Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
17. septembris, 2013
Drukāt

Ar gruzdoša ugunsgrēka sajūtu . Diskusija par valsts muzejiem


Induļa Martinsona ilustrācijaInduļa Martinsona ilustrācija

Pēdējā laikā “Kultūrzīmes” ir saņēmušas daudzu lasītāju zvanus ar jautājumu par to, kas tad notiks ar postošajā Rīgas pils ugunsgrēkā cietušo muzeju ekspozīcijām un krājumiem. Turklāt zinām, ka šobrīd top kārtējais plānošanas dokuments “Radošā Latvija” un arī pašu muzeju nozares stratēģija. Bet kā tas viss reāli ietekmēs muzejnieku dzīvi un apmeklētājus? 


 

Vēlme to noskaidrot mūs pamudināja uzaicināt uz apaļā galda diskusiju Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktoru Arni Radiņu, Latvijas Nacionālā māk-slas muzeja direktori Māru Lāci, Rakstniecības un mūzikas muzeja direktori Ilzi Knoku, Muzeju padomes priekšsēdētāju, Tukuma muzeja direktori Agritu Ozolu, domnīcas “Creative Museum” vadītāju Inetu Zelču-Sīmansoni, Kultūras ministrijas Muzeju nodaļas vadītāju Jāni Garjānu un Latvijas Kultūras akadēmijas studenti Almu Kaurāti.

 

Risks tik un tā

Anita Bormane: – Cik tālu tad šobrīd tikts skaidrībā par Rīgas pilī esošo muzeju nākotni?

Māra Lāce: – Ugunsgrēks Rīgas pilī un viss pārējais ap to spilgti izgaismo Latvijas muzeju – arī nacionālas nozīmes – patiešām smago situāciju. Rīgā īsti nav neviena muzeja, kura krājumi glabātos atbilstošos ap-stākļos. Ugunsgrēks parādīja, ka mēs kā valsts diemžēl neesam gatavi šādām krīzes situācijām. Kas būtu noticis, ja patiesi jau tai naktī būtu jāevakuē muzeju krājumi? Piemērotu telpu jau nav.

A. Radiņš: – Rīgas pilī šobrīd vēl glabājas ekspozīcijas daļa, kuras izmantošana nav praktiski iespējama, bet krājums gan atrodas tur, kur bijis, atskaitot Etnogrāfijas nodaļas keramikas kolekciju, kas atrodas cietušajā daļā un ir jāpārvieto noteikti. Protams, viss būtu pilnīgi citādi, ja būtu uzbūvēta muzeju krājumu glabātava Pulka ielā. Jo tas, ko mēs glabājam, ir ārkārtīgi nozīmīgi – 43% no Latvijas muzeju krājuma –, un skaidrs, ka tam jāatrodas cienīgā vietā – Pulka ielā.

– Šausmas raisa apziņa, ka ziemu šie vērtīgie eksponāti pavadīs turpat pilī – mitrumā un aukstumā. Vai šāds liktenis sagaida arī tādu vērtīgu jūsu vadītā muzeja eksponātu kā Ernsta Glika tulkotā Bībele?

– Nē, Glika Bībele atrodas diezgan drošās rokās – LNVM restaurācijas darbnīcās Vecpilsētas ielā 7. Taču stāsts ir par to, ka ir nolieta zināma pils daļa un, ja to nežāvē, mitruma process attīstās.

M. Lāce: – Risks ir jebkurā situācijā: gan paliekot, gan pārvedot.

Nedod Dievs, ja pārvietošana būtu jāveic decembrī vai janvārī, kas ir vissliktākais laiks mākslas
darbu pārvešanai. Visi šā brīža varianti ir pagaidu risinājumi, un tas ļoti uztrauc muzeju darbiniekus. Turklāt nav izslēgts, ka Pulka ielas projekta īstenošana var atbīdīties vēl tālākā nākotnē. Mēs gan ļoti ceram, ka tā nenotiks. Jāņem vērā, ka it sevišķi valsts muzeji ir joma, kurā visus šos gadus investēts vismazāk.

