Ar ļaundabīgo audzēju var noslēgt mierīgas līdzāspastāvēšanas līgumu 0

Ja godā Dieva radītās pasaules kārtību. Ja uzdrošinās pārlūkot tās vērtības, kas līdz šim šķitušas galvenās.

– Visa mana dzīve – nepārtraukta mācībstunda. Gan garīgi, gan fiziski pārbaudījumi. Ja tādu nebūtu, iespējams, joprojām strādātu par bērnudārza audzinātāju netālu no Smiltenes, Bilskā. Tas bija kādreizējā sapņa piepildījums: darbošos ar bērniem. Tomēr dzīve ieviesa korekcijas. Viens trieciens, cits – notikumi ik pa laikam pabīdīja pretī secinājumam: stop, tālāk šādi dzīvot vairs nevar, kaut kas jāmaina. Tajā mirklī vienmēr smagi – pārejas posms ir visgrūtākais. Bet vēlāk izrādās, ka pašas labā vien bijis. Tāpēc joprojām ar gaišumu skatos nākotnē – nevis nolaist rokas, bet iet un darīt.

– Doktora studijas pamatīgi ieilga, prasīja septiņus gadus. Sāku, kad Matīss, jaunākais no maniem trīs bērniem, bija pavisam mazs, bet promocijas darbu aizstāvēju tikai nesen, īsi pirms viņa desmitās dzimšanas dienas.

Šis pēdējais gads izrādījās negaidīti smags. Onkoloģiskā slimība deva pamatīgu triecienu.

– Uz pārbaudēm gāju regulāri, reizi gadā. Viss bija kārtībā. Taču šā gada aprīlī biju starptautiskā zinātniskā konferencē ASV, un atceļā pēkšņi kļuva slikti. Ārkārtīgas sāpes sirdī. Nodomāju: vai mazums var gadīties tik garos pārlidojumos – desmit stundas gaisā. Frankfurtē lēkme mitējās, un nomierinājos. Pārliecībā, ka nekas ļauns tas nevar būt, tomēr aizgāju pie ārsta. Uzreiz nosūtījums uz Onkoloģijas centru.

Tālākais jau notika tieši tā, kā acīmredzot šādās reizēs ierasts. Maijā operācija. Pēc tam ķīmija. Patlaban ārsti saka: jūs esat vesela, taču profilaktiski pasākumi vajadzīgi joprojām.

– Protams, uzzinot tādu diagnozi, pirmais šoks bliež ar jautājumu: kāpēc tas man, kāpēc tieši ar mani? Nevar būt, tā noteikti ir kļūda! Uzreiz izlasīju internetā visu, ko par šo slimību var atrast. Konstatēju, ka nevienā no riska grupām neietilpstu: ģimenē nav iedzimtas noslieces uz krūts vēzi, man nav liekā svara.

Taču turpmāko – visu, kas notika slimnīcas laikā, – varu nosaukt par lielu veiksmi. Tieši personāla attieksmes dēļ. Laipnība un iejūtība, uzmundrinošs humors, kad pasaule pārtapusi par īstu bēdu leju – to jutu, sākot no sanitāres, beidzot ar ķirurgu Egilu Purmali, dakterēm Žaneti Zvirbuli un Mārīti Putniņu. Pēc tam daudzi prasīja, cik tad par to atsaucību bija papildus jāmaksā. Nevienu santīmu!

– Kad pabūts Onkoloģijas centrā, tām ir pavisam citāda ievirze nekā iepriekš. Sliecos piekrist tiem, kuri spriež, ka tas var būt arī vienkārši liktenis. Un ka man ārkārtīgi paveicies tieši ar to, ka nonācu ekstremālos apstākļos, tāpēc slimība sevi atmaskoja jau sākumstadijā.

Onkoloģijas centrā vienmēr ir rindas. Taču ļaudīm, kuri ārpus šīm sienām, pat prātā neienāk, ka ar vēzi slimo tik daudzi. Kaite nešķiro, esi dzērājs vai miljonārs, sirmgalvis vai astoņpadsmitgadīgais. Un tad jautājums, kāpēc citiem tāda liga var būt, tikai tev ne, kļūst lieks. No tā paša materiāla vien esi. No tās pašas vides, kurā sakarīgam cilvēkam nemaz nav citas izvēles, kā strādāt daudz vai ļoti daudz.

