Mobilā versija
+19.2°C
Janīna, Linda
Pirmdiena, 21. augusts, 2017
19. februāris, 2017
Drukāt

Māris Antonevičs: Ar ko karo Kučinskis? (2)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Deklarācijā par Māra Kučinska vadītā Ministru kabineta darbu nav daudz konkrētu atskaites punktu. Tur gan atzīmēts, ka darbs tiks vērsts uz to, lai “sasniegtu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā līdz 2030. gadam un Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014. – 2020. gadam noteiktos mērķus”. Tāpat valdība apsolījusi pienācīgi sagatavoties Latvijas simtgadei 2018. gadā. Bet šie gadskaitļi vēl ir pietiekami tālu, lai izvairītos no konkrētības – sak, darbs iesākts, tad jau redzēs, kā tālāk būs. Vai, kā savulaik saviem kritiķiem interneta soctīklos atcirta Nils Ušakovs, mēģinot aizstāvēt nejēdzības Barona ielas remonta laikā: “Muļķiem puspaveiktu darbu nevar rādīt.”

Kaut kāds vērtējums tomēr nepieciešams, tāpēc mediji bija pievērsuši uzmanību, ka februāra vidū aprit viens gads kopš Māra Kučinska (ZZS) vadītās valdības apstiprināšanas. Par to šonedēļ izteicās (lielākoties kritiski) dažādi eksperti un arī pats valdības vadītājs neslapstījās gar stūriem, bet bija ieplānojis atskaitīties tieši Valentīndienā, 14. februārī. Nav zināms, vai tas bija paša premjera noskaņojums vai kādu padomdevēju ieteikums, bet atklāsmes šajā sēdē nebūt nebija mīlestības un rozā sirsniņu stilā, bet drīzāk armijas kamuflāžas krāsās. Proti, paziņojumi bija kareivīgi. “Valdības rīcības plānā esam aptvēruši tik daudzas frontes, ka pie laba rezultāta varēs novest vienīgi kopīgs un saskaņots darbs,” ministriem sacīja valdības vadītājs. Un vēl: “Šis gads bija nozīmīgs, bet tas bija tikai starpposms tālākajām kaujām.”

Tam varētu būt arī pavisam konkrēts zemteksts – dažādus citus darbus Kučinskis var atlikt vai pārskatīt, bet nepalielināt finansējumu aizsardzības nozarei, lai tas 2018. gadā būtu vismaz divi procenti no iekšzemes kopprodukta, valdība vienkārši nevar atļauties. Par to nupat diezgan stingri atgādināja ASV aizsardzības ministrs Džeimss Metiss – visām NATO dalībvalstīm esot jāuzņemas “sava brīvības aizsardzībai nepieciešamā izdevumu daļa”.

Savukārt citās nozarēs gan frontes nav. Bet, ja ir, tad jājautā – ar ko īsti valdība karo? Ar skolotājiem, kurus neapmierina izglītības ministra Kārļa Šadurska (“Vienotība”) ieviestā skolu reforma, ar RPIVA augstskolas pasniedzējiem un studentiem, kuri protestē pret reorganizācijas plāniem? Ar uzņēmējiem, kuri bija sašutuši par valdības haotisko nodokļu politiku 2017. gada budžeta apspriešanas laikā? Vai varbūt medicīnas nozares pārstāvjiem, kuri arvien skaļāk uzstāj uz finansējuma palielinājumu? Te gan drīzāk runa ir par komunikāciju, ne kaujām un fronti. Jo ar varu uzspiests risinājums nekādu labo turpinājumu nesola, pat ja ilgtermiņā eksperti to atzinuši par nepieciešamu.

No politiskā viedokļa karošanas ir vēl mazāk. Te pat sāk izskatīties pēc nosacīta pamiera. Tas ir – opozīcija apzinājusies savas iespējas un uz līdzdalību valdībā pat necer. Tieši pretēji – aktīvākie opozīcijas pārstāvji no Saeimas plāno pārcelties uz municipālo līmeni, kur varas smarža laikam ir daudz spēcīgāka nekā parlamenta apkārtnē. Oratora mākslu uztrenējušais Saeimas deputāts Mārtiņš Bondars (Reģionu apvienība) pieteicis sevi Rīgas mēra amatam – te, protams, ir labas izredzes “paspīdēt” pirmsvēlēšanu debatēs, taču pēc tam? “Saskaņa” uz pašvaldībām gatava sūtīt veselu brigādi ar Saeimas frakcijas aktīvistiem – Andreju Elksniņu uz Daugavpili, Valēriju Agešinu uz Liepāju, it kā arī Sergeju Dolgopolovu uz Jūrmalu. Gandrīz vai jāprasa – kurš tad kopā ar Urbanoviču paliks Jēkaba ielā?

Arī no valdības iekšpuses M. Kučinskim, šķiet, nekas nedraud. “Vienotības” atriebības jūtas vairs nav tik stipras kā pērn, un partijas priekšsēdētājs Andris Piebalgs bieži uzsvēris – viņš esot par to, lai pašreizējais Ministru kabinets strādā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām. Bet biežāk piesauktā rezerviste, finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola pēc notikumiem ar mikrouzņēmumu nodokļa izmaiņām, šķiet, uz laiku diskvalificēta.

