Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. septembris, 2014
Drukāt

Ar iekšēju brīvību un vērienu
 (2)

Foto - Jānis Deinats/" Fotocentrs"Foto - Jānis Deinats/" Fotocentrs"

Ar izrādi "Tumsas vara" jeb "Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam" rīt, 3. septembrī, sezonu atklāj Jaunais Rīgas teātris.

Rīt, 3. septembrī, ar Ļeva Tolstoja “Tumsas varu” jeb “Nadziņš ieķēries – putniņš pagalam” Gata Šmita režijā Jaunais Rīgas teātris atklās jauno sezonu. Par kādām tendencēm tā liecina, un kā teātri cenšas ieinteresēt skatītājus?

Kad visi spēlē visu


Apstiprinās pēdējos gados raksturīgas, skatītājam visnotaļ saistošas un intriģējošas tendences. Visi spēlē visu – kā dažādu laiku un autoru lugu izvēles, tā teātra valodas izteiksmes līdzekļu ziņā. Pat režisora un aktieru pašu radīti “stāsti” vairs nav to aizsācēja un neapšaubāmi līdera Latvijā Alvja Hermaņa un viņa Jaunā Rīgas teātra monopols.

Šajā sezonā, piemēram, Regnārs Vaivars Nacionālajā teātrī ar sieviešu ansambļa un viena vīru kārtas aktiera pa vidu kopīgi rakstītā scenārijā runās par dažādu paaudžu mīlas stāstiem izrādē “10 trausli mīlas stāsti”. Tāpat kolektīvs darbs uz minētās skatuves būs arī “Tēti” Elmāra Seņkova režijā.

Pēc projektu principa un līdzīgas mākslinieciskās asinsrites izveidojušās radošās komandas veido iestudējumus te vienā, te otrā valsts teātrī. Tā, piemēram, Nacionālā teātra štata režisors Elmārs Seņkovs citās skatuvēs visbiežāk ir kopā ar scenogrāfu Reini Dzudzilo, kostīmu mākslinieci Kristu Dzudzilo un komponistu Goran Goru. Par vienu no šīs komandas lielākajām veiksmēm – R. Blaumaņa “Raudupieti” Valmieras drāmas teātrī – nupat tā viesizrādēs galvaspilsētā varēja pārliecināties arī rīdzinieki.

Par pastāvīgiem jaunā režisora domubiedriem kļuvuši arī dramaturģe Rasa Bugavičute, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, scenogrāfs Reinis Suhanovs, kurš nupat pievērsies režijai. Līdzās Vladislavam Nastavševam, Inesei Mičulei, Jānim Znotiņam radies spēcīgs jaunās režijas vilnis, kuru, kā teic Edīte Tišheizere, vieno kāda kopīga īpašība: viņi nelauž un nenoliedz bijušās vērtības, bet uzdod ļoti daudzus jautājumus un itin nekam netic uz vārda. Tāda kāpēcīšu paaudze, turklāt ar lielu pašironijas devu.

Gluži tradicionāla kļuvusi Dailes režisora Dž. Dž. Džilindžera viesošanās Liepājas teātrī. Šajā sezonā pat ar diviem jauniestudējumiem. “Annu Boleinu” Dailes mākslinieciskais vadītājs vēju pilsētā iestudēs ar savu tradicionālo komandu – scenogrāfu Mārtiņu Vilkārsi (interesanti, ka Valmieras teātrī talantīgais scenogrāfs Laura Gundara lugā “Vienādas asinis” pirmoreiz debitēs arī kā režisors. – V. K.), horeogrāfi Ingu Krasovsku un kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, kura minētās komandas otrā iestudējumā Liepājā “Žanna” debitēs arī kā scenogrāfe.

“Savam” teātrim uzticīgie


Līdz ar E. Freibergu un M. Kublinski Nacionālajā, V. Braslu un F. Deiču Valmierā, M. Ķimeli JRT, uzticīgāki “savam” teātrim Latvijā ir ārzemju viesmākslinieki. Izdzirdot Gogoļa centra vadītāja Kirila Serebreņņikova vārdu, skaidrs: jauns iestudējums Nacionālajā teātrī. Līdzīgi kā Operā ir galvenais viesdiriģents, tā šo izcilo kulta režisoru no Krievijas gribas salīdzināt ar galveno Nacionālā teātra viesrežisoru.

