Mobilā versija
+2.7°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
17. oktobris, 2017
Drukāt

Guna Roze: Ar ko gan iesākas Dzimtene? (8)

Matīsa Purmaļa fotoMatīsa Purmaļa foto

Guna Roze

Lai trāpītu aktualitātē, vajadzētu turpināt diskusiju par trim karstām, nacionālo pašapziņu aizskarošām tēmām: vai nu par plānoto izglītības reformu, kas, atceļot skolās latviešu valodas gala eksāmenus, tuvinātu mūsu valodu apzinātai iznīcībai; par atkal aktualizēto pāreju uz vienotu izglītības valodu Latvijas izglītības iestādēs; vai par kādas psihoterapeites publiski izskanējušo atbaidošo viedokli, ka latviešu literatūras tēli esot vieni vienīgi vārguļi un lūzeri, no kuriem lasītājs kā personība neko nevar iemācīties. Par laimi, šis viedoklis jau ir pelnīti “izslaucīts” pa mediju un sociālo tīklu sienām, bet abu izglītības reformu gadījumā paļaujos uz saprātu un uz nacionālo pašapziņu.

Šīs trīs aktualitātes mudināja aizdomāties par… to pašu nacionālo pašapziņu. Jo tas, kurš neprot cienīt un mīlēt sevi, tam nav ko cerēt uz pretmīlu. Un cieņa ir jebkuras mīlestības pamatakmens, vai ne tā, pirmīt vārdā nenosauktā psihoterapeites kundze! Arī Dzimtenes mīlestība. “Ar ko gan iesākas Dzimtene?” pirms gadiem četrdesmit jautāja kāda patiešām skaista padomju estrādes dziesma ar bezpolitisku, vēl šodien aktuālu tekstu.

Šoruden, lai gūtu papildinformāciju tēmai, par ko gatavoju publikāciju, sāku saraksti ar filozofijas doktoru no Skotijas, kurš šo tēmu pētījis astoņus gadus un uzrakstījis grāmatu. Protams, iesāku ar: “Esmu no Latvijas, rakstu žurnālam “tādam un tādam”, kas, tulkojot no latviešu uz angļu valodu, nozīmē “to un to”. Zinātnieks atsaucās, sarakste raisījās interesanta un vērtīga, līdz saņēmu pārsteidzoši netīkamu jautājumu: “Tieši kurā vietā Krievijā tu esi dzimusi?” Netīkamu, jo es taču rakstīju, ka esmu no Latvijas! Pārsteidzošu, jo to jautā skots, kura dzimtās zemes un Anglijas attiecībās ir zināmas līdzības ar mums pazīstamajām. Kad saņēmos atbildei, kurā iekļāvu ļoti vienkāršotus vēsturiskus skaidrojumus, pajautāju arī, no kādiem resursiem viņš gūst informāciju par bijušās PSRS valstu vēsturi.

Līdzīgu “pārpratumu”, šovasar ceļojot pa ziemeļvalstīm, piedzīvoja mans dēls. Iepazīstoties visnotaļ inteliģents Šveices pilsonis sacījis: “Jā, protams, es zinu Latviju! Jums ir kirilica alfabēts, vai ne?” Arī šajā gadījumā nācies skaidrot, ka mums ir ne vien savs alfabēts, bet arī krāšņa valoda un senām tradīcijām bagāta kultūra. Šveicietis tikai raustījis plecus, sak, pirmā dzirdēšana! Trešais piemērs. Kāda Latvijas skolotāja Floridas skolas bibliotēkā ar sajūsmu atradusi krāsainu grāmatu par Latviju, izdotu jau neatkarības laikā kādā Londonas izdevniecībā. “Man bija dusmas un nāca raudiens vienlaikus,” viņa saka. “Tur bija vājprāts gan foto, gan tekstos, bet tāds nu tas bija, un tāds kalpoja par informācijas avotu tās skolas skolēniem. Izgāju ārā, paraudāju, tad atgriezos un izstāstīju bibliotekārei, kādēļ šī grāmata ir slikta. Iedevu Latvijas Institūta mājas lapas adresi, un viņa sašutumā bija gatava rakstīt tai izdevniecībai protesta vēstuli. Ļoti ceru, ka vismaz šim cilvēkam palīdzēju uzzināt par savu valsti patiesību. Tādēļ izskaidrošana, iespējams, ir vienīgais, ko varam darīt.” Un mēs skaidrojam, skaidrojam nenogurstoši. Norijot aizvainojumu, uzbužinot nacionālo pašapziņu, atkal un atkal skaidrojam. Domāju, līdzīgas situācijas piedzīvojuši daudzi latvieši.

