Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
21. februāris, 2014
Drukāt

Ar mopēdu pa Kambodžu
. Ceļojuma dienasgrāmata (1)

Foto - LETA/AFPFoto - LETA/AFP

A Cambodian man (L) rides his motorbike loaded with chickens on a bridge in Phnom Penh on February 12, 2014. An eight-year-old boy has died from bird flu in Cambodia, the country's first confirmed fatality from the deadly virus this year, a health official said on February 12. AFP PHOTO/TANG CHHIN SOTHY

Kambodža ir Dienvidaustrumāzijas valsts, kas robežojas ar Taizemi, Laosu un Vjetnamu. Vietējie savas valsti sauc par Kampučiju. Tādas tautības kā kambodžieši laikam nemaz nav. Pamatnācija valstī ir khmeri.

Šajā reģionā biju jau otro reizi. Pirms pusotra gada kopā ar čomu Viesturu sadomājām savā nodabā, bez tūrisma firmu starpniecības, doties uz Vjetnamu. Iedvesmu un informāciju toreiz smēlāmies internetā pieejamajos ceļotāju aprakstos un par galveno pārvietošanās veidu izvēlējāmies braucienu ar tipiskāko vietējo iedzīvotāju transportlīdzekli mopēdu jeb, mūsu likumu izpratnē, nelielu motociklu. Gan reģions, gan ceļošanas veids ļoti iepatikās, tādēļ pēc gada nolēmām līdzīgā veidā apceļot Kambodžu. Aviobiļetes ar atlaidēm iegādājāmies pērn pavasarī, bet pats ceļojums norisinājās trīs nedēļas pagājušā gada novembrī. Arī šoreiz informāciju galvenokārt smēlāmies internetā. Šeit vietā piebilst, ka ceļojuma plāns bija visai aptuvens, ar lielām iespējām to koriģēt, vadoties pēc apstākļiem. Neviena naktsmītne nebija iepriekš rezervēta, un faktiski vienīgais konkrētais datums bija ierakstīts atpakaļceļa lidmašīnas biļetē. Tā ir viena no būtiskām atšķirībām starp ceļotāju un tūristu. Brīvību un plašas iespējas variēt maršrutu sniedz individuālais transports – mopēds. Iebraucot pilsētā, to var ērti apbraukāt un ātri vien sameklēt piemērotu naktsmītni. Vēl jāuzsver, ka šādos ceļojumos ļoti liela nozīme ir ceļabiedru saderībai. Ne velti daudzi ceļo vienatnē, turklāt ne jau tādēļ, ka būti nezin kādi individuālisti, bet gan tāpēc, ka grūti atrast ceļabiedru, ar kuru saskanētu intereses un iespējas. Manā gadījumā bija jau reiz pārbaudīts kompanjons, ar kuru mums ir līdzīga dzīves uztvere.

Cauri Taizemei uz ceļamērķi


Ceļojums sākās ar lidojumu uz Taizemes galvaspilsētu Bangkoku, kur ieradāmies agri no rīta. Lidostā var dabūt lērumu tūristiem domātas bezmaksas informācijas (kartes, bukleti). Apmetāmies stratēģiski izdevīgā vietā, netālu no metro līniju krustpunkta. Tālāk ar pazemes vilcienu aizbraucām līdz dzelzceļa stacijai, lai noskaidrotu, kā doties tālāk Kambodžas virzienā. Stacijā ir pilns ar angliski runājošiem tūristu palīgiem, kuri, ieraugot ceļotāju, uzreiz piedāvā palīdzību. Jāuzsver, ka tas ir oficiāls bezmaksas pakalpojums – Taizemē ļoti rūpējas par tūristiem, jo tā ir valstij svarīga nozare. Nākamajā rītā ar vietējo vilcienu devāmies uz Kambodžu. Līdz robežai jābrauc deviņas stundas, taču vilcienā bija gana interesanti. Pirmajās ceļojuma dienās katrs sīkums šķiet tik aizraujošs un eksotika ir uz katra soļa. Robežpilsētu Aranjaprathētu sasniedzam jau tumsiņā. Šajā reģionā tumsa iestājas diezgan strauji un agri, jau ap sešiem. Tālāk ar tuktuku (āzijā izplatīts transportlīdzeklis, motocikla un karietes krustojums, veic līdzīgas funkcijas kā taksometrs) tikām līdz pašai robežai. Tuktukists mēģināja mūs ieskapēt kādai tūrisma firmiņai, kas par nelielu samaksu palīdz nokārtot formalitātes, bet mēs atteicāmies un mierīgi visu izdarījām paši. Vīzu jau bijām nopirkuši elektroniski, arī rindas uz robežas tobrīd nebija. Kambodžas pusē ir robežpilsēta Poipetu, tur atrodas vairāki lieli kazino, jo Taizemē azartspēles laikam ir aizliegtas.