Ja runa ir par maskavieti Konstantīnu Bogomolovu, skarbās, dažādi vērtētās, taču “Spēlmaņu naktij” apbalvotās “Stavangeras” iestudētāju, nav šaubu, viņš atkal viesojas Liepājā. Režisora paša sarakstītā luga “Mans blasters ir izlādējies” (blasters – ierocis fantastikas literatūrā un zvaigžņu kara filmās. – V. K.) – sadzīves drāma un fantastikas romāna apvienojums – būs viņa otrais iestudējums Liepājā.

Bogomolovam kā bezkompromisu cilvēkam dzīve Maskavā kļuvusi ļoti sarežģīta, tādēļ kopš vakardienas viņš pieņemts par Liepājas teātra vienīgo štata režisoru. Līgums noslēgts uz pieciem gadiem. Vēl kārtojamas praktiskas lietas, starp citu, Konstantina Bogomolova ģimenei Latvijā ir īpašums, dzīvoklis Liepājā.

Visaktīvākā viesiestudētāju piesaistīšanā bijusi Daile. Tajā “Bovarī kundze” šosezon režisoram no Lietuvas Rolandam Atkočūnam būs jau septītais iestudējums. Bulgārs Aleksandrs Morfovs veidos savu otro iestudējumu – “Kāds pārlaidās par dzeguzes ligzdu”. Taču arī šajā viesrežisoru aspektā nav nekā absolūta. Biju visai pārsteigta holandiešu izcelsmes britu režisora Jana Vilema van den Bosa vārdu, kuram “Vakariņas ar Elvisu” būs jau piektais iestudējums Dailē, ieraudzīt arī Liepājas repertuārā. Priekšvēsture īsa – vienā no viņa Dailes teātra iestudējumiem “Slazdā” tika uzaicināti arī divi aktieri no Liepājas teātra – premjeri Inese Kučinska un Egons Dombrovskis. Tā kā, salīdzinot ar “Amadeju” un “Vējiem līdzi”, tieši “Slazds” visvairāk uzrunājis Liepājas teātra direktoru Herbertu Laukšteinu, iznākums ir slavenā brita pievēršanās Hofmaņa “Zelta podam” Liepājā.

Sezona bez ledenēm


Konservatīvāku uzskatu skatuves mākslas cienītāji var iebilst: ja jau tik lielā cieņā ir kā pašmāju, tā ārzemju režisoru un radošo komandu viesošanās, kā paliek ar konkrēta teātra nišu, tā krāsu kopainas paletē? Herberts Laukšteins uzskata, ka tamlīdzīgām bažām nav pamata, jo katra teātra zīmols ir aktieri un Liepājas teātra trupas īpašā iezīme ir viņu jaunība.

Līdzīgās domās arī režisore Māra Ķimele. “Neesmu pārliecināta,” viņa teic, “ka teātriem būtu tik ļoti jārūpējas par kādu atšķiršanos citam no cita. Teātra seja saglabājas neatkarīgi ne no kā, un to pat grūti formulēt.” Piemēram, Nacionālais teātris ar visu to, ka tajā daudz modernu izrāžu gan Jaunajā, gan Aktieru, gan Lielajā zālē, tik un tā paliek Nacionālais, pamatā apzināti kultivēta aktieru spēles stila dēļ. “Tas pavisam noteikti atšķiras no mūsējā, kam raksturīgs ļoti liels tiešums un ārkārtīgi koncentrēta, laikā un sadzīviskumā neizplūdusi spēle ar bagātīgu informācijas blīvumu,” piebilst režisore, “kā mūziķiem ir absolūtā dzirde, tā mums ar Alvi un Gati saspicētas ausis uz pseidodabiskumu, kuru neciešam un nemīlam. Bet nesaku, ka Dailes vai Nacionālā teātrī aktieri būtu sliktāki. Tur ir pilnīgi ģeniāli mākslinieki, vienkārši ar citu spēles stilu.”

Runājot par šīs sezonas tendencēm, režisore uzsver, ka JRT kā jau uz intelektuālu un izsmalcinātu skatītāju orientētam nav neviena vieglā, izklaides jeb kases gabala. Tas ir mīts, ka publika grib redzēt tikai seksu jeb jaunās, smukās aktrises vieglas vai smagās priekameitu lomās, uzskata režisore. Līdzīgi uz savu repertuāru lūkojas arī Liepājā. Neesot nevienas ledenes, tradicionālā izpratnē tēlaini runājot par komēdijām vai kases gabaliem.