Toties pārbaudījums lika ieraudzīt ko citu – lielākā daļa vēža slimnieku sagumst ne tik daudz no šīs kaites radītajām problēmām, kā no izstumtības sajūtas un tādas kā vainas apziņas, ka ar viņiem tas noticis. Bažas, kā citi tagad pret mani attieksies – gan darbā, gan mājās – rada ļoti strauju pašvērtības kritumu. Cilvēki, kuri lielākoties ir ļaudis darbaspējīgā vecumā, pat tuvinieku un kolēģu vidū baidās par savu nelaimi runāt. Protams, pilnvērtīgu atgriešanos dzīvē neveicina arī valsts nespēja apgādāt ar kvalitatīviem bezmaksas medikamentiem ārstēšanās un rehabilitācijas laikā, taču visvairāk izveseļošanos kavē palikšana aci pret aci ar savu izmisumu.

Tomēr esmu pārliecināta: medicīna tik strauji gājusi uz priekšu, ka tagad atveseļošanās iespēja ir daudzkārt lielāka nekā pirms pieciem vai desmit gadiem. Ja vien slimību konstatē laikus, respektē ārstu viedokli un apzinās, ka rūpēties par savu veselību ir arī pašu pienākums.

– Protams – ģimene: meita Sanda – topošā ārste, abi dēli Pēteris un Matīss, vīrs Valdis, arī draugi un kolēģi.

Man pēc katra bērna piedzimšanas sanāca viens izglītošanās līmenis, jauna augstskola. Abiem vecākajiem darba un studiju dēļ daudz kas tika atņemts. Mana mamma ļoti palīdzēja, tomēr ar bērniem neiznāca būt kopā tik bieži, kā gribētos. Tolaik neīstenoto tagad mēģinu kompensēt, audzinot savu desmitgadīgo dēlu.

Bet visvairāk dvēseles mieram devušas sarunas ar mācītāju Juri Rubeni. Man visā ļoti svarīgs tieši analīzes moments: kā varu pārbaudīt to savas dzīves daļu, kas skaitļos nav izsakāma? Vai to, kas man ieplānots, esmu paveikusi? Vai rīkojusies pareizi? Ja bijušas kļūdas, kā tās labot?

– Nevajag nodarboties ar paššaustīšanos, bet pamanīt, ka tiekam kādas neredzamas rokas bīdīti pretī tam, kas mums visvajadzīgākais. Tomēr, būdami kā cālēni olas čaumalā, dažreiz palaižam garām, kad klāt šķilšanās mirklis. Aizmirstam, ka arī pašiem jāpapūlas, lai tiktu no čaulas ārā. Ja šos signālus nesadzird un neko nedara, var aiziet bojā.

Tāpēc ļoti svarīgas ir arī tās minūtes, ko izbrīvējam sevis izzināšanai. Meditācijai, atslābināšanās vingrinājumiem. Lai mācītos atzīt savas kļūdas, vismaz sev. Pieņemt, ka neesam perfekti, kaut reizēm izturamies kā pēdējie egoisti, paši iedomājoties pretējo. To izprast jau ir solis no kļūdām laukā. Taka pie sevis un uzdrošināšanās pārskatīt svarīguma akcentus savā dzīvē. Ja nepieciešams, tos pārvietot, – to visu skaidroja Juris Rubenis.

– Laikam pēc savas būtības esmu tā sauktais teicamnieces tips, turklāt vēl Ugunīgā Zirga gada Strēlnieks. Varbūt arī tam nozīme, ka no Jaunpiebalgas. Bijām tāda klase, par kuru audzinātāja teica: kā zirņi – paver plaukstu un izbirst uz dažādām pusēm. Visos iespējamos pulciņos piedalījos – orķestrī, korī, dejoju, dzejoļus skaitīju, sportoju. Uzreiz pēc 8. klases devos uz galvaspilsētu, uz Rīgas Pedagoģisko skolu, un patstāvīgajā dzīvē iekšā. Šī izglītība, sevišķi zināšanas psiholoģijā, izveidoja tādu pamatu dzīvei, ko jūtu stabilu joprojām. Mācīja izpratni par pienākumu, atbildību. Ar bijušajām kursabiedrenēm regulāri tiekamies. Izrādās, ka gandrīz visas palikušas uzticīgas jaunībā izvēlētajai profesijai. Arī pati nekur tālu no pedagoģijas taču tikusi neesmu.

