Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
17. jūnijs, 2013
Drukāt

Ar Gaujas spēku, ar uzdrīkstēšanos – Līgas un Jāņi Strenču novadā

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Strenči nav iedomājami bez savas likteņupes Gaujas, bez ikgadējiem Plostnieku svētkiem. Gaujas spēks šķiet ielējies arī daudzos novada ļaudīs – čaklos saimniekos un naskās saimniecēs. Šoreiz ciemojamies pie Strenču novada Līgām un Jāņiem.

 

Jāņa māja Jāņa ielā

Strenču novada galvenajam Jānim – domes priekšsēdētājam Jānim Pētersonam – šis amats uzticēts nu jau otrajā sasaukumā. Arī kopumā par vēlētāju apvienību “Nākotnes vārdā jau šodien!” iedzīvotāji atdevuši visvairāk balsu, jo vērtējuši iepriekšējā perioda solījumu saskaņu ar padarīto. Bet politika lai paliek ikdienai! Ja reiz ar “Praktisko Latvieti” darīšana, labāk runāšot par praktiskām lietām – smej priekšsēdētājs. Varot arī par to, ko pats savām rokām prot izdarīt. Viens no uzskatamākajiem veikumiem, protams, ir paša rokām un ar dažu specifisku darbu pratēju meistaru piepalīdzēšanu veidotā ģimenes māja un dārzs ar sporta laukumu. Tiesa, varenajos palos šopavasar tajā sportojusi Gauja, ieskrējusi pat malkas šķūnītī paraudzīties, vai saimnieks kārtīgi pagales salicis… Jānis par ūdeņiem bagātās skaistules izdarībām neskaišas – vien iegriezis atzīmi plūdu vēstures veidošanai.

– Nav jau tā, ka, aizverot aiz sevis domes darbistabas durvis, aizmirstu visu. Darbošanās pie mājas tāpat kā sportošana sniedz relaksāciju. Turklāt man nekad nav bijis un arī nebūs tik daudz naudas, lai visu, ko gribu, nopirktu gatavu. Rokas un kājas ir, prāts ir – tad tik jāņem āmurs, cirvis vai zāģis, jāgādā būvmateriāli, un pamazām vien kāds stūrītis atkal ir sakārtots. Patlaban īsti nezinu, ko darīt ar “apakšīrniekiem”: atvedu mulču puķu dobēm, bet kaudzē ieviesušās lielās meža skudras. Čaklas bez gala – jau savilkušas kārtīgu pūzni!

Lielāko mūža daļu Jānis Pētersons pavadījis laukos Ogres pusē, uz Strenčiem ģimene pārcēlusies deviņdesmito gadu beigās, kad viņš uzvarējis konkursā uz vidusskolas direktora posteni. Meklējot vietu ģimenes ligzdai, tīrās sakritības pēc to atradis Jāņa ielā:

– Galvenā vēlēšanās bija dzīvot savā, individuāli veidotā vietā – nevis dzīvoklī, bet mājā, kur ir savs pagalms un dārzs. Ielas nosaukumam nudien nepievērsu uzmanību. Vispār jau šī ieliņa Strenčos ir ļoti īsa – mums ir tikai pāris kaimiņu, no kuriem viens tāpat kā es ir Jānis Jāņa dēls.

Pašam vārds Jānis šķiet labākais un viņam piemērotākais – tajā ielikts latvieša stiprums un sīkstums. Tāds pats kā ozolā, kura lapu vainags vīriem liek izslieties staltākiem un apzināties savu piederību šai zemei un valstij.

 

 

Krīze iemāca dzīvot
LiigaRR_6623

Frizētava “Lire” un “Radošā dizaina darbnīca Lire” Strenčos ir jauni uzņēmumi: viens tapis pirms pāris gadiem, otrs – pirms pusgada. Abu šo SIA īpašniece Līga Riekstiņa ir jauna, darbīga un, kā pati saka, “ar ideju pilnu galvu”. Pirms tam bijis diezgan līkumains meklējumu ceļš: – Kad beidzu vidusskolu, modē bija grāmatveža un ekonomista profesija, bet pēc kāda laika nevajadzēja ne manu izglītību, ne prasmi. Vid­zemes augstskolā pabeidzu tūrisma bakalaura studijas, strādāju Dikļu pilī, tomēr kaut kā nejutos īstajā vietā, gribējās kaut ko savu. Tā izmācījos par frizieri, atgriezos dzimtajos Strenčos un atvēru tur savu salonu. Vēlāk domē piedāvāja uzrakstīt projektu jauno uzņēmēju atbalsta pro­grammā, saņēmu finansējumu, nopirku izšūšanas šujmašīnu, un nu jau strādāju divos uzņēmumos – katrā pa trim dienām.