Mēs apmetāmies pierobežas viesnīcā, bet no rīta mums tur saorganizēja vietas autobusā uz Batambangu. Tā ir otra lielākā Kambodžas pilsēta, kādus 150 kilometrus no robežas, kur mēs bijām ieplānojuši tikt pie saviem braucamrīkiem. Batambangā apmetāmies viesnīciņā pilsētas centrā un devāmies mopēdu nomas meklējumos. Apstaigājot vairākas vietas, beidzot atradām labu nomiņu, kur ķīlā prasīja tikai vienas pases kopiju. Bija vietas, kur pieprasīja atstāt abas pases un vēl drošības naudu, turklāt arī mocīši izskatījās diezgan šaubīgi. Paņēmām itin sakarīgus braucamos (5 USD dienā), kas uzticami nokalpoja divas nedēļas.

Braucamie un satiksme


Mūsu rīcībā bija tipiski vietējo iedzīvotāju transportlīdzekļi – “Honda Wave 100” un “Honda Dream 125”. Šie mopēdi ir apbrīnojami izturīgi un uzticami. Ko tik vietējie ar tiem nepārvadā un kādos neceļos nespīdzina! Ja pats ar savām acīm neredzētu, tad neticētu. Uz viena mopiņa braukt trijatā ir pilnīgi normāli, arī mazi bērni paši brauc. Vecus cilvēkus gan Kambodžā uz ielas sastapt bieži nenākas, bet tas droši vien saistīts ar šīs zemes asiņaino vēsturi, un tas jau ir cits stāsts. Rietumniekiem domātos ceļvežos baltos cilvēkus atrunā no mocīšu vadīšanas šā reģiona zemēs. Dažviet pat var lasīt, ka ārzemnieks nedrīkst vadīt neko, pat mopēdu. Tā nav taisnība. Protams, jāzina dažas vietējās nianses un jābūt gatavam šejienes satiksmes īpatnībām. Mums pēc Vjetnamā gūtās pieredzes Kambodžā nebija stresa pat pirmajā dienā. Salīdzinājumā ar Vjetnamu šeit satiksme kopumā ir mazāk blīva un haotiska, braucēji pat reizēm rāda pagriezienus. Apdzīvotās vietās, kur ļaužu visvairāk, par satiksmes dalībniekiem var uzskatīt ne tikai mocīšus, velosipēdistus un dažādu izmēru četrriteņu braucamos, bet arī vistas, govis, suņus un bērnus, kas rotaļājas ceļmalas putekļos. Visi nereti atrodas uz braucamās daļas un kaut kā pamanās to sadalīt. Galvenais, kādēļ šajā jūklī nenotiek masu avārijas, ir tas, ka satiksme tomēr mūsu izpratnē ir lēna, taču vienmērīga. Tā plūst kā upe. Vietējiem motobraucējiem pat pilsētas sastrēgumā ir grūti nostāvēt uz vietas, visi mēģina izspraukties pa vismazāko brīvo spraudziņu. Ļoti interesants skats pavērās pie kādas dzelzceļa pārbrauktuves pilsētas nomalē. Tuvojoties vilcienam, pašā pēdējā brīdī iznāk darbinieks uniformā un aizvelk ceļam priekšā salokāmu sētiņu uz ritenīšiem. Motobraucēji līdz pat pēdējam brīdim tikmēr spraucas garām pa atlikušo spraugu. Līdzko sētiņa ir aizšķērsojusi visu ceļu, garām panesas vilciens. Tikmēr nepacietīgie mopiņu stūrētāji abās pusēs jau sadrūzmējušies pie aizvērtās pārbrauktuves visā ceļa platumā. Rodas pārliecība, ja netiktu priekšā aizvilktas šādas sētiņas, tad katru reizi vilciens sabrauktu kādus pāris mopēdistus. Sētiņai sabīdoties, braucēji sāk plūst kā ūdens pa pavērtu spraugu. Turklāt tie vēl pamanās kaut kā sadalīt ceļu ar tādu pašu straumi no pretējās puses. Automašīnas, it īpaši lielās, kā arī autobusi uz ceļa ir karaļi. Piemēram, kraveniekam lēni izgriežoties no sānceliņa, motobraucējiem atliek tikai pašķirties uz visām pusēm. Uz šosejas jārēķinās, ka pilnīgi mierīgi pretī blakus var nākt divi kravas auto, kuri cenšas viens otru apdzīt. Motobraucējam tad jābrauc pa apmali, un cerams, ka tā ir brīva no mājdzīvniekiem vai pa pretējo pusi braucošiem mopēdistiem. Braukt kādu gabaliņu pa pretējās puses malu ir pilnīgi normāli. Arī kreisais pagrieziens tiek izpildīts tā slaidi, un sākumā var pat izbīties, kad tev viens smaidot un pīpinot brauc tieši virsū. Vienkārši viņam jānokļūst kaut kur ceļa otrajā pusē un tagad jums abiem kaut kā jāpamainās. Braucot blīvā satiksmes plūsmā, nav jēgas skatīties spoguļos ar domu, vai tikai kādam netraucēšu. Spoguļos skatīties pat nav ieteicams, jo visa uzmanība jāvelta tam, kas notiek priekšā. Bet pat tad, ja kāda sīka sadursmīte notiek, sekas nav īpaši nopietnas. Bīstamāk kļūst uz brīvākiem ceļiem un šosejām, ja asfalta kvalitāte ļauj ieskrieties gan auto, gan moto braucējiem. Jāteic, ka atšķirībā no motobraucējiem kā autobraucēji khmeri nešķita īpaši meistarīgi. Pieraduši pie plūdenas un nesteidzīgas pārvietošanās pilsētās, viņi arī uz šosejas brauc līdzīgi, bez strauja paātrinājuma vai bremzēšanas. Tas krietni novilcina viņu apdzīšanas manevrus un padara diezgan bīstamu nelielu ceļmalas ciemu izbraukšanu. Tā kā strauji bremzēt šeit nav pieņemts, tāds auto taurēdams nesas tik uz priekšu.