Pēc mācībām agri apprecējos un devos strādāt uz Smiltenes pusi. Vīram bērni nepatika, tomēr piedzima meita. Diemžēl laulībā sākās to sāpīgo nianšu laiks, par kurām runāt neesmu gatava. Zinu – ir sievietes, kuras arī vēl skarbākai ikdienai spējušas pielāgoties, ir samierinājušās ar to. It kā jūtas labi, kaut gan dzīvo ciešot. Man nesanāca. Tik ilgi ļāvos sāpīgai bakstīšanai, kamēr sapratu, ka tālāk vairs tā negribu.

– Atbilde uz pirmo lielo pliķi privātajā dzīvē bija pārliecība, ka vajag sevi pilnveidot un attīstīt – mācīties tālāk. Varēju to atļauties, jo līdzās bija mamma, kura atbalstīja un nepārtraukti mudināja iet pretī tam, kas labāks.

Taču esmu tāda, kurai katru darbu gribas izdarīt pēc iespējas kvalitatīvāk. Lai pati to zinu un citi novērtē. Bet šāds perfekcionisms allaž rada problēmas. Vienmēr atrodi, ko sev pārmest, ko varēja labāk, līdz sākas stress. Tas grauž, rada gultni slimībām.

TESTS. Kāds testu pildītājs tu esi?

VIDEO. Urbānais ceļotājs ielauzies Fukušimas sarkanajā zonā un parāda, kā izskatās pamestās spēkstacijas vadības telpas

RAKSTA REDAKTORS

Ātri un klusi tiek iznīcināts vēl viens Latvijas pagasts. Viļķenē tiek plānota skolas un Vitrupes bibliotēkas slēgšana

– Tā iznāk. Iestājos Latvijas Universitātes Ekono
mikas fakultātē. Cerēju kļūt finanšu analītiķe lielā bankā. Tajā laikā tā tika uzskatīta par prestižu profesiju. Un alga laba. Toties zināju, ka nekad nebūšu grāmatvede! Taču sākās pārmaiņu laiks, kad tika atdoti īpašumi. Tiku pie vecātēva zemes un mājas. Kam vairs augstākā izglītība, ja jābīda ražošana? Pametu augstskolu, pēc otrā bērna piedzimšanas mēģināju sākt visu pavisam no nulles. Bet atkal neveiksmju posms privātajā dzīvē, kas lika saprast, ka izglītība tomēr ir ļoti svarīga. Stājos ekonomistos otrreiz. Pabeidzu. Strādāju Cēsu VID un, redz, kā sagadījās – tieši grāmatvedības jomā. Piedzima jaunākais dēliņš.

Tomēr tas bija diezgan traks laiks. Mācījos maģistrantūrā vakaros, tāpēc katru dienu maršruts Cēsis – Rīga. Četros pēcpusdienā izbraucu, sešos uz lekcijām, deviņos atceļā, vienpadsmitos mājās. Un jāiztur. Ne tikai fiziski, bet saglabājot virzību uz priekšu arī konkurences ziņā. Jo, ja apstājies, citi var aiziet garām, un tu vairs nebūsi, kur esi. Izturība ir ļoti svarīga.

To apliecināja arī vēlākie gadi, kad studēju Latvijas Lauksaimniecības universitātes doktorantūrā. Profe
sors Kaktiņš, kurš bija mana promocijas darba vadītājs, jau pašā sākumā izteica viedu domu: doktora grādu ne vienmēr dabū gudrākie, bet neatlaidīgākie gan. Neiedomāties sevi par zinošāko un varošāko, bet morāli nesalūzt, ja kāda no darba daļām vairākkārt jāpārveido un jāizslīpē – tas ir daudz grūtāk, nekā lepni uzšvirkstēt: ja neesmu gana labs, man nevajag!

Mazliet vēlāk tiku uzaicināta lektores darbā Rīgas Pedagoģijas izglītības un vadības augstskolā, sekoja Vidzemes Augstskola, Turība, Starptautiskā Baltijas akadēmija, Grāmatvedības un finanšu koledža, vairāki mācību centri. Centos nevienam neatteikt. Man tas joprojām ir ļoti interesanti – apgāzt priekšstatu, ka finanses un grāmatvedība ir sausa un neinteresanta joma, kur svarīgi tikai skaitļi. Visās nozarēs, arī šajā, darbojas likums: kādu iekšējo nostāju darāmajā ieliksi, tādu saņemsi pretī.

– Es laikam radu priekšstatu, ka esmu dzelžaini stipra, kaut gan pēc savas būtības diezgan sievišķīga, viegli ievainojama un jūtīga. Bet vienlaikus – arī ļoti patstāvīga.

