Ar latvieti viss ir kārtībā 2
“Lata romānu” konkursā īpašs brīdis vienmēr ir aplokšņu ar autoru vārdiem atvēršana – tad žūrija var pārliecināties, cik patiesi bijuši vērtēšanas laikā izteiktie minējumi par katra manuskripta autorību. Iepriekšējais konkurss nesa vairākus patīkamus pārsteigumus, arī Ingunas Dimantes romānu par jauno bioloģi Liliju un viņas neparasto piedzīvojumu ar ziedu, kas uzplaukst reizi četrsimt gados un spēj dziedēt neārstējamas kaites.
Autore teic: tas, ka romāns tapis, lielā mērā ir nejaušība, taču tāda nejaušība, kas cieši sakņojas dzīvē. Tad jau laikam tomēr – likumsakarība.
– Šis ir jūsu pirmais romāns. Vai pastāstīsiet, lūdzu, lasītājiem mazliet par sevi?
– Esmu rīdziniece, pirms gandrīz 30 gadiem beidzu angļu filologus Latvijas Universitātē (tobrīd Latvijas Valsts universitātē. – Red.) un kādu laiku strādāju skolā. Bet dzīve iegrozījās tā, ka, piedzimstot otrajam bērnam, sāku dzīvot mājās, drīz Latvija atguva neatkarību, un mēs līdz ar to atguvām savu lauku īpašumu Taurupē. Toreiz nolēmām, ka darbosimies tajā, un nodibinājām mežsaimniecības un kokapstrādes uzņēmumu. Kādu laiku mētājos starp Rīgu un laukiem, strādāju arī Taurupes skolā, bet skolotājas darbu beidzot pametu. Ekonomiskās krīzes laikā no kokapstrādes atteicāmies, bet mežsaimniecība joprojām pastāv. Un, tā kā mums Taurupē ir arī liels suns, kuru uz Rīgu nevar vest, tad es visbiežāk uzturos laukos. Vasarā un skolēnu brīvdienās mūsu mājā valda liela rosība, jo sabrauc mazbērni, bet ziemā ir daudz laika un maz darāmā, tādējādi dzīve lauku mājā ļoti cieši saistīta ar rakstīšanu.
– Lasot romānu, man radās aizdomas par saistību ar bioloģiju vai vismaz pieredzi drogu vākšanā…
– Nē, ar bioloģiju un farmakoloģiju gan man pašai nekad nav nekāda sakara bijis, izņemot to, ka vienmēr ļoti paticis uzturēties dabā, laukā. Bērnībā vēroju kukainīšus, ar vecmammu daudz staigāju, gājām sēnēs. Jā, ja padomā – tieksme pēc vientulības manī ir. Arī ceļojot vienmēr esmu devusi priekšroku braukt uz dabas vietām, ne pilsētām.
<
– Dzīve laukos nodrošina laiku rakstīšanai, bet kā ar sižetu?
– Mums ģimenē par stabilu tradīciju kļuvusi veļu nakts atzīmēšana. Taurupē patiešām var arī panākt to spoku nakts efektu, kurā neiejaucas pilsētas trokšņi, gaismas, var iededzināt sveci. Mans uzdevums jau daudzus gadus ir šim vakaram sameklēt aizraujošu spoku stāstu. Parasti meklēju literatūrā, bet iepriekšējā reizē briesmīgi negribējās braukt uz Rīgu un staigāt pa bibliotēkām, sāku domāt: nu vai tad vienreiz to spoku stāstu nevarētu izdomāt es pati?! Izdomāju arī, tādu stipri vienkāršu, bet, kad izstāstīju, meita un mazdēls jautāja, kur esmu to atradusi. “Jā, jā,” teicu, “biezā grāmatā.” Beidzot tomēr nācās atzīties, ka pati izdomāju. Tad nāca teiciens: “Ko tu saki?! Tev taču vajag rakstīt!” Sākumā domāju, ka vienkārši pierakstīšu sižetu – ģimenes arhīvam, bet, pievēršoties šim darbam nopietni, nācās pamatot, kas tā Lilija tāda ir, kāpēc viņa brauc uz muižu… pamazām vien tapa romāns.
– Jūsu romāna pieteikumā lasāms, ka tā ir erotiska mistērija. Latviešu literatūrā erotika ir diezgan maz izplatīts žanrs, un uz rakstniekiem, kuri tam pievēršas, mēdz skatīties ar aizdomām…
– Te nu nepieciešama atkāpe uz specifisko izglītību, jo studiju laikā lasīju un, lai nezaudētu valodu, arī tagad ļoti daudz lasu angļu un amerikāņu rakstniekus. Šī literatūra ir pārbagāta ar seksa ainām, var tikai brīnīties, ka latviešu grāmatās erotikas tik maz. Erotika un erotiskais latvietis – domāju, šī joma saistīta ar iekšējās brīvības izjūtu, jo padomju laikā jau mēs bijām tikai tādas skrūvītes grūti nosakāmā mehānismā, tas varbūt arī noteica, ka nespējam būt brīvi. Bet, ja cilvēks ir iekšēji brīvs, viņš spēj pilnvērtīgi nodoties mīlestībai un erotikai.
Es gan domāju, ka ar latvieti viss ir kārtībā, mēs esam erotiski, tikai slēpti erotiski – divatā atraisīti, ārēji kautrīgi un piezemēti, par šo jomu neklaigājam, un varbūt tā pat ir laba īpašība. Bet romānā ir citādi: svarīgi, lai tas būtu interesants, lai to gribētos lasīt, un, atsakoties no erotikas, es domāju, romāns diezgan daudz zaudētu. Tā kā bērni jau lieli un romāns sākotnēji bija paredzēts viņiem, tad uzrakstīju tieši tā, kā iekšējā balss lika.
Kas attiecas uz to, ko cilvēki domās… Man šķiet, cilvēki šobrīd tādām lietām ir pietiekami atvērti. Man tūliņ būs 55 gadi, un, ja nu reiz ir uznācis rakstāmais, tad jāraksta, kā sajūtas, iekšējā balss liek.
– Vai rakstīšanas laikā atklājāt ko jaunu par sevi un pasauli?
– Teikšu tā: darbs pie romāna mani vēlreiz pārliecināja, ka mākslas virsuzdevums ir virzīt cilvēku uz augšu, dot viņam pozitīvo lādiņu.
Visumā rakstīšana bija ļoti negaidīts piedzīvojums, turklāt nācās analizēt tēlu rīcību un līdz ar to arī nodarboties ar pašanalīzi, jo jābūt taču pamatojumam, kādēļ cilvēks rīkojas tā vai citādi. Un vēl viena atziņa, kas gūta rakstot: lai gan reālā, fiziskā pasaule ir apgūstama, fantāzijas pasaule, apziņas apvārsnis, kurš atveras mums priekšā, ir bezgalīgs, tajā tu vari visu mūžu meklēt, un darboties tajā kā autoram ir fantastiski.
