Ar koncertu atzīmēs dziesmu autora Andra Eriņa jubileju 3
Šogad latgaliešu mūziķim, dziesmu un tekstu autoram Andrim Eriņam apritēs 60 gadu jubileja, kam par godu 22.novembrī plkst. 17 Latgales vēstniecībā „Gors” Rēzeknē notiks autorkoncerts „Dvēseles tilti”.
„No kā rodas mūzika? To nevar izskaidrot. Tā ir tāda dvēseles vibrēšana, nesaprotama sajūta. Tās nav konkrētas skaņas, kuras, varētu teikt, nāk no Dieva,” teic Andris Eriņš.
Koncertprogrammā „Dvēseles tilti” Andra Eriņa skanīgākās dziesmas izdziedās un izspēlēs pats komponists, Aija Eriņa, Eriņu un Vorkaļu saime, Ingrīda Balode-Augstkalne, grupa „Dricānu dominante”, „Baltie lāči”, „Gints un es”, folkloras draugu kopa „Vīteri”, „Laimas muzykanti”, Rēzeknes novada jauktais koris „Ezerzeme”, kā arī Eināra Lipska instrumentālā grupa. Pasākumu vadīs Agnese Eriņa un kinorežisors Jānis Streičs.
Koncertā skanēs tādas Andra Eriņa dziesmas kā „Komer mes Latgolā”, „Storp divim azarim”, „Austras dziesma”, „Rēzeknes studentiem”, „Siltajām dvēselēm”, „Cymdu roksti”, „Pieguļa”, „Dziesma augšā esot”, „Zemei un dziesmai”.
.„Jau krietnu laiku dzīvoju ar apskaidrību, ka manas dziesmas nav tādas, kas patiks ļoti, ļoti daudziem. Saprotu, ka šaurs ir šo dziesmu sapratēju loks. Tās nav masu produkcija jautram garastāvoklim, vieglprātīgai dungošanai, trokšņainai izkliegšanai. Mani ir ieinteresējusi dažu vērtētāju atziņa, ka dziesmas gan atbaida, jo nav viegli izprotamas, gan pievelk, jo melodijas un vārdu harmonija prasa klausīties vēl un vēl. Dziļi jūtošajiem un domājošajiem cilvēkiem laikam tās patīk,” pauž Andris Eriņš.
Viņš pats uzskata, ka mūzikā ir absolūts autodidakts. Andris Eriņš pašmācības ceļā apguvis harmonijas mācību, nošu pierakstu, amatiera līmenī prot spēlēt vairākus mūzikas instrumentus. „Pats sākums bija neveiksmīgs. Skolas otrajā klasē tiku ieskaitīt un tūlīt arī atskaitīts no sākumskolas kora. Biju nepareizais zēns. Vēlāk gan mazliet pūtu klarneti, līdz izkrita daži piena zobi un „muzicēšana” bija uz laiku jāpārtrauc,” stāsta Andris Eriņš.
Autors iemēģinājis roku arī baritona un bungu spēlē. Vidusskolas laikā pievērsās dziedāšanai, arvien vairāk ieinteresēja klavieres, pie kurām traucās no mācībām brīvā brīdī – starpbrīžos, pirms un pēc stundām. „Simtiem reižu nācās dzirdēt skolotāju uzsaucienus – Eriņ, beidz dauzīt klavieres!,” atminas Andris Eriņš. Meklējot savu spēles stilu, garas naktis pie klavierēm tika aizvadītas arī studiju laikā Rīgas kultūras darbinieku tehnikumā.
„Pateicīgs esmu tēvam, kurš veicināja manu tiekšanos izteikties mūzikā. Pirmais viņa pirktais instruments bija metalofons. Tad sekoja ermoņika, lietots akordeons. 1973. gada maija beigās, par dogu vidusskolas pēdējam zvanam Viļānos, tēvs man nopirka jaunu 120 basu akordeonu „Elegance Firotti”. Kamēr citi gatavojās pirmajam eksāmenam fizikā, es ar jauno akordeonu mācījos Nino Rota melodiju no kinofilmas „Krusttēvs”,” stāsta Andris Eriņš, atminoties – dienējot obligātajā dienestā, bijis pieprasīts ģitārists, tur trinkšķinājis arī ģitāru, kad arī radusies pirmā dziesma.
„Melodija var atnākt pēkšņi – gan pa frāzēm, gan pilns motīvs. Ja tā neapnīk, simto reizi izspēlējot, ir liela varbūtība, ka iznāks laba dziesma. Vēlāk pieslīpēšana var ilgt pat gadus. Melodija atnāk klusumā, to atsūta dabas skaņas, tā reizēm izlaužas cauri sadzīves un pūļa trokšņiem. Daudzas reizes melodiju atrod pirksti – pastaigājoties par melnbaltajiem taustiņiem, lēkājot pa sešām stīgām. Pirksti meditē, un tas atbalsojas dzirdē, sirdī, dvēselē,” saka Andris Eriņš.
Viņš arī uzsver, ka laba dziesma var būt tikai ar labu tekstu: „Labs teksts ir mana mocība. Ir daudzi citu autoru labi dzejoļi, bet ļoti bieži tiem pāri neklājas mana melodija. Pārsvarā izauklētām melodijām ritmikai lieku klāt savu tekstu, mēģinot rast harmoniju, noslēpumu, atklāsmi un dzīves gudrību.”
„Ar savām dziesmām, tam es ticu, varu padarīt labāku šo pasauli, cilvēciskāku sabiedrību, skaistāku dzīvi. Ticu, ka manas dziesmas var paveikt kaut miljono daļu no tā, ko dara Dievs – vairot mīlestību un ticību,” teic Andris Eriņš.
Andris Eriņš dzimis 1955. gada 17. novembrī Viļānu rajona Gaigalavas ciema padomes Ozolsalā, mežsarga būdiņā uz koka lāviņas. Mācījies Dricānu vidusskolā, Rīgas kultūrdarbinieku tehnikumā, absolvējis Latvijas Valsts konservatoriju dramatiskā kolektīva un svētku režisora specialitātē. Deviņus gadus strādājis kā kultūras darbinieks, muzikālais audzinātājs bērnudārzā un sākumskolā, bijis Dricānu pagasta priekšsēdētājs, 1989. gadā nodibinājis savu saimniecību „Pumpuri”. Bijis Latvijas Tautas frontes pirmo divu kongresu delegāts, barikāžu dalībnieks. No 1979. līdz 1995. gadam spēlējis Rēzeknes tautas teātrī, deju kopas „Jumalo” dibinātājs un dalībnieks. Kopš 2004. gada piedalās mūzikas aptaujās, raidījumos, šovos.
