Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
30. jūlijs, 2013
Drukāt

Ar nagiem zemē ieķerties
. Saruna ar Makašānu amatu vidusskolas direktori Rancāni


Foto-Valdis SemjonovsFoto-Valdis Semjonovs

Gleznotājai Gundegai Rancānei nupat apritēja skaista jubileja – apaļi četrdesmit. Bet tūlīt augustā būs riņķī divi gadi, kopš viņa ir Makašānu amatu vidusskolas direktore. 23. jūlijā no Pēterbaznīcas uz nule atjaunoto “Ziemeļblāzmu” pārcēlusies Gundegas Rancānes personālizstāde “Dienasgaisma”, lielākoties pēdējos trīs gados radītie un citi agrāk tapušie publikai mazāk rādīti darbi. Pavisam 41 glezna, kas “Ziemeļblāzmā” būs aplūkojama līdz 15. augustam.

 

Rēzeknes rajona Makašānos dzimusī Gundega Rancāne glezniecību salīdzina ar soļiem svelmainā tuksnesī. “Katrā no tiem atbalsojas dedzinošas slāpes, kas dzen uz priekšu aizvien jaunos meklējumos,” viņa saka. “Līdz vienā triepienā uzplaiksnī veldzējoša sajūta, kurā radošās mokas pārvēršas Visumam līdzīgā laimes izjūtā.” Nozīmīga loma Gundegas Rancānes darbos ir Latvijas ainavai, kuru ļauts skatīt ik dienas – tām toņkārtām, kas vērojamas, mainoties gadalaikiem, diennakts stundām un laikapstākļiem. Daba esot kā toņu albums, ko var bezgalīgi ilgi šķirstīt un veidot neskaitāmas krāsu kombinācijas.

– Kāpēc izstādes nosaukums ir “Dienasgaisma”?

G. Rancāne: – Gaisma manā dzīvē un glezniecībā ir ārkārtīgi būtiska tā dēļ, ko tās spilgtumā dzīvē var ieraudzīt, arī glezniecības procesam dienas gaisma ir tā labākā. Tā ir mans enerģijas avots no rīta līdz mirklim, kad diena savā izskaņā satiek vakaru, caur koku lapām izmirdzot, caur krāsainām ziedlapām ēnu metot.

– Caur satiktiem gaišiem cilvēkiem…

– Arī. Lai gan gleznošanai vajadzīga savrupināšanās, mani aizkustina gaišums cilvēkos.

Rancane1_VS_1– Bet ja satiekat ne tik dzīvespriecīgi noskaņotus?

– Protams, skolā strādājot, gadās saskarties arī ar izmisušiem vecākiem, norūpējušamies cilvēkiem, nelaimīgiem, dusmīgiem. Lai pēc tam gleznotu, vajadzīgs mazs starpposms. Vakars ar labu grāmatu, labu filmu. Man pārslēgties iemācījusi dzīve ar tās piešķirtajām daudzajām, taču vienlīdz svarīgajām lomām. Esmu meita savam tētim (koktēlniekam Antonam Rancānam – V. K.), mīļotā tuvākajam cilvēkam, ar kuru esmu kopā, draudzene saviem draugiem, kolēģe darba biedriem, Makašānu amatu skolas direktore.

– Cik liela nozīme dzīvē un glezniecībā tam, ka nākat no Makašāniem?

– Makašānos ielikti pamati gan manai personībai, gan visai dzīvei, līdzšinējai un turpmākai. Abi vecāki bija ļoti spēcīgas personības. Piemērs ārkārtīgi lielai darba mīlestībai. Manai mammai Lūcijai Rancānei Makašānu skola bija pirmā un vienīgā darbavieta. Es sāku skolu vadīt 38 gadu vecumā, viņa šo darbu sāka, tikko pārkāpusi 25 gadu slieksni.
Un tikai tagad, kad turpinu mammas iesākto, saprotu, kāds es savos 25 gados vēl biju bērns. Uzreiz pēc Mākslas vidusskolas sāku Maka
šānos pasniegt vizuālo mākslu. Divdesmit gados esmu piedzīvojusi vairākas epizodes, kad lauku skoliņas balansēja uz izdzīvošanas robežas un vecāki iesaistījās cīņā pret skolu slēgšanu. Tas, ko viņi ieguldīja skolā un cilvēkbērnos, no kuriem ne viens vien Makašānos atgriezies kā pedagogs, ir grūti izstāstāms. Mamma noturēja pamatskolu, izveidoja vidusskolu, un, ja nebūtu viņas, diez vai šāda skola Makašānos vēl pastāvētu. Starpkaru Latvijā Makašāni bija pagasta centrs. Padomju laikā tur palika medpunkts, pasts un skola. Tagad atlikusi vienīgi skola.