Bet kur gan šai dezinformācijai aug kājas? Ko paši latvieši ārzemēs stāsta par Dzimteni? Gan viesstrādnieki, gan ceļotāji, gan tie, kas aizprecējušies. Ko skaidro nenogurstoši atkal un atkal? Kādu cieņu vai nicinājumu demonstrē? Ar ko gan viņiem iesākas Dzimtene? Kā viņi, nonākuši “lielo cerību zemē”, demonstrē savu emocionālo inteliģenci, kas māca, ka ārpus mājas sienām runāt sliktu par māti, tēvu, laulāto vai bērniem ir tabu. Tāpat par Tēvzemi. Turpretī emocionālās inteliģences un pašcieņas deficīts ļauj zākāt latviešu literatūras klasikas tēlus; provocē knaši runāt un rakstīt “ko gan es tai nabaga Latvijā esmu pazaudējis?” un nobalsot par valodas eksāmena atcelšanu. Bet visi grib būt mīlēti – visi!

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Labi jau gribēts, taču nepavisam tā nav. Par dīvaino psihoterapijas seansu – noniecināto latviešu literatūru – šķiet, ļoti apzināts liberālpolitikas solis. Tik neizglītota tomēr daudz apspriestā autore nevarētu būt, ka uzskata literālos tēlus par kaut kādiem prāta maitātājiem. Ir divi varianti – vai nu latviešu apzināta nonievāšana caur to, ka joprojām lasa latviešu literatūru, vai otrs – autore bērnībā pasargāta nelasīt nosauktos autorus. Tad rezultāts ir tāds, kāds ir – empātijas vietā čušs.
    Par to, ka latvieši ārpus valsts nievā savu zemi, tā nu gan nav gluži tiesa. Ir ļoti atšķirīgi ļaudis. Tāpat Latvijā daudziem viss ir slikti, nekur cilvēks neiet, neko nezina, barojas ar tenkām un šļāgeriem. Ir sabiedrība- tādi cilvēki, kuri brauc ik nedēļu uz kora mēģinājumiem, ir diasporas, kur veido un rada visu, ko vien spēj – glezno, dejo, pulcējas Ziemassvētkos, Lieldienās, māca valodu mazajiem. Utt. Bet tas, ka ļoti sliktas grāmatas tiražē par Latviju, jā, tā ir taisnība. Nesen skatījos arī video un bija izbrīns – tāda latviska idille, ar padomju laiku mocīti pa laukiem un govi laivā. Bet pazīstams tautietis eksaltēti stāsta, cik dabiska un skaista Latvija! Kā pa padomju laika grāvjiem vien.
    Latvijas simtgades jēga ir visu vislabāko rādīt pasaulei. Ārpus šeit un ārpus mums pašiem – filmās, video, grāmatās, stāstos. Nevis teikt, ka trūkst pašapziņas, mums ir pašapziņa. Tad jau mums nemaz nebūtu valsts. Un kopīga Eiropa.

  2. Stāvēt un krist par savējiem, nespļaut akā, no kuras varbūt kādreiz var nākties dzert, sajust savas saknes, un tā tālāk un tā joprojām … it kā novazātas frāzes, taču man joprojām nozīmīgas, un ļoti gribas cerēt, ka daudziem, daudziem. Vismaz raksta autorei noteikti. un viņa aicina diskutēt. Es tiešām nevaru izlasīt, ka citās valstīs dzīvojošie būtu nokaunināti par slikta runāšanu. Tur ir uzdoti jautājumi. Un ir pamats tos uzdot. Arī mūsu sporta zvaigzne sākumā ne īpaši veiksmīgi izteicās par savu valsti un valodu, vēlāk gan nebeidza vien atvainoties par pateikto. Un vai mums visiem tagad nav prieks, ka, spēlēdams citā valstī, viņš ir savas valsts Patriots, Mūsējais? Savukārt, pieminētajā psihoterapeites rakstā bija tikvien kā sekls skatījums uz literatūras klasiku, un nekāda diskusija tur nebija iespējama, jo pats uzstādījums bija aplams. Literārs darbs nav līdera instrukcija, bet mākslas darbs.