A. Radiņš: – Neviens vēl nav skaidri pateicis, cik tālu šobrīd ir ar Pulka ielas projektu – divi, četri vai seši gadi. Jo skaitlis lielāks, jo lielāka nepieciešamība muzejiem iziet no pils. Vēl jo vairāk tāpēc, ka līdzās mitrumam un citām lietām pilī nāk iekšā arī celtniecība – krājuma saglabāšanai tie ir papildu riska faktori. Esmu pārliecināts – ja Pulka ielas projekts nav divu gadu attālumā, tad neizbēgami ir jāiet ārā no pils.

– Esmu dzirdējusi, ka zinātnieki bēdājas, ka vairs netiks klāt Rakstniecības un mūzikas muzeja unikālajam krājumam…

I. Knoka: – Šīs raizes var nedaudz mazināt, jo ar pagājušo nedēļu esam atjaunojuši ierobežotu lasītavas darbu, mēģinot nodrošināt ar materiāliem neatliekamākos pētniecības darbus. Tas gan notiks ļoti ierobežotā apjomā un, atsevišķi saskaņojot. Reālākā vieta, kur mēs varētu pārvākties, šobrīd ir LNB krātuvju telpas Tērbatas ielā 75. Taču arī, piekrītot kolēģiem, ka iziešana ir risks, jāteic, ka vēl lielāks risks būtu palikšana pilī.

A. Ozola: – Latvijas Muzeju padome skaidri ir uzsvērusi, ka atbalsta muzeju pilnīgu aiziešanu no pils. Protams, saprotam, ka tas nevar notikt uzreiz, un tāpēc esam noformulējuši nosacījumus.

Pirmkārt, nepieciešams nodrošināt pilnīgu elektrības apgādi, kā arī apkures, apsardzes un ugunsdrošības darbību. Turklāt nav pieļaujams, ka tieši Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājuma telpās notiktu kādi izpētes un celtniecības darbi, jo vibrācija, plaisāšana tieši ietekmē priekšmetus.

Plēve, kas šobrīd tiek saukta par pils pagaidu jumtu, nenodrošina patvērumu tam, kas atrodas zem tās, – lielās lietavas pierādīja, ka lietus tek garām un ir krājuma priekšmeti, kas ir vēl vairāk izmirkuši nekā ugunsgrēka dzēšanas dēļ. Tāpēc ir tik būtiski uzbūvēt īstu pagaidu jumtu.

– Viena no skarbākajām ugunsgrēka mācībām – mūsu pat nacionālas nozīmes muzeju krājumi patiesībā šobrīd atrodas ļoti nedrošā situācijā. Varbūt apdrošināšana varētu būt viens no instrumentiem?

J. Garjāns: – Apdrošināšana ir viens no līdzekļiem. Tomēr šobrīd mūsu atbilde skan, ka tai jēga būs tikai tad, kad būsim radījuši priekšnoteikumu drošai un pilnvērtīgai muzeju krājumu saglabāšanai. Jāatceras, ka jau šobrīd ir obligāta prasība apdrošināt muzeju priekšmetus, kad tie tiek deponēti – atstāj krājumu telpas. Taču tikko Igaunija mainīja muzeju likumu, nosakot, ka arī deponējot nav šīs obligātās prasības, tās ievērošana ir katra muzeja vadītāja kompetence.

A. Radiņš: – Daudzās valstīs toties pastāv valsts garantija, kas nosedz muzeju priekšmetu pārvietošanu starptautiskā līmenī.

M. Lāce: – Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, regulāri deponējot darbus ārpus valsts vai pieņemot ārzemju muzeju eksponātus, saskaras ar situāciju, ka mūsu apdrošinātāji ļoti nelabprāt apdrošina mākslas darbus.

Tāpēc mēs labāk saistāmies ar ārvalstu apdrošinātājiem, jo tās izmaksas, ko piedāvā Latvijas apdrošinātāji pat par nelielu priekšmetu skaitu, desmitkārt pārsniedz to Eiropas kompāniju piedāvājumu, kas nodarbojas ar muzeju krājumu apdrošināšanu starptautiskā apritē.