Kambodžas autoparks ir samērā vienveidīgs. Veci vieglo auto modeļi ir retums, ja nu vienīgi taksistiem ir kāda padzīvojusi “Toyota Camry”. Apmēram 90% ir “Toyota” un “Lexus” vieglie automobiļi. Pie turības tikuša khmera pārticības simbols ir “Lexus” apvidnieks (LX vai RX) ar lielu šīs viņiem tik mīļās markas uzrakstu uz sāniem. Pieticīgākajā gadījumā kāds “Toyota” džips. Diezgan daudz ir “Toyota Hilux” pikapu. Mazās vai pat kompaktās klases vieglie automobiļi ir ļoti liels retums, lielākoties ir dažādu paaudžu “Camry” sedani. Riepas un piekares automobiļiem bieži vien ir ļoti sliktā stāvoklī, pat pēc izskata itin svaigiem modeļiem. Bedrainie ceļi dara savu, bet braukšanas stils un samērā lēnā satiksme acīmredzot neliek uztraukties par skaļi grabošu piekari un plikām riepām.

Uz diviem riteņiem 


Batambangā pēc mopēdu sarunāšanas todien vēl apmeklējām tūristu iecienīto vietējo atrakciju “Bamboo train”. Tas ir sens, vēl francūžu valdīšanas laikā būvēta šaursliežu dzelzceļa posms, ko tagad izmanto tūristu izklaidei. Braukšana notiek ar mazu, primitīvu platformu, to uz priekšu dzen zālespļāvēja motoriņš. Vietējā daba, protams, ir skaista, un tāds izbrauciens siltā novakarā ir visnotaļ jauks. Galapunktā ierīkotas tirgotaviņas, kur tūristiem piedāvā suvenīrus un atspirdzinājumus.