Mani vienmēr vadījusi ticība labajam – ja cilvēks bijis tāds, kurš mīl vairākas sievietes, dzer un neprot uzņemties atbildību, es taču varēšu viņu izmainīt, ar mani viņš kļūs citāds. Tomēr nekā. Tā kā nepiederu tām, kuras visu mūžu spēj ar to samierināties, konflikts neizbēgams.

Tomēr joprojām uzskatu: viss, kas ar mani noti
cis – tikai uz labu. Ja nebūtu bijis tik slikti, varbūt nespētu novērtēt, cik tagad ir labi.

– Jau piekto gadu esmu kopā ar cilvēku, kurš liek man noticēt, ka esmu ļoti laimīga sieviete. Daudz esam runājuši, kā mūsu satikšanās vispār varēja notikt. Pat teorētiski tā nebija iespējama. Tomēr bija kaut kāds liktenis, nolēmums.

Man ir ļoti svarīgi, ka tagad līdzās vīrietis, kuram varu uzticēties, uz kuru varu paļauties. Ka ar viņu iespējams runāt par kopīgām tēmām. Dzirdēt, ka ar mani lepojas. Un es lepojos ar viņu! Ne tikai tad, kad esam kādā spožā pasākumā, bet arī savos grūtajos brīžos.

Tas ļoti ceļ manu pašapziņu. Un atvieglo dzīvi, noņem lielu daļu sasprindzinājuma.

Viņš ir prorektors Aizsardzības akadēmijā. Arī ar doktora grādu.

– Mums pēdējā gadā ir diezgan savdabīga kopdzīve. Ilgi viens pie otra braukājām. Vai nu es uz Ādažiem, kur viņam dienesta dzīvoklis, vai viņš pie manis uz Cēsīm. Taču man kā finansistei uzreiz jārēķina, cik naudas iziet degvielā. Ļoti liela summa. Nolēmām piebremzēt. Tagad mūsu ritms: nedēļas nogale kopā, darbdienas – katram savā pasaulē.

– Mēs par to diezgan bieži esam sprieduši. Secinājām, ka spēka gados varbūt tas ir risinājums, jo darbavietas dažādās vietās, taču pensijas vecumā, kad bērni aizlidojuši, otra klātbūtne ir ļoti svarīga. Sakām: tad gan – tikai blakus un septiņas dienas nedēļā. Rociņās saķērušies, tipināsim pa jūrmalu, pa mežu vai Gaujas krastiem. Jo jārēķinās: tādas pensijas, lai kopā varētu kāpt lidmašīnā un nokļūt arī līdz augstākiem kalniem un tālākām jūrām, mūsu paaudzei tomēr nebūs. Patiesībā tas mani ārkārtīgi biedē: ko līdz, ka pensiju sev sapelnījuši būsim, bet valstij reālas naudas nebūs?

– Esmu sapratusi, bet ne tikai savas slimības dēļ: svarīgākais dzīvē ir ģimene, darbs, draugi. Un bērni. Kaut arī ne ar ko neatsveramais prieks, ko viņi sagādā, dažkārt ir kopā ar kreņķiem. Tas, kādu pārsteigumu sagādāt dēlam dzimšanas dienā, šogad man bija tikpat svarīgi kā promocijas darba aizstāvēšana. Pirms slimības varbūt tā nebūtu.

Prieks redzēt, ka bērni ir gudrāki par mums. Ātrāk nonāk pie secinājuma, kas pareizi, kas ne. Tas, ka negrib strādāt tik daudz kā mēs, nebūt nenozīmē, ka vēlas dzīvot liderīgāk. Piemēram, Sanda, kura tagad mācās par dakteri, darba gaitas sāka jau vidusskolas laikā – bija slimnīcā apkopēja, tad sanitāre. Jau kopš pirmās darba vasaras zināja, ka spēj tikt galā ar daudz ko, tomēr dzīvei izvēlēsies nodarbošanos, kam ir vēl garīguma virsvērtība.

Arī vecākais dēls sāka strādāt jau ļoti agri.

Darbam ir jāpatīk. Lai pašam interesanti un citiem tāpat. Un lai visu laiku paliek iespēja pakāpties vienu pakāpienu augstāk, nekā stāvi šodien. Ja jūti, ka esi sevi izsmēlis un darbs kļuvis par slogu, kaut kas jāmaina.

Ja bērni ir laimīgi, sieviete lielā mērā var justies izpildījusi savu misiju.