– 1992. gadā izveidotā Amatu vidusskola tagad nes Lūcijas Rancānes vārdu. Ar kādu bagātību dzīvē iziet jūsu audzēkņi?

– Tādu skolu kā mūsējā Latvijā nav daudz. Mums ir vispārizglītojošās vidusskolas statuss ar amatniecības novirzienu. Audzēkņi mācās pēc mūsu pašu pedagogu izstrādāta un ministrijā licencēta izglītības standarta kokapstrādē un tekstildarbos vidusskolēniem. Ilgu laiku sadarbojāmies ar Amatniecības kameru, mūsu labākie audzēkņi varēja pretendēt uz zeļļa diplomu. Tagad pirmo gadu izsniedzām savu apliecību par amatu programmas apguvi. Un, tā kā skolas savā starpā konkurē par skolēniem, nupat pirmo gadu ne vien vidusskolēni, bet arī pamatskolas audzēkņi apgūst amatniecību. No pirmās līdz ceturtajai klasei viena stunda veltīta obligātajai daiļamatniecībai, no piektās līdz devītajai klasei – 
kokamatniecībai un tekstildizainam. Puiši apgūst galdniecību, kokgriešanu, meitenes – šūšanu, aušanu, pārējos rokdarbus.

Daudzi mūsu absolventi aiziet studēt augstskolās. Taču, tā kā apvidū daudz kokapstrādes darbnīcu, mūsu puišus izķer. Ir kas paši nodibinājuši savus uzņēmumus, darbnīcas.

No sirds priecājos, raidījumā “Veiksmes stāsts” ieraugot mūsu absolventu pirms desmit gadiem Aivaru Griķi, kurš tagad atjaunojis savas dzimtās mājas Gulbenes pusē. Daudzi strādā uzņēmumos Rīgā, arī ārzemēs. Ir, kas aizbraukuši piepelnīties, bet ne viens vien arī citās valstīs strādā savā profesijā. Patlaban renovējam vissenāko 114 gadu veco ēku, par kuru pirmās ziņas rodamas 1884. gadā! Viena skolas guļbūve ir celta no skolas darbinieku privātā mežā cirstiem baļķiem, tagad te atrodas dzīvās mākslas centrs. Mums ir desmit skolas ēkas – jaunā māja, muzejs, aušanas māja, folkloras māja, administrācijas māja, dabaszinību bloks – vecākā, bet vismodernāk aprīkotā ēka ar interaktīvām tāfelēm, portatīviem datoriem. Septiņus gadus rakstījām projektus valsts investīciju saņemšanai, kamēr sagaidījām atbalstu.

– Kas jums, pārņemot mammas iesākto, bija visgrūtākais un kas sagādāja vislielāko gandarījumu?

– Lai gan mākslas vidusskolā un Mākslas akadēmijā vienmēr kā priekšmets bija mākslas pedagoģija, diplomā ieraksta “pedagogs” man nebija. Un kaut arī darba stāžs jau tuvojās desmit gadiem, ik pa laikam radās jautājums: vai drīkstu strādāt par pasniedzēju? Tad mīļā miera labad LU ieguvu arī pedagoga diplomu. Tobrīd nedomāju, vai spētu un varētu vadīt skolu, bet… kad mamma aizgāja manās rokās, sažņaudzās sirds, ka viss viņas iesāktais varētu aiziet zūdībā. Mēnesi pēc mammas bērēm notika konkurss uz skolas direktora amata vietu. Šausmīgajā noskaņojumā man vajadzēja rakstīt skolas attīstības koncepciju. Tagad saprotu, ko cilvēks var izdarīt ekstrēmos apstākļos. Līdz mammas nāvei mēdzu uztraukties par visādiem sīkumiem. Mēs bijām draudzenes, varējām visu izrunāt, man pat nevajadzēja padomu, tikai vienkārši izkratīt sirdi vai pat pastrīdēties. Un tad vienā brīdī aptvēru – šī atbalsta vairs nav un nekad nebūs. Bet kolektīvs mūsu skolā brīnišķīgs, un arī tas bija liels atspaids.