Nākamajā rītā ar mopēdiem devāmies uz Pnompeņu – valsts galvaspilsētu. Biju lasījis, ka tur galvenie tūristu apskates objekti ir sarkano khmeru genocīda muzejs un karaļa pils. Ne viens, ne otrs mums tobrīd nelikās īpašas ievērības cienīgi, tādēļ jau nākamajā rītā devāmies uz kūrortpilsētu Sinokvilu. Bijām sazinājušies ar pazīstamiem latviešu ceļotājiem no ekspedīcijas “Teen Spirit”, kuri arī tajā laikā bija ieradušies Sinokvilā, un cerējām kādu vakaru pie alus kausa paklausīties stāstus par viņu krietni garāko ceļojumu. Tas arī izdevās. Piedzīvojumu viņiem tiešām netrūka, turklāt pat visai ekstrēmu. Starp citu, Sinokvila ar apkārtnes salām beidzamos gados kļuvusi par iecienītu apmešanās vietu Krievijas jaunbagātniekiem. Ierašanās dienā apbraukājot pilsētu, pamanījām visai iespaidīgu tiltu uz tuvējo salu. Saprotams, radās doma pārbraukt un to aplūkot. Taču pirms tilta bija vārti ar bruņotu apsardzi, kas mums šo prieku liedza. Vēlāk noskaidrojām, ka tas ir privāts tilts uz privātu salu un tas viss piederot kādam Krievijas oligarham. Vienu dienu Sinokvilā nolēmām pavadīt kā tipiski tūristi – iegādājāmies ekskursiju pa piekrastes saliņām ar motorlaivu. Par laimi, visas salas vēl nav paspējuši noprivatizēt dažādi ārzemju bagātnieki. Programmā ietilpa arī snorkelēšana, makšķerēšana un vaļošanās nelielā, klusā pludmalītē. Jauki pavadīta diena, taču mani šāda pludmales atpūta ilgāk par vienu dienu sāk garlaikot.

Džungļi un neceļi 


No Sinokvilas devāmies uz pašiem valsts dienvidrietumiem, Kohkongas pilsētu. Gandrīz visu laiku diezgan spēcīgi lija, un, lai gan bija gluži silts, vispārējs slapjums prieku nesagādāja, tāpēc var teikt, ka šī bija visnejaukākā motobrauciena diena. Kohkongā bija plānots satikt Kristapu, kurš Kambodžā dzīvo jau gandrīz divus gadus. Viņš strādā kādā starptautiskā dabas aizstāvju organizācijā, kas palīdz Kambodžas valdībai aizsargāt džungļus. Tie pēdējos gados tiek strauji iznīcināti. Dzīvē tas izpaužas tā, ka viena latvieša pakļautībā ir bruņota khmeru armijnieku vienība, kuras uzdevums ir regulāri patrulēt viņiem atvēlētajā dabas rezervāta teritorijā. Vietējiem ir liels kārdinājums ķert un medīt dzīvniekus, izcirst kokus vai sākt nodarboties ar lauksaimniecību dabas liegumā. Nabadzībā dzīvojošiem ļaudīm civilizētās pasaules rūpes par dabu ir tālas, tādēļ tie ir gatavi darīt daudz ko pretlikumīgu, pat ja par to draud bargs sods. Tā nu Kristapam un viņa vienības puišiem darba netrūkst, turklāt nereti tas ir visai bīstams. Viesošanās Kohkongā izvērtās par mūsu ceļojuma aizraujošāko daļu. Kristaps mūs paņēma līdzi vairākās samērā vieglās vienas dienas patruļās. Vienreiz mēs ar mopēdiem apbraukājām apkārtnes pļavas un rīsa laukus, pārbaudīdami, vai nav izlikti tīkli putnu ķeršanai. Patrulējot pa dabas rezervāta ceļiem, izbiedējām kādu likumpārkāpēju, kurš, ieraugot reindžerus, pameta savu mopēdu un nozuda mežā. Braucamo konfiscēja, jo ar to tika vesti vairāki palieli bruņurupuči, kurus palaidām brīvībā. Interesantākais bija patruļas izbrauciens pa džungļu upi ar motorlaivu. Todien atklājām nelikumīgi iekoptu zemes pleķīti ar pāris uzslietām būdām un sastādītām palmām. Nelikumīgās celtnes tika nojauktas, bet palmiņas – nocirstas. Nelegālais jaunsaimnieks gan uz vietas tobrīd nebija sastopams.

Tā pagāja vairākas dienas Kohkongā, un bija laiks turpināt ceļojumu. Uzreiz pēc mums Kristapa reindžeru vienībai uzradās nākamie “palīgi” no Latvijas, “Teen Spirit” ekspedīcijas čaļi, ar kuriem kopā pavadījām jautru vakariņu pirms mūsu došanās prom.