– Mani brīnišķīgie draugi veido īstu varavīksni: grāmatveži, arhitekti, docētāji, pārdevēji, zemnieki. Tas garīgums, kas pamirdz daudzos lauku cilvēkos, dažreiz saista vairāk nekā skatījums uz pasauli tikai vienā virzienā, caur savu ego, kāds šad tad piemīt augsti skolotajiem.

Mūsu pulciņā pieņemts visu, ko domā, teikt tieši acīs, bet arī neskopoties ar labiem vārdiem. Ar komplimentiem par izskatu, bērniem, idejām, darbu.

– Draudzenes man bieži vien saka: tu taču nemāki apstāties. Taisnojos, ka samazināšu skrējienu. Man ļoti vajadzīgas pastaigas gar jūru. Esmu ar sievišķīgām vājībām – prieku sagādā izklaiņošanās pa lielveikaliem, īpaši atlaižu laikā. Tad izbaudu, kas jauns modē, kā mainījušas cenas. Un kaut ko no visa tā raibā piedāvājuma arī nopērku. Mājinieki to zina un respektē.

Vēl ļoti patīk draugu un tuvinieku saieti, kuriem mazliet jāpagatavojas. Organizēt pašai un iet ciemos pie citiem. Pasākumi ar ievirzi, kuros pēc iespējas vairāk atraisītības un humora.

– Esmu secinājusi, ka manī nav latviešiem raksturīgās vēlēšanās paturēt sevī arī to smagumu, kas varbūt smacē nost. Taču kādu aizkariņu priekšā lielākajiem dvēseles dziļumiem tomēr atstāju vienmēr. Kaut vai tāpēc, ka dažkārt pirmā mirkļa vērtējumos starp melnu un baltu, labu un ļaunu, pareizu un aplamu ir viegli apmaldīties, bet pateiktais jau izgājis pasaulē un dzīvo savu dzīvi. Turklāt lielajās lietās nekādu padomu neviens nevar otram iedot – tas jāatrod pašam. Jo esam tik atšķirīgi, un katram noderīgāks kas cits.

Šajā ziņā man ļoti patīk kāda līdzība, ko izstāstīja bijušais students, ar kuru joprojām uzturu draudzīgas attiecības.

Kāds vīrs lūdzis eņģeli pamācīt viņu uzlūkot pasauli redzīgāk. Abi nogājuši pie nabadzīgiem zemniekiem. Prasījuši naktsmājas. Vecīši nekurnēdami uzcienājuši ar labāko, kas galdā, izguldījuši. Bet no rīta ceļiniekus pamodinājušas žēlas vaimanas, jo pa nakti nosprāgusi abu labdaru vienīgā govs.

No šīs sētas pasaules izzinātāji iegriezušies pie bagātiem ļaudīm. Tur pie naktsmājām tikuši tikai ar lielu lūgšanos. Vakariņās nedabūjuši ne miltumiņa, un gulēt drīkstējuši vienīgi uz zirgu deķīša aizkvēpušā mazkambarītī, kam viena siena gauži izdrupusi. Bet eņģelis smaidīdams pavicinājis roku, un tā tapusi kā jauna.

Kad no rīta abi no nemīlīgās vietas bijuši jau gabalā, vīrs nenocieties un pārmetis eņģelim: kāpēc tu, kam viss pa spēkam, negribēji pasargāt nabaga godavīra piena devēju, taču bagātajam saimniekam, īstam rīkļurāvējam, veici remontu?

Eņģelis rāmi atbildējis: pirmajā mājā, kur nakšņojām, pusnaktī pēc saimnieces atnāca nāve, bet es noliku tai priekšā veco lopiņu, tāpēc bēdas, ko viņi redz, ir mazākas par laimi, kas nav acīm pamanāma. Turpretī otrējiem ļaudīm sienā bija noslēpts pods ar zeltu, bet viņi to nekad neuzzinās. Par svētību savai dvēselei un mieru citiem.

Ne vienmēr ir tā, kā izskatās no ārpuses. Nekad taču nezinām, kas no visa, ko sākotnēji uztveram par postu, patiesībā mums nāk par labu. Un es to attiecinu arī uz šo slimību. Uzķerta pašā sākumā, tā sen vairs nav tverama kā traģisks satiksmes negadījums: bāc, un esi pagalam. Tā drīzāk ir iespēja piedzimt no jauna un mainīt visu, kas nav pieņemams. Ikvienā lietā ieraudzīt saules stariņu. Pārliecināties, ka viss pozitīvais, ko cilvēks sniedz citiem, atnāk pie paša atpakaļ.