Bet jau manā pirmajā darba gadā skolu atkal gribēja reorganizēt. Neminēšu vārdā cilvēkus, kas rosināja tās idejas. Taču tas bija diezgan šokējoši – novada attīstības koncepcijas projektā parādījās ierosinājums Makašānu amatu vidusskolā likvidēt pirmās septiņas klases. Tas nozīmētu likvidēt gandrīz pusi skolas, atlaist pusi skolotāju un darbinieku, būtībā ceļš uz skolas pilnīgu likvidāciju. Nepatīkamākais, ka šo priekšlikumu galīgi vēl zaļu izstāstīja iedzīvotāju sapulcē. Pēc divām dienām vecāki man jautā: kad no skolas jāizņem bērnu dokumenti? Tas bija mirklis, kad tā-ā vajadzēja ieķerties ar nagiem zemē, saprast, ar ko sākt. Vērsos pie visiem saviem draugiem, paziņām. Galvenais atbalsts bija skolotāji, skolēni, kas mīl savu skolu. Kad jautā: kāpēc viņi no Gulbenes, Jelgavas un Ludzas mācās pie mums? – atbildē izskan, ka te nevienu nevērtē pēc apģērba, pēc vecāku naudas maka biezuma. Noteicošais ir tikai tava cilvēciskā būtība.

– Dzirdēts, no tēva jums mantots talants, no mātes – sirsnība, dvēseliskums.

– Mazotnē gāju pie tēva uz darbnīcu, kur viņš greba skulptūras, kādreiz arī gleznoja, viņam bija laba krāsu izjūta. Tēvam ir lielākais nopelns, ka izvēlējos gleznotājas ceļu. Biju vēl maza, kad tētis atgādināja: klau, meitiņ, tev ar vajag iet pagleznot, pazīmēt. Sešos, septiņos gados sapratu, ka nodarbošos ar mākslu. Un cita ceļa man nav.

– Jūsu personālizstādē lielākoties ziedi, ainavas, taču jums ir arī diezgan daudz sieviešu aktu, no kuriem ne viens vien aizgājis tautās. Kādai jābūt meitenei, sievietei, lai jūs vēlētos gleznā atklāt viņas ķermeņa valodu?

– Bieži vien uzrunā apaļumi, citreiz ļoti slaids kailums, kad redzami muskuļi, kaulu līnijas, matu krāsa. Pēc ārzemju ceļojumiem redzētās tumšādainās sievietes mani valdzina ar ādas un acu krāsu. Protams, mani saista viss mēra robežās, viss, kas ir skaists. Jā, skaistais var izpausties arī caur neglīto, kā gadsimta sākumā ekspresionistu darbos. Dažreiz manis iedomātais skaistums rasts vienas meitenes matos, otras augumā. Manās gleznās sieviete ir kā noskaņas tēls noteiktā vidē, noteiktā apgaismojumā.

– Kā jau minējāt, mūsdienās sievietei ir ļoti daudz sociālo lomu. Kāds ir jūsu sievietes ideāls?

– Baidos no šī vārda – ideāls. Tā meklējumi nozīmē, ka neesam laimīgi. Mēģinu priecāties par izskatu un īpašībām, kas mani cilvēkā iejūsmina. Cenšos būt laimīga par dažādību – gan ārējo, gan raksturā, gan citās kvalitātēs. Un tieši tas dara dzīvi interesantu.

Radošā vizītkarte

GUNDEGA RANCĀNE

Absolvējusi LU Pedagoģijas un psiholoģijas fakultātē Izglītības zinātņu maģistra studiju programmu (2007), Latvijas Mākslas akadēmijas maģistrantūrā Alekseja Naumova un Kaspara Zariņa glezniecības meistardarbnīcu (2000), Latvijas Mākslas akadēmijas glezniecības nodaļu (1998), Rēzeknes lietišķās mākslas vidusskolu (1991).

Piedalās izstādēs kopš 1990. gada.

Darbi atrodas valsts un sabiedriskās iestādēs Latvijā, Daugavpils muzejā, Rēzeknes muzejā, privātkolekcijās – ASV, Austrālijā, Vācijā, Zviedrijā, Francijā, Beļģijā, Polijā, Kanādā, Somijā, Izraēlā un Latvijā.

Ilustrējusi vairākus dzejoļu krājumus.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+