  3. un kamdēļ latvieši neprot diskutēt! Tauta bija nesagatavota kāda viedoklim par obligāto literatūru. Tas bija drošs viedoklis, tas liek domāt! Nu nebūs nekad vairāk tā kā senāk, ka tikai Rudzīši un Kilblokas drīkst izteikties….Pajautāijet bērniem par Cibiņiem, Sprīdīšiem, EDgariem un Kristīnēm, ko viņi teiks bez skolotāja iepotējuma. Lai būtu Dzimtenes patriots, tev noteikti arī JĀpatīk Brieža boksam, tas nekas, ka sitas, tev jāmīl lielais hokejs, tas nekas, ka padomju korupcija uttt.utjpr.Turpināsim izglītību ne valsts valodā… Audzināsim visus vienādi domājošus, tā vieglāk manipulēt.

  4. Aktualitāte, diskusija, reforma, aktualizēt, mēdiji……… Vai šiem un citiem stulbismiem nav atrodams latviskais skanējums? Mūsu valodu apdraud ne tikai krievu valoda, bet arī citas valodas. Mūsu valodu jau sen gremo britu lauva. Baidos, ka beigās pāri paliks tikai maza smirdoša čupiņa.

  5. Pēdējā rindkopa vienkārši ārprāts! Varbūt raksta autore vispirms lai papēta diasporu mājas lapas, tad zinās, cik daudz enerģijas, savu brīvo laiku, privātos līdzekļus ziedo inteliģentie, izglītotie latvieši ārzemēs, lai informētu, iepazīstinātu pasauli ar Latvijas kultūru!!!! Valsts algotie ierēdņi, vēstniecības ne pusi no tā nav izdarījuši. Vienmēŗ atradīsies kāds ” padibenis” , kurš zākāsies, Latvijā vai ārpus tās.

  6. “Turpretī emocionālās inteliģences un pašcieņas deficīts …” – Tas nav “deficīts”, tas ir neoliberālistu “bizness”:”…ir redzams, ka modernās pasaules attīstības tendences ir vērstas uz nacionālas valsts nonivelēšanu un pat likvidēšanu. Turklāt apziņā valda putra: no vienas puses tiek sludināts patriotisms kā nacionālas valsts pamats, bet no otras puses tiek propagandētas pretējas vērtības – nauda un bauda. Te rodas vērtību sadursme, jo patiess patriotisms paredz, ka dzimtenes labklājība cilvēkam ir pirmajā vietā, bet mūsdienu liberālās vērtības priekšplānā liek paša intereses un orientē uz absolūtu patērētāja egocentrismu. Bet, kā zināms, nevar vienlaicīgi kalpot Dievam un mamonam…”
    Harijs Tumans, vēsturnieks (“Par valsts identitāti un par ciklopiem valstī.”)

  7. Ar to ar ko sākas Dzimtene vajadzētu nodarboties jau pirmskolas vecumā tēviem un mātēm, tomēr tie ir tik nezinoši, un neieinteresēti, ka kā gan lai atrod laiku tādām “zināšanām” un skola vēl aizvien iet PSRS laiku pēdās, jo neizprastas vai pārprastas kautrības dēl, nacionālisms, līdz ar to viss latviskais ir apkaunojoši. Un mēs paši noēdam savus Lielos cilvēkus zemā kultūras līmeņa dēļ. Tieši šodien šis raksts parāda mūsu tautas zemo sapratni par savu Dzimteni, kas tik ļoti patīk visiem komunistu pēctečiem un liberāļiem.

    • Nepūt pīlītes! “PSRS laiku” pēdas liberastiem ir kā “kauls rīklē”, kā “nagla soliņā”, jo Hoļivudas surogāti jau nevar reiz radīto kultūras līmeni tik viegli pazemināt.
      “Tu esi Latvija”
      Šo pašu svētāko / Tu neaizmirsti: / vai celies debesīs, / vai jūras dzīlēs nirsti,
      vai draugu pulkā / dali savu prieku, / vai viens pats satiecies / ar pretinieku –
      Tu esi Latvija! ”
      /dzejoļa autors Ojārs Vācietis/

Draugiem Facebook Twitter Google+