Savus skatītājus tieši ar latgalisko pievelk Daugavpils teātris, jo, lai kā arī šajā virzienā pēc labākās sirdsapziņas censtos citi, gluži neviļus nāk klāt parodiska pieskaņa, tāpat kā amerikāņiem uzņemot filmas par krieviem un otrādi. Daugavpiliešiem vienīgajiem ir sava profesionāla baleta trupa.

Pilnīgs Dostojevskis


Pievēršoties visdažādākajai dramaturģijai, M. Čehova Rīgas krievu teātra galvenā misija un reizē trumpis ir krievu klasika, un mākslinieciskais vadītājs Igors Koņajevs īpašu vērību veltī lielo dramaturgu jubilejām. Kā, piemēram, šajā sezonā par godu Ļermontova divsimtgadei priekškaru vērs “Kņaze Meri”. Kā teic sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Aizbalte, teātris nemaz nav greizsirdīgs uz JRT, kurš nu jau pēdējās divas sezonas arī pievērsies krievu literatūrai. Jo katram teātrim ir sava pamatpublika, bet šīs mākslas profesionāļiem un gardēžiem tieši pa prātam iespēja salīdzināt vienu un to pašu izrādi dažādos teātros.

Šosezon JRT puse no jauniestudējumiem ir krievu autoru darbi. A. Hermaņa teikto citējot, visiem skaidrs, ka šajā starptautiskajā situācijā Krievija kļuvusi par tādu kā visas starptautiskās sabiedrības slimību, kura jāizslimo visiem kopā. “Tas, kas tagad notiek no mums uz austrumu pusi, ir pilnīgs Dostojevskis,” sacīja Alvis Hermanis. “Klasiķis tur šobrīd notiekošo jau smalki aprakstījis… Tādēļ būtiski pievērsties noslēpumainajai krievu dvēselei, lai saprastu tur notiekošo, jo tas attiecas arī uz mums. Protams, nevienam no režisoriem, kas iestudē krievu autoru darbus, nav padomā tiešā veidā tos saistīt ar politiku, bet mentālā līmenī saskare nenoliedzama.”

A. Vampilova “Provinces anekdotes” būs krievu izcelsmes amerikāņu kinorežisora, kino izglītības profesora Ņujorkas universitātē divdesmit gadu garumā Borisa Frumina debija teātrī. A. Hermanis pat nezinot, kā īsti izdevies vienu no lielākajām pasaules autoritātēm kinoizglītībā ievilināt savā teātrī, varbūt līdzējusi viņa nostalģija pēc dzimtenes – Boriss Frumins ir dzimis un audzis Rīgā.

JRT mākslinieciskais vadītājs pats iestudēs zināmos “Divpadsmit krēslus”, kas esot viena no viņa bērnības mīļākajām grāmatām, kaut, tagad lasot, tajā neliekas tik daudz smieklīga kā pusaudža gados. Kā teic režisors, viņš neesot atradis nevienu literāro varoni, kam būtu tik liela iekšējā brīvība kā Ostapam Benderam, kuru atveidos Andris Keišs. “Divpa-
dsmit krēsli” būtībā ir Odesas ebreju folklora, pat jebkurš taksists šajā pilsētā runā tajā pašā valodā, kuru lieto Ilfa un Petrova varoņi. Iepazīstot ebreju unikālo kultūru, kas saistīta tieši ar Odesu, kļūst pilnīgi skaidrs, no kurienes aug kājas divpadsmit krēsliem. Un vēl kāda dīvaina sakritība: pilsētiņas, kur virmo divpadsmit krēslu epopeja – Stargorodas – prototips ir Luhanska, kur risinās vētrainie notikumi šobrīd.

Trīs tuvošanās Rainim


Fakts, ka 2015. gads pasludināts par Raiņa jubilejas gadu – aprit 150 gadi kopš dzejnieka dzimšanas –, ieinteresējis trīs teātrus.

Inga Ābele un Māra Ķimele rada darbu “Aspazija” Māras Ķimeles režijā. Viņa uzsver, ka abas ar Ingu Ābeli nepārstāv to cilvēku grupu, kura uzskata, ka Aspazija radījusi Raini. Inga Ābele šajā tandēmā vairāk domājusi par mīta – Rainim upurējusies nabaga Aspazija – apgāšanu, savukārt Māras Ķimeles tēma uzvedumā būs par to, kas gadu gaitā notiek ar krāšņo, spēcīgo, temperamentīgo sievieti, saimniekmeitu, uzaugušu pārticībā ar ārkārtīgi valdonīgu māti pie sāniem. Viņi ar Raini sastapās, kad Aspazija jau bija slavas virsotnē, kad pēc “Sidraba šķidrauta” viņu apbēra ar ziediem, nesa uz rokām.