I. Zelča Sīmansone: – Tieši tāpēc man šķiet, ka valsts garants ir aktualizējams jautājums – īpaši “Muzeju 2020” stratēģijas sakarā. Mēs nepamatoti šo jautājumu nobīdām malā un izvairāmies par to diskutēt.

J. Garjāns: – Ir bijuši vairāki mēģinājumi aktualizēt šo problēmu valdības līmenī, tomēr ik reizi no iesaistītajām institūcijām esam saņēmuši jautājumu: vai varat dot simtprocentīgu garantiju, ka valstij nevajadzēs maksāt? Tā kā riskus pilnībā nav iespējams izslēgt, lēmums ir bijis palikt pie komercapdrošināšanas.

I. Knoka: – Nekādā gadījumā nedrīkst notikt tā, ka muzeji kaut kādā veidā, atņemot tiem līdzekļus, faktiski tiktu sodīti par to, ka pilī bija ugunsgrēks. Tā tas notiktu, ja tā radītie zaudējumi tiktu segti no Kultūras ministrijas budžeta.

{source}
<iframe width=”640″ height=”360″ src=”//www.youtube.com/embed/0K-AgUKh54U” frameborder=”0″ allowfullscreen></iframe>
{/source}

Kā ieinteresēt politiķus


– Arī nākamā gada valsts budžetā muzeju izdzīvošanai paredzēts vien samērā niecīgs rieciens. Tomēr, cik paši muzeji, ņemot vērā, ka tiem uzlikts pienākums pelnīt, rūpēties par savu infrastruktūru, objektīvi spēj būt atvērti sabiedrībai? 


M. Lāce: – Skaidrs, ka muzejiem ir jābūt atvērtiem sabiedrībai visdažādākajos veidos, funkcionējot savu iespēju robežās. Jo apmeklētājs, kurš šobrīd nāk uz muzeju, ir pietiekami daudz redzējis un viņš vēlas arī šeit kaut ko adekvātu saņemt pretī. Un tieši šeit veidojas šķēres starp to, ko cilvēki grib sagaidīt no muzejiem, un to, ko tie spēj dot. Es negribu piekrist viedoklim, ka apmeklētājs kļūst patērniecisks. Viņam vienkārši ir ļoti lielas iespējas izvēlēties.

I. Zelča Sīmansone: – Man šķiet, ka Latvijas muzeji netiek līdzi sabiedrības prasībām un neatbilst 21. gadsimta standartam. Iespējams, skan asi, bet diemžēl tā ir patiesība. Šobrīd ir vienalga, vai muzejā dienā ienāk desmit vai 100 cilvēki. Muzeji nemonitorē situāciju, lai veidotu piedāvājumu, kas piesaistītu tūkstoš interesentus dienā.

Muzeji vienkārši nespēj sasniegt savu mērķauditoriju. Tās nav segmentētas, un muzeji nezina, kā katru no tām uzrunāt. Muzeji ir ilgtspējīgas kultūrpolitikas stratēģijas sastāvdaļa, un, ja atceramies, ka valsts muzeji vismaz daļēji tiek uzturēti no nodokļu maksātāju naudas, tad vismaz skolēniem būtu jāspēj nodrošināt bezmaksas ieeju muzejos.

M. Lāce: – Nezinu gan nevienu muzeju, kam būtu vienalga, kāda mērķauditorija un cik skaitliski liela to apmeklē. Tomēr pilnībā pievienojos viedoklim, ka valsts finansētajos muzejos pastāvīgajām ekspozīcijām būtu jābūt pieejamām bez maksas visām apmeklētāju kategorijām. Bet tas, protams, nozīmētu, ka nepieciešams palielināt valsts dotāciju.

J. Garjāns: – Šis priekšlikums no politiķu puses jau reiz tika kategoriski noraidīts.

M. Lāce. – Un tas notika vēl pirms krīzes.

– Vai muzeji paši zina, kuras ir to apmeklēšanā ieinteresētās grupas un kā rast ar tām kontaktu? Šķiet, Latvijā jau sen vairs nav publiskas muzejā iešanas tradīcijas…

M. Lāce: – Ziniet, kādu mērķgrupu es gribētu redzēt muzejā – politiķus!

A. Ozola: – Jā, tā ir grupa, kas muzejus apmeklē vismazāk.

J. Garjāns: – Šobrīd redzam, ka muzejos palielinās individuālā apmeklētība, bet sarūk organizētā, arī no skolām, jo ir mainījušās izglītības standarta prasības.