Līga pēc pasūtījuma izšuj monogrammas, vārdus, dažādus motīvus uz krekliņiem, cepurēm, citiem apģērba gabaliem, šuj arī somas ar rotājumu. Pavasarī viņa piedalījusies Vidzemē lielākajā uzņēmējdarbības izstādē Valmierā un guvusi organizatoru un pārējo dalībnieku ievērību. Jomā, kādu izvēlējusies Līga, šajā Latvijas pusē viņai nav konkurences. – Tas dod stimulu darboties, – viņa saka un priecājas par nesen pabeigtu īpašu pasūtījumu – greznu sievas aubi rišeljē tehnikā.

– Krīzes laiks mācīja domāt, meklēt iespēju darboties un pelnīt, – secina Līga. – Tiesa, naudas vēl nav tik daudz, lai varētu doties ārzemju ceļojumā, bet šo to jau varam atļauties – vismaz māju remontēt.

Skaistākais Līgo vakars viņas dzīvē bijis, kad kopā ar vīru un dēliņu, tautastērpos ģērbušies, ar apdziedāšanās dziesmām sagaidījuši no Kurzemes sabraukušos radus un draugus. Arī ciemiņi bijuši tautastērpos. Kā būs šogad, viņa daudz neprāto. Labākais fantāzijas lidojums piezemējoties gandrīz pēdējā brīdī.

 

 

Tradīcijas un pēctecība

JaanisN_6863Ozolu ielā ik rītu vai nu caur mājas logu vai, pagalmā izgājis, ar Gauju sasveicinās Jānis Nikels. – Taisnību sakot, ūdeņi kā tādi man nepatīk – nepeldos, nemakšķerēju, ar laivu nebraucu. Zemapziņā jūtu kādu brīdinājumu, ka man to nevajag. Taču Gauja man sagādā prieku, – viņš atzīst. Un aicina apraudzīt, kā jūtas Starptautiskās plostnieku pilsētas (šo godu Strenči izpelnījušies par vairāk nekā kā 100 gadu ilgām tradīcijām koku pludināšanā un transportēšanā pa Gauju) simbols Gaujas plostnieks un jaunais ozoliņš, kas iestādīts netālu no vēsturiskā, pirms dažiem gadiem nolauztā Vecā ozola (tas daudzus gadus bijis liecinieks ūdens līmeņa maiņām palu laikā).

Netālu no Nikelu mājas ir arī brīvdabas estrāde. Jānis smej, ka viņiem ar sievu uz zaļumballi nav jāiet, jo mūziku dzirdot tik skaļi, ka turpat istabā varot valsi griezt. Un to viņš lieliski prot, brīvajā laikā dejo senioru deju kolektīvā.

– Diezgan trokšņaina mums tā dzīve, sevišķi vasarā, kad estrādē dažādi izrīkojumi, bet gar Gaujas malu braukalē motocikli. Reizē tāda sabiedriska atpūtas vieta uzliek pienākumus tuvējo māju īpašniekiem. Pagalmiem vienmēr jābūt sakoptiem un dzīvžogiem apgrieztiem, esam tikpat kā pilsētas vizītkarte.

Jānis Nikels ir šoferis novada domē, un, ja vajag, var stūrēt jebkuru transportlīdzekli. Viņš ir lepns, ka dēls nodarbojas ar autosportu – bijis viens no pirmajiem Latvijas folkreisa braucējiem, uzvarējis vairākās sacīkstēs un veiksmīgi piedalījies arī citos sacensību veidos, bet 2011. gadā juniors ieguvis Strenču novada domes Gada sportista titulu.

Arī dēlu sauc Jānis Nikels. Vārds Jānis viņu dzimtā ir tradīcija, tā godāts arī vectēvs, kurš tagad kopj ozolu birzis un jāņuzāļu pļavas Aizsaules dārzos.

 

 

Rudzu māju saimnieks
JaanisS_6369

Vienas no skaistākajām Strenču novada mājām atrodas Plāņu pagastā un saucas “Lejas Ruķi”. Nosaukuma otrā daļa latviskota no igauņu rukis (varbūt no zviedru råg vai norvēģu rug), kas nozīmē – rudzi. Pati ēka vēl saglabājusies no zviedru laikiem un minēta arhīvā uzietos arklu revīzijas dokumentos. Tagadējam īpašniekam Jānim Siliņam labprāt gribētos māju vēsturi papētīt sīkāk, taču pagaidām pietrūkst laika – to paņem 400 hektāru graudaugu un mājas plašās apkārtnes kopšana. Arī patlaban darba pilnas rokas – vēl jāpabeidz pamatīga koka guļbūves stila nojume šīs vasaras līgošanai – nekad jau nevar paredzēt, vai Jāņos līs vai nelīs.