Tik slavena, mīlēta un dievināta, man liekas, teic Māra Ķimele, nav bijusi neviena rakstniece un dzejniece Latvijā, jo latvieši savā pielūgsmē ir diezgan atturīgi, bet Aspazija ar savu mirdzumu un temperamentu, trakumu un uzdrīkstēšanos izprovocē cilvēkus uz brīvību, atļaušanos, atraisītību. Taču Aspazija atklājas kā cilvēks, kura varēja mirdzēt kā radoša personība vien līdzās sava talanta pielūdzējiem.

Tādēļ trimda Lugāno Rainim kā pašpietiekamam māksliniekam nesa visģeniālākos darbus, visskaistākās lugas, visfantastiskāko dzeju, bet Aspazija pamazām zaudēja spēku, pagura, dzisa. Zaudējot Latviju, dzejniece kaut kādā ziņā zaudēja sevi un savu sūtību. Atšķirībā no Raina viņa nespēja rakstīt ģeniāli, lai kurā pasaules malā arī būtu. Aspazija sev šķita kā brīnišķīga, kvēlojoša varone un pēc gadiem pēkšņi iznāk, ka viņa ir… nekas? Izrāde ir par identificēšanos, ilūzijām: kas mēs paši sev šķietam un kas patiesībā esam?

Laikam grūti iztēloties labāku aktrisi, kas varētu reinkarnēt Aspaziju, kā Baiba Broka, kura patiesi jau sen bija pelnījusi nospēlēt šo latviešu literatūrā tik intriģējošo personību.

Liepājas teātris ielūkoties šo mūsu dižgaru pasaulē uzticējis diviem krievu rakstniekiem no Maskavas. Seno leģendu par kuršu virsaiša Induļa un vācu bruņinieku vadoņa meitas skaistās Ārijas mīlestību Raiņa jaunības traģēdijā “Indulis un Ārija” (pēdējoreiz Liepājā iestudēja 1965. gadā par godu Raiņa simtgadei. – V. K.). Maskavā Puškina un Jermolovas teātros strādājušais režisors Sergejs Zemļanskis iecerējis kā kustību izrādi bez vārdiem, izmantojot vien ķermeņa valodu. Oriģinālmūziku raksta krievu komponists, bajāna spēles meistars, teātra un kino aktieris Pāvels Akimkins. Šāda izvēle ir saprotama, jo nevienu no latviešu komponistiem Herberta Laukšteina festivālā “Zelta maska” nolūkotais un uzrunātais Sergejs Zemļanskis vienkārši nepazīst. Dzirdot fragmentus, ir grūti pateikt, ka mūziku izrādei nav rakstījis latvietis. Sergejs Zemļan-skis ir režisors un horeogrāfs, kuru jau labu laiku interesē darbs ar dramatiskā teātra aktieriem plastiskā zīmējumā, kuriem esot pat lielāks potenciāls izpaust emocijas un stāsta jēgu nekā profesionāliem dejotājiem. “Un nav tik būtiski, cik precīzi nostiepts pirkstgals,” teic Sergejs Zemļanskis, kurš, sēžot Maskavā, mēģinājis atrast internetā krievu valodā Raini, kas, protams, nav izdevies, tad bijis pārsteigts, saņemot biezo paku ar viņam no Rīgas atsūtīto tulkojumu… Režisora skatījumā, stāsts nav par reliģiju, bet spēku un mīlestību jeb vīrieti un sievieti. Viss ģeniālais ir vienkāršs, piebilst režisors.