A. Radiņš: – Diemžēl muzeji šobrīd sēž uz diviem krēsliem: viens ir viss, kas saistās ar krājuma uzturēšanu, otrs ir ekspozīcija un izstādes, un tam visam jābūt sabalansētam. Esošajās finanšu iespējās Latvijas muzeji strādā ļoti labi. Mēs, protams, arī priecātos par tūkstoš apmeklētājiem dienā, taču katram muzejam šajā tirgū ir sava vieta un konkurence ir pietiekami liela.

A. Ozola: – Viena no problēmām ir tā, ka ļoti daudzos muzejos katastrofāli trūkst iespēju pētniecībai, kas tomēr ir katras ekspozīcijas pamatā. Turklāt ir vairāki arī valsts finansēti muzeji, kuros cilvēki joprojām strādā nepilnu darba nedēļu, un tas, protams, saturiski ietekmē arī jaunu ekspozīciju tapšanu.

I. Zelča Sīmansone: – Mans mērķis šīs diskusijas sakarā ir uzsvērt, ka muzeju nespēja konkurēt kultūras produkta tirgū ir kompleksa un samilzusi problēma – cilvēkresursi, infrastruktūra, motivēšanas sistēma, profesionālā pilnveidošanās, menedžments. Par muzeju piedāvāto neadekvāto produktu (ekspozīcijām, izstādēm, programmām) runāsim tik ilgi, kamēr tie nebūs kultūrpolitikas prioritāte. Turklāt ir vērojama tendence, ka nacionālajiem un reģionālajiem muzejiem drīz pogas sāks griezt ārā tādas iniciatīvas, ko mēs sākotnēji nemaz nesaucām par muzejiem.

– Cik tad reāli būtu pasludināt muzejus par kultūrpolitikas prioritāti?

A. Ozola: – Varbūt to vajadzētu attiecināt uz Nacionālā muzeju krājuma daļu?

J. Garjāns: – Savā darba mūžā esmu secinājis, ka definēt kādu atsevišķu kultūras nozari par prioritāru īstenībā būtu pat aplami.

Mēs veidojam muzejus ne jau tāpēc, lai radītu ēku vai ekspozīciju tās fiziskajā izpratnē. Ikviena muzeja un arī nozares kopumā pamatā ir misija – mērķis, kāpēc muzejos tiek ieguldīts publiskais un privātais finansējums. Jautājums, kurā brīdī sabiedrībai šķitīs prioritāri investēt muzejos.

I. Knoka: – Taču paskatīsimies 2012. gada kultūras patēriņa datus – 30 – 50% iedzīvotāju vispār neatzīst, ka patērē kultūru. Līdz ar to viņi neapzinās sevi kā potenciālus mūsu vai teātru, vai arī citu kultūras iestāžu pakalpojumu ņēmējus.

I. Zelča Sīmansone: – Bet kā lai viņi to apzinātos, ja muzeji ar viņiem nekomunicē!

I. Knoka: – Nevar pēkšņi iedomāties, ka muzeji dzīvo kādā iluzorā romantizētā vidē. Vidusmēra Latvijas ekonomiski aktīvais iedzīvotājs uz muzeju iet tikai tad, ja viņam no tā kaut ko vajag. Ja skolēnam ir uzdots mājasdarbs literatūrā, tad, iespējams, ka vecāki kopā ar viņu varbūt uz muzeju aizies. Ir naivi un pārspīlēti pieņemt, ka tikai ar aktīvu muzeju darbību vien var principiāli mainīt sabiedrības dzīves ritmu.

I. Zelča Sīmansone: – Muzejiem ir liels potenciāls neformālās izglītības un brīvā laika pavadīšanas iespēju nodrošināšanā. Pašlaik gan tikai potenciāls. Ceru, ka pēc vairāku muzeju rekonstrukcijas tas tiks arī reāli izmantots.