Tālāk mūs sagaidīja šaubīgākais, bet tādēļ vēl interesantākais motoceļojuma posms. Lai nebūtu jādodas atpakaļ uz Batambangu pa to pašu ceļu, pa kuru bijām ieradušies, kas turklāt nozīmētu arī lielu līkumu, radās doma braukt taisni cauri džungļiem pa maziem zemes ceļiem. Vienīgā problēma, ka tie lietus laikā kļūst praktiski neizbraucami un arī orientēšanās šādā apvidū ir visai sarežģīta. Pirmo pusi ceļa, ko varētu veikt vienā dienā, Kristaps zināja, tādēļ par to bažas nebija. Otrā ceļa daļa bija praktiski nezināma, taču palīdzēja vietējais mototūristu gids, kāds Kristapam pazīstams austrālietis. Viņš ieteica beigu daļā izmest nelielu līkumu, jo pa pašu taisnāko ceļu varot izbraukt tikai ar krosa moci. Atlika tāds “sīkums”, kā atrast dabā īsto ceļu un ar mūsu mopiņiem neiekulties absolūtā bezceļā.

Interesanta bija nakšņošana Kambodžas lauku vidienes ciematiņā, kurā tomēr atradās pāris itin normāli viesu namiņi. Elektrības šajā ciemā nebija, vakaros vietējie darbināja strāvas ģeneratorus. Arī benzīnu nācās iegādāties no pudelēm, kas Kambodžā ir normāla parādība. Tiesa, uz lielākajiem ceļiem ir gana benzīntanku (benzīna cena aptuveni 1,25 USD litrā).

Laimīgā kārtā lietus pāris dienas nebija lijis, ceļš tikai vietām bija dubļains, bet ar zināmām grūtībām tomēr izbraucams. Mūsu hondiņas bija pamatīgi nošķiestas ar mālaini sarkanīgajiem dubļiem, taču kārtējo pārbaudījumu izturējušas godam. Pavisam divu nedēļu laikā ar mopiņiem bijām nobraukuši 1300 kilometru. Pirms atgriešanās nomas punktā uzticamos braucamrīkus nodevām speciālā mazgātavā un tie atkal izskatījās gluži svaigi.

Atkal kājniekos


Tā nu Batambangā atkal bijām palikuši kājniekos, kas atkarīgi no sabiedriskā transporta. Tālāk ar satiksmes autobusu devāmies uz Kambodžas lepnumu un slavenāko tūrisma objektu – Ankoras tempļiem, kas plašā teritorijā izkaisīti džungļos Sīemrīebas pilsētas apkārtnē. Kā jau ne īpaši lieliem tempļu cienītājiem, mums ar vienu dienu Ankorā pilnīgi pietika. Nākamajā dienā devāmies uz milzīgo Tonlēsāba ezeru un populāro tūrisma objektu – peldošo ciematu. Tur ļaudis visu mūžu dzīvo mājelēs uz koka pāļiem, bet visapkārt ir ūdens. Ciematā gan skola, gan citas sabiedriskas celtnes būvētas uz pāļiem. Saprotams, ka vienīgais pārvietošanās veids ir laiva.

Ar to arī mūsu ceļojums tuvojās izskaņai. No Sīemrīebas ar minibusu devāmies atpakaļ uz Bangkoku. Tam vajadzēja veselu dienu, jo pa ceļam vēl bija jāšķērso Taizemes robeža. Atceļā robežas šķērsošana nenotika tik raiti kā turp, jo bijām trāpījušies pašā karstākajā tūristu pieplūduma laikā.

DER ZINĀT 



Ceļotājam jārēķinās, ka šā reģiona valstu robežu šķērsošana var būt saistīta ar dažādiem sarežģījumiem, jo likumi un prasības bieži mēdz mainīties. Tādēļ pirms ceļojuma viss kārtīgi jānoskaidro.

Populārākais veids, kā nokļūt Kambodžā, ir caur Bangkoku, no kurienes tālāk var doties ar lidmašīnu, vilcienu vai autobusu. Atšķirībā no vairākuma citu Eiropas valstu pilsoņu, kuri Taizemē var mēnesi uzturēties bez vīzas, mēs šajā zemē laikam neesam tik gaidīti. Latvijas pilsoņiem iebraucot, uz Taizemes robežas vīza jāpērk (22 eiro), turklāt tā derīga tikai divas nedēļas. Tiesa, iespējams tikt pie vīzas arī mēnesim, taču tas ir sarežģītāk un dārgāk. Mūsu gadījumā Taizemes iebraukšanas vīza bija jāpērk divas reizes.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Malači kunaki

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+