Liepājas teātra direktors Herberts Laukšteins neslēpj sašutumu par Valsts kultūrkapitāla fonda atbalsta atteikumu šim iestudējumam: “Ja Raiņa 150 gadu jubilejas priekšvakarā var pateikt, ka šis projekts ir mazāk nozīmīgs… tad kur vēl tālāk?” Patiesi, īsti taisnīgi nešķiet arī tas, ka valsts uzturētā Liepājas simfoniskā orķestra klauvējieni arī pie Liepājas domes durvīm sadzirdēti, bet Kultūras ministrija teātrim formāli atteic – jūs neesat mūsu jurisdikcijā…

Nacionālais teātris rīkojies līdzīgi tajā ziņā, ka arī nolēmis uz Raini palūkoties citas kultūras cilvēka acīm. Ideja iestudēt izrādi “Raiņa sapņi” – par Raini, nevis kādu no Raiņa dramaturģiskajiem sacerējumiem – radās Kirilam Serebreņņikovam, kurš scenāriju veidojis kopā ar literatūrzinātnieci Ievu Struku. Izrāde būs iespēja caur viena izcila māk-
slinieka dzīvi izzināt nācijas garu un pašsajūtu plašā laika nogrieznī, veidojot izrādi poētiskā teātra estētikā – tāds ir radošais izaicinājums un izpētes “objekts” visai izrādes radošajai komandai. Uzvedumā jutīsim Raiņa attieksmi pret dažādām situ-ācijām un parādībām, mīlestību un varu.

…Un citi latvieši


Nebūtu vietā pārmest arī citu latviešu autoru jauniestudējumu trūkumu. Daugavpils teātrī Oļegs Šapošņikovs iestudēs Blaumaņa “Īsu pamācību mīlēšanā” ar Raimonda Paula mūziku. Dailes teātrī priekškaru vērs Leldes Stumbres “Droši kā tankā” Mihaila Gruzdova režijā Mazajā zālē un Mārtiņa Zīverta “Rīga dimd” Kārļa Auškāpa redzējuma Kamerzālē. Liepājas teātrī Lelde Kaupuža iestudēs Rasas Bugavičutes lugu “Bezgalīgo stāstu stāsts”, Nacionālais teātris sezonu sāks ar Agneses Rutkēvičas “Manu nabaga tēvu” Elmāra Senkova režijā, Aktieru zālē režisors Mihails Kublinskis atgriezīsies pie Jāņa Jurkāna darba “Pulkstenis ar dzeguzi”, bet Ināra Slucka iestudēs Zigmunda Skujiņa “Miesas krāsas domino”.

Īsti latviska šī sezona sanākusi Valmierā. Tā sakritis, ka trīs režisori – Varis Brasla, Reinis Suhanovs un arī Mārtiņš Vilkārsis – absolūti neatkarīgi cits no cita uzrunājuši dramaturgu Lauri Gundaru, kurš sarakstījis trīs pilnīgi atšķirīgus darbus, katru ar savu latvietības izpētes rakursu. Sezonas gaitā tiem pievienosies vēl viena latviešu literatūras klasiska vērtība – Annas Brigaderes “Maija un Paija” Suhanova uzvedumā.

Nacionāli akcenti 
arī Operā


Oriģināloperu iestudējumi allaž bijuši būtisks notikums mūsu Baltajā namā. Šajā sezonā priekškaru vērs komponista Artūra Maskata pirmā opera “Valentīna” ar izcilo latviešu soprānu Ingu Kalnu titullomā, veltījums pazīstamajai kinozinātniecei Valentīnai Freimanei. Neapšaubāmi ir drosmīgs solis rakstīt operu par dzīvu cilvēku. Kā teic autors Artūrs Maskats, visnotaļ nopietns darbs bijis jāiegulda, lai saņemtu no Valentīnas Freimanes atļauju jauno darbu nosaukt tieši viņas vārdā. Operu, kuru režisēs Viesturs Kairišs, paredzēts rādīt arī Berlīnē. Savukārt jau tagad zināms, ka 2015./2016. gada sezona tiks atklāta ar ilgi gaidīto Ērika Ešenvalda un Ineses Zanderes operu “Iemūrētie”, kas veltīta Nacionālajai bibliotēkai, taču šā darba zemslāņi ir daudz dziļāki un sazarotāki.

Teātra kritiķi prognozē



Ko prognozējat kā lielāko pārsteigumu (izaicinājumu) jaunajā teātra sezonā?


Ilze Kļaviņa: “Piedalos teātra sezonas prognožu spēlē ar vārda “pārsteigt” vairākiem sinonīmiem.

1. Apmulsināt. Ļoti ceru, ka pozitīvu apmulsumu radīs brīnišķīgā bulgāru režisora A. Morfova garīgās sacelšanās tēmas risinājums “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu” iestudējumā pusgadsimtu vecā materiālā šobrīd, kad brīvprātīgs ieslodzījums labas dzīves vārdā nerada ne kaunu, ne pārmetumu, kur nu vēl šoku.