A. Ozola: – Tieši pēdējā laikā ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēlas muzejam uzticēt savas vērtīgās lietas, un viņu skaits aug. Muzeju saskarsmē ar sabiedrību ir tik dažādas mērķgrupas.

I. Knoka: – Tāpēc ir tik svarīgi saprast, ka par muzeja darbību neliecina tikai apmeklētības rādītāji.

A. Radiņš: – Skaidrs, ka, lai muzejā gadā iegūtu 100 tūkstošus apmeklētāju, vajag pavisam cita veida taktiku: mēs varam piedāvāt vienā dienā “nocirst” kādam galvu, bet nākamajā reizē jau būs ” jānocērt” divas galvas. Bija ļoti laba izstāde par vikingiem: Lietuvā uz to aizgāja 20 tūkstoši cilvēku, Latvijā: četri…

 

Bet kā ar misijas apziņu

– Muzeji šobrīd sabiedrībā neiziet kā vienots spēks. Kāpēc?

M. Lāce: – Esmu deleģēta pārstāvēt muzejus biedrībā “Laiks kultūrai”, un to problēmas tās darbā vienmēr tiek aktualizētas. Drīzāk šis ir jautājums ne vien par muzeju, bet par visas vēsturiskā mantojuma nozares pozicionēšanu.

– Esmu dzirdējusi šo pašnoniecinošo teikumu: “Ja muzejus aizslēgs ciet, to jau neviens pat nepamanīs” …

I. Knoka: – To pašu var teikt daudzu profesiju pārstāvji…

A. Ozola: – Bet tajā pašā laikā jūs radāt iespēju atvērt savu lasītavu – acīmredzot tāpēc, ka kāds pēc tās ilgojās.

I. Zelča Sīmansone: – Mēs nonākam pie absurda – sakām, ka ir slikti, ka ir niecīgas algas un nožēlojami darba apstākļi, bet rodam iespējas piedāvāt jaunus pakalpojumus – šajā gadījumā, nezinot pils likteni, steidzam atvērt lasītavu. Pašlaik rodas sajūta, ka teiciens – man ir misijas apziņa – ir pielīdzināms naivumam.

M. Lāce: – Nepiekrītu, jo tikko saskāros ar gadījumu, kad no muzeja aizgāja kāds darbinieks, un tas cilvēks, kurš šajā vietā paliek, man teica: “Direktore! Lūdzu, tikai pieņemiet cilvēku ar misijas apziņu!” Tas nozīmē – apzinoties, ka būs jāstrādā, pieņemot muzeja spēles noteikumus, gan ar krājumu, gan ar apmeklētājiem, par nelielu algu, brīvdienās.

Muzeji ir nozare, kurā ir ļoti maz ieguldīts, un tagad mēs redzam rezultātu. Pils ir tikai viens piemērs, kas rāda šo patiesi kritisko situāciju, kas ir gan ar krājumu glabāšanu, gan ar cilvēku resursiem, gan ar jaunajām objektīvajām prasībām, kuras izvirza apmeklētāji. Mums ir vajadzīgi jauna tipa darbinieki – arī inženiertehniskais personāls.

Mana pieredze rāda, ka muzejos šobrīd sākas ļoti intensīva paaudžu maiņa, kur jaunais cilvēks ienāk ar pilnīgi citām prasībām pret to, ko grib saņemt. Mums arī ir jāapzinās, ka kvalificēts un zinošs muzeja speciālists, kuru mēs varētu saukt par ekspertu kādā jomā, veidojas tikai daudzu darba gadu laikā.

– Vai kultūras mantojuma studente mūsu vidū būtu gatava strādāt ar misijas apziņu, bet par, maigi sakot, nekonkurētspējīgu atalgojumu?

Alma Kaurāte: – Šobrīd man ir grūti atbildēt, domājot, kā tas varētu būt ilgākā laika periodā …

I. Knoka: – Līdz mūža beigām, jo pensija jums arī būs maza!

A. Kaurāte: – Pēc tam, kad absolvēju Latvijas Kultūras akadēmijas kultūras teorijas un vadības apakšprogrammu, domāju, kā iegūto izglītību padarīt izmantojamāku, specializēties, un izvēlējos muzeju un kultūras mantojuma studijas. Savā ziņā manas cerības piepildījās, tomēr, domājot par zināšanām, kas tiek iegūtas, man ir sajūta, ka tās nav tādas, kādas sagaida darba tirgū. Jo runā par vajadzību pēc profesionālās izglītības arī muzeju jomā.

