Mobilā versija
Brīdinājums +4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
8. jūlijs, 2012
Drukāt

Ar ko slimo burkāni?

11_12

Burkānu slimības, tāpat kā citas dārzeņu slimības, Latvijā pēdējos gados ir maz pētītas. Zemkopības ministrijas finansētajā projektā Kultūraugu kaitīgo organismu izplatības, postīguma un attīstības ciklu pētījumi kaitīguma sliekšņu izstrādāšanai integrētajā augu aizsardzībā ietvaros veikta burkānu slimību uzskaite un diagnostika gan uz lauka, gan glabāšanās laikā.

 

Analizētas arī  slimību ierobežošanas iespējas. Izmēģinājumi iekārtoti Pūres Dārzkopības pētījumu centrā.

Plankumainības

Izplatītākā burkānu slimība izmēģinājumu laikā (izmēģinājumi sākti 2008. gadā) bija burkānu sausplankumainība, ko ierosina divas dažādas Alternaria ģints sēnes. Slimības simptomi ir tumši, gandrīz melni plankumi ar dzeltenīgu apmali uz lapām. Plankumiem pakāpeniski palielinoties, tie saplūst un lapa sačokurojas. Pirmās inficējas vecākās lapas, bet stipras infekcijas gadījumā var tikt bojātas visas burkāna vidējās lapas un augs var aiziet bojā. Slimības simptomus var novērot arī uz lapu stublāja, kur veidojas nelieli, iegareni brūni plankumi (sk. 1. att.).2_2

Mitros apstākļos uz inficētajiem audiem var attīstīties melna grūti pamanāma apsarme, kas sastāv no sēnes konīdijnesējiem un konīdijām. Sausplankumainības attīstību veicina temperatūra no +17 līdz 25 °C un mitruma uzkrāšanās uz lapām. Slimības ierosinātāji saglabājas galvenokārt augu atliekās, sēne ir dzīvotspējīga, līdz atliekas ir pilnībā sadalījušās. Vairākus gadus Alternaria spp. var saglabāties inficētajās burkānu sēklās.

Atsevišķos gados burkānu sējumos var novērot arī burkānu lapu brūnplankumainību, ko ierosina Cercospora carotae.

Burkānu brūnplankumainības iespaidā gar lapas malām un uz lapu kātiem veidojas mazāki un gaišāki (salīdzinot ar Alternaria spp. izraisītajiem) brūnpelēki plankumi. Apkārt plankumiem novērojama tumša apmale (sk. 2. att.). Pirmie slimības simptomi biežāk novērojami uz jaunākajām lapām. Plankumi ar laiku saplūst kopā, bojātās lapas čokurojas un atmirst.
Slimības ierosinātājs C. carotae var saglabāties sēklās, savvaļas čemurziežos un augu atliekās augsnē.

 

Puves

33

Veģetācijas perioda laikā burkāni var inficēties arī ar balto puvi, ko ierosina sēne Sclerotinia sclerotiorum. Slimības simptomi uz lauka novērojami tikai īpaši mitros gados (sk. 3. att.). Postīga baltā puve ir glabāšanās laikā. Uz inficētajiem burkāniem novērojami mīksti, ūdeņaini plankumi, kas pārklāti ar baltu pūkainu micēliju. Bieži micēlijā un uz tā novērojami melni sēnes sklerociji (to lielums no dažiem milimetriem līdz vairākiem centimetriem). Sklerociji dzīvotspēju var saglabāt vairākus gadus. Balto puvi ierobežo augu maiņas ievērošana, nezāļu (daudzas no tām ir baltās puves ierosinātāja saimniekaugi) iznīcināšana, kā arī burkānu strauja atdzesēšana pirms ievietošanas glabātavās un optimālu apstākļu nodrošināšana.

 

 

 

 

4_2

Ilgāku laiku burkānus uzglabājot temperatūrā virs +4 °C, tie var inficēties ar burkānu mīksto puvi, ko ierosina Rhizopus ģints sēnes. Uz bojātajiem burkāniem novēro brūnus mitrus plankumus un ar pakāpeniski sašķīstošiem audiem (sk. 4. att.). Inficētajās vietās viegli iekļūst arī citi patogēni, un burkāns sapūst. Paaugstinātā temperatūrā Rhizopus ģints sēnes strauji vairojas, veidojot lielu skaitu sporangijsporu, inficējot arī blakus esošos burkānus un noliktavu. Galvenie ierobežošanas pasākumi ir optimālas temperatūras (+4 °C) nodrošināšana glabātavās, laba ventilācija un noliktavu dezinfekcija.

Glabāšanās laikā uz burkāniem atrastas sēnes no Penicillium, Pestalotia Mucor un Fusarium ģintīm. Šīs sēnes ir saprotrofi un veselus, nebojātus burkānus inficēt nespēj. Tātad burkāni vai nu tikuši mehāniski bojāti vākšanas laikā vai bijuši kādi burkānu mušas vai citi bojājumi, caur kuriem varēja iekļūt infekcija.

Ierobežošana

Burkānu lapu plankumainības un balto puvi var ierobežot, lietojot specifiskus fungicīdus. Jāņem vērā, ka baltā puve uz lauka ir novērojama ļoti reti, tādēļ fungicīdu smidzinājums ir profilaktisks, nesagaidot pirmos simptomus.

Sausplankumainības izplatība un attīstības pakāpe bija zema, tā nepārsniedza 5%. Izmēģinājumu laikā (2008.–2010. g.) fungicīdi tika lietoti vienu līdz trīs reizes veģetācijas sezonā atkarībā no izvēlētās ierobežošanas sistēmas.

Būtiski ražas pieaugumi fungicīdu lietošanas iespaidā netika gūti, arī glabāšanās laikā puves izplatība bija līdzīga visos variantos. Tātad šajā laika periodā fungicīdu lietošana neatmaksājās. Rezultāti pierāda, ka būtiskākais ir situācija konkrētajā laukā un standartizētās shēmas nav ne bioloģiski, ne ekonomiski pamatotas.

Raksts publicēts žurnālā ” Agro Tops”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+