Tā nu Kučinskis var droši doties uz fronti, kur aktīva karadarbība nenotiek.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kučinkis karo ar savu tizlumu,pāķiskumu un faktisku analfabētismu,neizlēmību,gausumu ,pofigismu,čomismu utt. Cilvēks ierāpies SVEŠĀS kurpēs!

  2. Nedomāju, ka Kučinska valdība būtu kaut gabaliņu tālāk tikusi par darbīgās Laimdotas Straujumas padarīto. Nepamet sajūta, ka vienu soli uz priekšu, – divus atpakaļ, kaut vai pagājušā gada nogalē pieņemtais lēmums piešķirt vienādus sacīkstes noteikumus kā lieliem, ilgstoši uzņēmējdarbībā atrodošamies uzņēmumiem, tā maziem, nesen vai tikko darbu uzsākušiem, uzņēmumiem, kam pat ļoti nepieciešamas valdības stute un īpašas rūpes kā tikko uzdīgušām sēkliņām, lai vispār iespraugtos jau diezgan pieblīvētajā Latvijas biznesa vidē, lai iespējams tuvākā vai tālākā nākotnē nestu augļus un dotu savu pienesumu Latvijas ekonomikā, reālā Latvijas iedzīvotāju labklājībā, nevis tikt pašu varbūt pat apzināti neuzmanīgu un nevērīgu kāju nomīdītiem, iznīcinātiem, tā īsti pat neuzplaukušiem. Šiem valdības pasākumiem cauri spīd bailes no konkurences, bet par kādu reālu konkurenci šeit vispār var būt runa, ja maziem uzņēmumiem neļauj pat tik tālu tikt. Bet bez veselīgas konkurences trūkst pamudinājuma, stimula sasniegt labākus rezultātus, tāpēc arī stagnācija jeb klusums kaujas laukā ir Kučinska valdības sasniegumu visraksturojošākā iezīme. Latvijas tauta nav tikusi pārāk lutināta ar talantīgiem valdību vadītājiem, bet kā jebkurš cilvēks, tā arī tauta mācās, iekāpjot bedrē, pēc iespējas ātrāk izrāpties no tās ārā. Vienam pietiek ar vienu reizi, saprast, ka kaut kas nogājis greizi, ka tā turpināt ne tikai nevar, bet nedrīkst, – otram nepieciešamas divas vai pat vairāk reižu, cits – tā arī neko neiemācījies paliek bedrē. Jau atkal tuvojas kārtējās vēlēšanas, šoreiz pašvaldībās. Daži varbūt domā, ka Saeimas vēlēšanas ir svarīgākas par pašvaldību vai Eiropas Savienības parlamenta vēlēšanām, šai pieejai ir pietiekoši daudz piemēru mūsu valsts īslaicīgās pastāvēšanas vēsturē, bet tas ir maldinoši. Tieši pašvaldībās pieņemtie lēmumi ietekmē mūsu ikdienas dzīvi visvairāk. Vietējais cilvēks ir jānoliek centrā un nevis biezākais, bet godprātīgais, kas diendienā sastopams darbā, uz ielas, veikalā, kultūras namā, kas negodprātīgo vietā godprātīgi strādā un nes varbūt pat par daudz smago nodokļu nastu. Man ir kauns par Latvijas valsti, pamanot Rimi večiņas, stumjot milzīgos iepirkumu ratus, kuros ir tikai pāris pārtikas produktu un par tiem pie kases skaitot pēdējos grašus. Kārlis Ulmanis, piedzīvojot ko tādu, droši vien aiz kauna kapā ielīstu, bet ne mūsu vadītāji. Te nāk prātā, bērnībā lasītā, latviešu tautas pasaka par dēlu, kas savu tēvu aizveda ragaviņās uz mežu un atstāja tur nomirt, kļūstot par vieglu guvumu plēsīgiem zvēriem un kaulainajai. Kā mēs rūpējamies par maziem\vājiem\ veciem\slimiem, vārdu sakot, – tiem, kam mūsu rūpes un uzmanība visvairāk vajadzīga, parādās, kas tu esi un ko pats esi pelnījis, domājot par ikvienu, bet jo īpaši par valdības vīriem un visiem tiem, kuru rokās ir varas groži un, kuri reāli varētu uzlabot dzīvi cilvēkiem, kas mums ir līdzās, ko mēs labi pazīstam un zinām, ka viņiem mūsu palīdzība nozīmē – būt vai nebūt.

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Benzīntanku kari

Atsevišķās degvielas uzpildes stacijās Rīgā aizvadītajās dienās sākušies īsti “cenu kari” – vietās, kur konkurējošo firmu “Neste” un “Circle K” benzīntanki atrodas viens no otra netālu, degvielas cenas pamatīgi samazinātas – pat par 10 – 15 centiem litrā. Paši degvielas uzpildes staciju pārstāvji atzīst, ka tā ir cīņa par katru klientu. Autovadītāji pat stāv garās rindās, lai tiktu pie lētās degvielas.

Kādiem jābūt mēneša ienākumiem, lai justos pārticīgi?
Līga Rasnača: Mazo algu celšana noteikti nepieciešama (20)Darba devējiem ir iespēja atalgojumu izlīdzināt, jo viens no reformas mērķiem ir ienākumu nevienlīdzības samazināšana.
Draugiem Facebook Twitter Google+