I. Knoka: – Tas ir viens no mītiem, ka muzejā var strādāt jebkurš ar augstāko izglītību.

– Vai ir cerības, ka no nākamā gada varētu iezīmēties lielāka kārtība ar muzejnieku atalgojuma lietām?

J. Garjāns: – Skaidrs ir tas, ka muzejnieku atalgojumu ietekmēs minimālo algu kāpums. Arī sadārdzinājums, kas veidojas dažādu pakalpojumu izmaksu celšanās dēļ, muzejiem tiks kompensēts. Ceram arī, ka būs reāla pāreja uz pilnajām slodzēm.

M. Lāce: – Tomēr jāatceras, ka minimālās algas paaugstināšana veicina to, ka starpība starp speciālistu un nekvalificēto darbinieku algām kļūst pilnīgi “nepieklājīga”.

J. Garjāns: – Tomēr nevajadzētu aizmirst, ka pēdējos gados valsts ir piešķīrusi līdzekļus daudziem vērienīgiem projektiem – tostarp 18 miljonus Muzeju krātuvju kompleksa izbūvei Pulka ielā, Mākslas muzeja galvenās ēkas rekonstrukcijai, Mākslas muzejam “Rīgas birža”, Turaidas muzejrezervāta objektu rekonstrukcijai.

A. Bormane: – Šie projekti tomēr ir vien skaista čaula, kamēr paliek problēmas ar pamatjautājumiem.

I. Zelča-Sīmansone: – Turklāt ir milzu problēmas ar šo ēku piepildīšanu ar saturu. Un tas ir cilvēkresursu jautājums.

M. Lāce: – Nedomāju, ka mūsu apmeklētājiem tā ir tikai “skaista čaula”. Viņi sagaida, lai muzeji varētu apmierināt prasības gan pret ēku infrastruktūru, gan pret ekspozīciju pētniecisko piepildījumu un interaktivitāti, gan izstāžu un programmu saturisko un māksliniecisko risinājumu.

 

Atalgojums valsts muzejos

Informāciju par valsts pārziņā esošo muzeju darbinieku vidējo atalgojumu KM neapkopo. Par to priekšstatu var gūt atsevišķu muzeju internetvietnēs. Taču arī tur informācija par muzeju speciālistu algām ir skopa – piemēram, Rakstniecības un mūzikas muzejā izmaksātais atalgojums 2013. gada martā krājuma glabātājai bija Ls 124, 43,
bet mākslas ekspertei/ izstāžu kurato-rei – Ls 196, 67.

 

Latvijas muzeji 2012. gadā

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 


Skaits Apmeklētība Krājuma 
vienības Izdevumi (Ls) t.sk. izdevumi bruto 
darba samaksa (Ls)
Valsts muzeji, t. sk.




KM pārziņā 121 1 215 300 2 701 715 8 702 106 3 089 692
citu ministriju pārziņā 102 317 926 848 704 1 832 801 1 132 445
Pašvaldību muzeji 71 833 485 2 209 134 6 184 206 2 558 904
Autonomie/privātie muzeji 143 271 563 156 801 2 229 950 807 516
KOPĀ 107 2 638 247 5 916 354 18 949 063 7 597 657

Avots: Latvijas digitālā Kultūras karte

* 8 juridiskas personas + 4 filiāles. 2 7 juridiskas personas + 3 filiāles. 3 8 autonomi muzeji, 
6 privātie muzeji

 

Atslēgas vārdi

Nacionālais muzeju krājums ir apdraudēts vismaz tik ilgi, līdz nebūs uzcelta krātuve Pulka ielā.

Valsts muzeju pamatekspozīcijām jābūt bez maksas visām iedzīvotāju grupām.

Valsts muzejos šobrīd sākas ļoti intensīva paaudžu maiņa.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+