skrien man cauri un it kā paņem sev līdzi manas domas un aiznes tās tālu, tālu prom uz neatgriešanos. Man patīk satīties horizontā, kur, jūrai satiekoties ar debesīm, neizveidojas konkrēta līnija, bet gan tāda kā migla, kur vien zilais tonis pārvēršas citā. Man patīk vērot jūras zilo plašumu, un man patīk klausīties kaiju klaigās.

Es gribētu būt vējš un skriet, kur vien es vēlos, es gribētu būt tik brīva kā vējš un noteikt pati savu likteni.”

Trešajā grupā 1. vieta tika piešķirta Vidzemes Augstskolas studentei Lāsmai Gailei (20 gadi). Konkursā viņa piedalījās pirmo reizi.

Fragments no Lāsmas Gailes stāsta “Māsas dzīvoklis”

“Es neesmu viena.

Kādu laiku vienīgais pierādījums, ka smalkajā daudzdzīvokļu namā neesmu viena pati, bija atkritumu kastes, kuras kāds pamanījās piepildīt, automašīnas, kas no rītiem nozuda un vakaros atgriezās, un pastkastes, ko kāds regulāri attīrīja no skrejlapu kultūrslāņa.

Kurš tad vairs sūta vēstules? Piemēram, es, ja ieraugu vēstuli ar savu vārdu un adresi uz tā, zinu, ka ir ziepes. Būs jāiet pie kāda kokaina ierēdņa skaidroties, kāpēc man nesanāk būt normālai sabiedrības loceklei un darīt lietas tā, kā tās jādara – pēc instrukcijas.

Es vēl satrauktos un sāktu kodīt lūpas. Tad sēdētu iepretim ierēdnim, kurš droši vien pārdevis savu un savas mātes dvēseli, lai spētu paciest šo darbu un tādus nejēgas kā es, un smaidītu asiņainu smaidu, it kā nupat būtu uzcienājusies ar blakussēdētāja asinīm: “Nu, un kā tad jumsim ietas?”

“Jūsu māsa mirusi.”

Pēc vizītes pie tā notāra, kurš uz mana vārda norakstīja māsas īpašumus, es raudāju ne jau tāpēc, ka māsa bija mirusi, bet dēļ notāra aukstā skatiena un tā, cik maza un stulba es tā priekšā jutos.”

Otrās vietas ieguvēja 3. grupā un konkursa patrona eksprezidenta Gunta Ulmaņa speciālbalvas laureāte Laura Ozoliņa (20 gadi) šogad absolvēja Jēkabpils 3. vidusskolu. Laura konkursā piedalās trešo gadu, šoreiz startēja arī dzejas konkursā un ieguva veicināšanas balvu.

Fragments no Lauras Ozoliņas stāsta “Purvā”

“Sēņu puduris drīz vien ir zudis no purva miesas. Bads pazuda, skumjas līdz ar to, un Viesturam neprātīgi gribējās smieties. Viņš atkal atgriezās guļus pozā un iesnaudās. Atvēris aci,s viņš sajutās kā pilots. Labā roka iegrima aukstā, lipīgā un slapjā masā. Galvu Viesturs pagrieza uz labo pusi, caur vaivariņiem spraucās oranža krāsa. Tik spilgtu krāsu viņš purvā vēl nebija redzējis.

Pieslējies rāpus, viņš pavēra vaivariņu krūmu. Skatam pavērās melnu zābaku pāris. Viņš turpināja atlauzt vaivariņus, līdz izveidojās cilvēka miesas apveids. Atsedzās vīrieša ķermenis ap metrs deviņdesmit. Tā āda bija zilganzaļa. Mugurā viņam bija biezā vējjaka un bikses un virsū bija oranža veste. Uz pleca vēl kā sargs stāvēja bise, un rokās viņš turēja pasi.

Viesturs to veikli izmakšķerēja no miroņa rokām, kaut arī uz pases vēl palika pāris trūdošas ādas gabali, bet viņš to nepamanīja.

“Prieks iepazīties Arti Vakariņ. Mani sauc Viesturs. Mani. Iepazīties.”

Viņš piecēlās, pārkāpa pāri līķim uz pusi, kur nebija vaivariņu, lai apgultos. Turpināja pētīt pasi.”

Trešās vietas ieguvēja 3. grupā Žanete Kiseļeva (20 gadi) pabeigusi Latvijas Kultūras akadēmijā 1. kursu. Konkursā piedalās otro reizi.

Fragments no Žanetes Kiseļevas stāsta “Kāršu spēle”

“Pa durvju šķirbu vēroju, kā vecmamma lika mammai kārtis. Tas bija kaut kas aizraujošs. Nobružātas bildītes ar ieapaļiem stūrīšiem un maza brūna grāmatiņa, no kuras lasa izzīlēto. Kad procesa nopietnākā daļa bija garām, klusi ienācu virtuvē un apsēdos mammai blakus. Vecmamma jauca kopā visu izlikto zvaigžņu kāršu kolāžu, un mamma ar dziļu rievu pierē skatījās. “Rīt izliksim vēlreiz. Vienā dienā vairāk par divām reizēm nav labi likt. Tad kārtis nekrīt.” Nevarēju pārvarēt vēlmi pieskarties kādai. Kārtis izskatījās ļoti vecas, tās pilnīgi noteikti bija maģiskas. Viena uz mani skatījās.”

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+