Sabrauks radi, kursa biedri un draugi ar visām ģimenēm (kopskaitā ap trīsdesmit līgotāju), un visiem būs, kur patverties.

Patlaban “Lejas Ruķu” saimnieks visvairāk vēlētos, lai graud­kopjiem atkal pienāk dāsns rudens, taču iepirkuma tirgū galavārdu teiks pasaules biržu varenie. Jānis spriež, ka pērnā rudens Klondaiku diez vai otrreiz pieredzēšot.

– Patlaban bažīgi skatos uz ziemas rudziem, vietām tos pat nācās pārsēt, savukārt ziemas rapsis, tāpat vasarāji rādās izcili. Tagad gribētu paplašināties, bet nav kur zemi ņemt, visapkārt tā jau ir pārdota. Valsts kreditēšanas pro­gramma nāca krietni par vēlu… Jau 2000. gadā mudinājām valdību tādu ieviest. Atbildēja, ka neesot vajadzības, jo ārzemniekiem Latvijas zemi nevajadzēšot. Un kā ir šodien?! – piktojas saimnieks

Viņš dzimis Valmierā un nekad savu dzīvi nav iedomājies bez laukiem. Vēl jo vairāk – bez Latvijas, tāpēc savu pārliecību pauž diezgan asi: – Tos, kuri brauc strādāt uz ārzemēm, var uzskatīt par nodevējiem. Pašu zemē ir pietiekami daudz ko darīt!

Jāņa Siliņa saimniekošanas prasme atzīta un novērtēta arī Sandras Kalnietes rosinātajā konkursā “Senču aicinājums” ar balvu nominācijā “Par neatlaidību un stabilitāti”. Pieteikties rosinājusi Vidzemes Agroekonomiskās kooperatīvās sabiedrības agronome Zinta Jansone. Jānis ir šā kooperatīva biedrs. – Man ir Bulduru dārzkopības tehnikumā un Latvijas Lauksaimniecības universitātē gūtas zināšanas, tomēr dažus specifiskus jautājumus atrisināt var palīdzēt vienīgi kooperatīvs. Tas ir mans garants, mana “valsts”. Nav jānervozē ne par kaltēšanu, ne realizāciju. Aizvedu labības kravu no kombaina pa tiešo uz Valmieras bāzi un saņemu naudu. Pārējo saimniecības attīstībai iegūstu pats ar savām rokām un prātu. Ir rakstīti un atbalstīti gan SAPARD, gan struktūrfondu projekti, ņemti kredīti SEB bankā. Tas, ka banka uzticas, reizē ir mana darba novērtējums un stabilitātes atzīšana, – pārliecināti saka Jānis Jāņa dēls Siliņš.

 

 

Zelta āderes enerģija

LiigaR_6519Plāņu pagasta Saieta nams Jaunklidzī, pēc rīkstnieka norādījumiem, uzcelts zelta āderu krustpunktā. Modernā retro stilā būvētā ēka (tās prototips – sena Vidzemes rija) Strenču novadā ir vienīgā sabiedriskā iestāde, kuras apsildei izmanto zemes siltumu. Pat ziemas spelgonī temperatūra telpās nenoslīd zemāk par +22 °C. Jau trīs gadus tā ir vietējo un novada iedzīvotāju pulcēšanās vieta dažādos pasākumos, tur atrodas bibliotēka, lasītava, datori ar interneta pieslēgumu, tāpēc ēka iesaukta arī par Mazo gaismas pili.

– Te var rīkot arī koncertus un teātra izrādes, jo bibliotēkas grāmatu plauktus pa sliedēm iespējams sabīdīt kopā, tā izveidojot palielu telpu. Otrajā stāvā organizējam izstādes, notikusi pat laulību ceremonija, – papildina ēkas saimniece, Saieta nama un bibliotēkas vadītāja Līga Rābante. – Mūsu Saieta nams nav tikai bibliotēka vai telpas kultūras pasākumu rīkošanai. Tā patiešām ir vieta, kur pulcēties, satikties, parunāties par visām ikdienas lietām, padalīties priekos. Tā kā neesam pagasta centrā, noteiktās dienās pie mums uz iedzīvotāju pieņemšanu brauc pagasta pārvaldes vadītāja, novada sociālā darbiniece, notiek ģimenes ārstes konsultācijas, reizi mēnesī pakalpojumus sniedz friziere… Šī māja ir Jaunklidža veiksmes stāsts, kas realizēts pareizajā laikā un pareizajā vietā, sadarbojoties pareizajiem cilvēkiem – pagasta un novada pašvaldības darbiniekiem, būvvaldes speciālistiem, arhitektam Armandam Biseniekam, ūdens enerģijas speciālistam, āderu noteicējam Mārim Zvaunim un vietējiem iedzīvotājiem.