2. Izbrīnīt, būt pārsteigtam. Svaiga enerģija tradīciju laukā ir vērtība pati par sevi. Tēmas un izteiksmes sadure Liepājas “Induļa un Ārijas” iecerē ielikta kā apzināts (Raiņa teksts bez teksta) pārsteigums. Taču nedomāju, ka ārzemnieku skatījums ietieksies nacionālā arhetipa dziļumā.

3. Satriekt. Radošas asinsrites sakritībā satriecošs (dziļumā un intimitātē) būs A. Vampilova lugas “Provinces anekdotes” iestudējums, ko gatavo kinorežisors un profesors Boriss Frumins.

4. Radīt sensāciju. M. Vilkārša režijas debija Valmieras teātrī – L. Gundara luga “Vienādas asinis” pēc Rūdolfa Blaumaņa stāsta “Kā vecais Zemītis pašu nelabo redzēja” motīviem. Te vajadzētu sakrist zvaigžņu stāvoklim, pieredzei, ambīcijām, kolektīva kopībai.

5. Izaicināt. Izdošanās vēlējums Valmieras teātra programmatiskam pieteikumam dominēt ar latviešu oriģināldramaturģiju. Cerība uz siltu un vibrējoši dzīvu intonāciju sezonas garumā.”

Ieva Rodiņa: “Jaunās teātra sezonas plāni kopumā atstāj daudzsološu pirmo iespaidu. No vienas puses, kā zināma tendence iezīmējas skatītājiem labi pazīstamu režisoru atgriešanās, veidojot iestudējumus uz “savām skatuvēm” – Viesturs Meikšāns šosezon pēc vairāku gadu pārtraukuma strādās Valmierā, Konstantīns Bogomolovs Liepājā, Rolands Atkočūns Dailes teātrī, Kirils Serebreņņikovs Nacionālajā teātrī, tāpat pēc sezonas pārtraukuma ar “Divpadsmit krēsliem” JRT atgriezīsies Alvis Hermanis. Savukārt no saturiskā viedokļa sezona, šķiet, piedāvās trīs lielus izaicinājumus: šosezon gaidāms īpaši daudz oriģināldramaturģijas jauniestudējumu; otrkārt, saistībā ar Raiņa un Aspazijas gadu taps vairāki eksperimentāli uzvedumi, kas pētīs šos latviešu kultūras dižgarus, kuri laika gaitā mūsu apziņā apauguši ar ne mazums kultūraizspriedumiem; treškārt, prieks arī par zināmu atgriešanos pie klasikas, kuru skatuves versijas gaidu ar īpašu nepacietību (Flobēra “Bovarī kundze”, Šekspīra “Romeo un Džuljeta”, Kīzija “Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu”, Majakovska “Blakts”, Bulgakova “Jaunā ārsta piezīmes” u. c.).

Jau pāris sezonas Latvijas teātru savstarpējā konkurence šķiet izlīdzinājusies – iepriekš par “vadošo” teātri bija pamats uzskatīt JRT, taču patlaban gan novatoriski radoši eksperimenti, gan zināmas veiksmes un neveiksmes vērojamas visos teātros. Subjektīvi gan gribētos izcelt Nacionālā teātra LMT Jauno zāli kā īpaši veiksmīgu eksperimentālu platformu, kā arī spēcīgo Liepājas teātra jauno aktieru ansambli, kas, nešaubos, prasmīga režisora vadībā spēs sagādāt ne mazums pārsteigumu.”

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Noteikti gribētu redzēt Induli un Āriju un arī Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu, bet kaut gan esmu valmieriete un teātra repertuāru parasti noskatos gandrīz visu , lielas cerības uz Laura Gundara lugām nespēju likt- redzēju Ziemassvētkus Silmačos, skatīties jau var, ja ko darīt nav, bet jēgas ar nekādas.

  2. ” Pievēršoties visdažādākajai dramaturģijai, M. Čehova Rīgas krievu teātra galvenā misija un reizē trumpis ir krievu klasika, un mākslinieciskais vadītājs Igors Koņajevs īpašu vērību veltī lielo dramaturgu jubilejām. Kā, piemēram, šajā sezonā par godu Ļermontova divsimtgadei priekškaru vērs “Kņaze Meri”. ” Šīs lugas režisors nebūs viss Koņajevs, bet gan Jeļena Čornaja.

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+