Uz Jaunklidzi skatīt Saieta namu brauc tuvi un tāli ciemiņi. Visi pamanot tā īpašo šarmu un auru, priecājoties par plašo un gaumīgi veidoto apkārtni, puķu stādījumiem. Patlaban vēl zied dažādu šķirņu un krāsu peonijas, dīķīšos jau plaukst ūdensrozes. Puikas tur salaiduši zivtiņas, un Līga ir pārliecināta, ka tas ir pirmais solis, lai saglabātu, lai nepostītu…

Līga dzīvo netālu no savas darba vietas – lauku mājās, kur reģistrēta vīra Māra zemnieku saimniecībā. Viņai patīk savs vārds – tāds gaišs un drusku maģisks, gluži kā laiks ap Saulgriežiem. Īstajos vasaras Saulstāvjos Līgai ar meitām esot savi rituāli:

– Kurinām ugunskuru, sadedzinām iepriekšējā gada Jāņu vainagus un Adventa vainagus. Apkārtējā daba tam visam piešķir īpašu noskaņu un burvību. Šķiet, debesis ir vaļā, un mēs ejam meklēt naktsvijoles, brienot pa rasainu zāli un priecājoties, ka esam kopā.

 

 

No Jāņiem līdz Pēteriem
LiigaS_6956

Jērcēnu pagasta “Noras” saimniekiem Līgai un Pēterim Svarinskiem ir kā miera sala plašu lauku vidū, dārzs un koki mājas pilnībā nošķir no ārpasaules un ziņkārīgiem skatieniem. Ciemošanās reizē saulīte paslēpusies aiz mākoņiem, bet siltumu dod uguns liesmas dārza kamīnā un staru spožumu aizstāj magoņu košums puķu dobē.

– Mēs ar Pēteri “Norās” dzīvojam 22 gadus. Esam centušies te iestādīt visu, kas savulaik auga mūsu bērnības mājās. Man tās bija tepat, tikai pagasta otrā galā, Pēterim – Madonas pusē. Iespējams, pēc daiļdārzniecības pamatprincipiem mūsu stādījumi nav pareizi, toties mīļi un dvēselei vajadzīgi, – teic Līga.

Ikdienā “Norās” saimnieko tikai viņi abi. Pēterim vaļas vairāk, jo pensija nopelnīta, Līga vēl strādā – viņa ir medicīnas darbiniece, Jērcēnu pagasta veselības punkta vadītāja. Kopumā nostrādājusi 42 gadus.

Uz jautājumu par prieka mirkļiem viņas darbā, Līga burtiski uzdzirkstī: – Ir gadījies pieņemt dzemdības mājās. Pēc tam iesēdināju mammu ar jaundzimušo savā mašīnā un aizvedu uz Vidzemes slimnīcu. Ar viņiem viss bija labi. Esmu izglābusi puisīti, kurš bija pārsitis artēriju, vīrieti, kam vēderā iedūries izkapts asmens… Tādos gadījumos ir jārīkojas zibenīgi un, ja izdevies cilvēkam palīdzēt, vairs nav svarīgi, ka, mājās atgriežoties, ieraugi pa visu plīti pludojam katlam pārskrējušo ievārījumu vai vārīties uzliktās zupas sastāvdaļas pārvērtušās piedegumā. Protams, arī man ir noteikts darbalaiks, bet esmu gatava palīdzēt jebkurā diennakts stundā. Un paldies ģimenei, kas visus šos gadus to sapratusi! Arī mans dēls ir izmācījies par feldšeri, vedeklai – augstākā medicīnas māsas izglītība, pat mazdēliņš jau prāto, ka būs dakteris. Es nezinu, vai tas ir manā ietekmē, neesmu viņus mudinājusi, bet šī sagadīšanās dod gandarījumu.

Pēdējos gados Līgas vārdadienā un Jāņu dienā “Noru” pagalms piebirst pilns ar jauniešiem: četri pašu bērni (divi mīt Iecavā, divi – Rīgā) ar savām otrām pusītēm un draugiem. Vienam znotam Jānis vārdā, mazdēlam tāpat kā vectēvam – Pēteris. Ģimenē joko, ka Jāņos svinēšana notiek lielajā lokā, bet Pēteros – mazajā.

– Līgo vakarā, cik nu lielā pulciņā kuroreiz esam, sēžam pagalmā, skatāmies, kā gaišajā Jāņu naktī pār tīrumu kāpj migla… – domīgi saka Līga.

Daudz jau nevajag. Vien izjust brīnišķīgo Saulgriežu burvību.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+