Kultūra
Mūzika

Ar neatlaidību atdzimst gandrīz zaudēta tradīcija. Alsungā skanēs Otrais Latvijas dūdenieku saiets0


Pirmais Latvijas dūdenieku saiets.
Pirmais Latvijas dūdenieku saiets.
Foto: Dzintars Leja

Šajā nedēļas nogalē – 25. un 26. maijā – Alsungā notiek Otrais Latvijas dūdenieku saiets suitos, uz kuru aicināts doties ikviens dūdu spēles entuziasts no visas Latvijas, informēja Juris Lipsnis, biedrības Suitu kultūras mantojums valdes loceklis.

Sestdien, 25. maijā, plkst. 11 Alsungas novada Tūrisma informācijas un vēsturiskā mantojuma centrā tiks atklāta Ilonas Balodes fotogrāfiju izstāde “Dūdenieku saieta mirkļi”, kā arī ekspozīcija, kas veltīta dūdu spēles vēsturei suitu novadā.

Plkst. 12 Alsungas pils pagalmā sāksies gadskārtējais festivāls “Suitu lebediks un sklandrauša svētki”, plkst. 14 – 17 kultūras namā notiks Leannes Barbo (Igaunija) dūdu spēles meistarklases, plkst. 18 dūdenieku saieta dalībnieki kuplinās Lebedika dižkoncertu Ziedulejas estrādē, bet ap plkst. 19.30 dūdu skaņu pavadījumā notiks svinīgs gājiens uz pils pagalmu, kur dūdenieku saieta dalībnieki spēlēs tradicionālo danču vakarā.

Svētdien, 26. maijā, dūdenieku saiets turpināsies kempingā Ķīši pie Zvirgzdu ezera, lai dalītos pieredzē un kontaktos, pārrunātu aktualitātes un apkopotu pārdomas par šādu saietu rīkošanu turpmākajos gados.

“Pēdējie dūdenieki bija suitos”

Ideja par šāda saieta rīkošanu radusies SKM valdes loceklim, Suitu dūdenieku vadītājam Jurim Lipsnim. “Dūdas (arī dūda, somu dūdas, somas stabules, dūdu pūslis, dūdulis, dūkas, dūka, dūciņas, kulenes) ir pūšamais mūzikas instruments, kas pazīstams Eiropā, Ziemeļāfrikā, Persijas līča apgabalā, kā arī Kaukāzā,” viņš skaidro.

“Livonijā un pārējā Ziemeļeiropā dūdas varētu būt ienākušas ap 15. gs., bet dokumentālas liecības par instrumenta lietošanu Livonijā ir no 16. gs.

Mācītāja, vēsturnieka un folklorista Augusta Vilhelma Hūpela 1777. gada etnogrāfiskajos aprakstos minēts, ka somas stabules ir latviešu un igauņu iemīļotākais tautas instruments.

Diemžēl 19. gadsimta beigās dūdas Latvijā gandrīz vairs nekur neskanēja.

Pēdējie īstie dūdenieki līdz 20. gs. pirmajai trešdaļai bija sastopami tikai suitu novadā.

Turklāt tieši suitos pierakstīts visvairāk dūdu melodiju, un šie divi bija galvenie iemesli, kāpēc pērn mums radās vēlme sarīkot mūsu kultūrvēsturiskajā novadā Latvijas dūdenieku (tā šo vārdu izrunā suitu izloksnē) saietu.”

Atdzimst zaudēta tradīcija

“Kad suitu kopiena 2009. gadā panāca savas kultūrtelpas iekļaušanu UNESCO Steidzami glābjamo pasaules nemateriālās kultūras vērtību sarakstā, taisījām tādu kā inventarizāciju – kuras tradīcijas ir saglabājušās, kuras – gan zudušas, bet atjaunojamas,” stāsta biedrības SKM valdes locekle Māra Rozentāle.

“Toreiz izzudusī dūdu spēle tika pieskaitīta neglābjami zudušajām. Tomēr notika kas līdzīgs brīnumam un 2013. gadā Alsungā ar toreizējā Sv.Miķeļa Romas katoļu draudzes prāvesta Andra Vasiļevska svētību (viņš sagādāja Eduarda Klinta darinātu instrumentu) sāka skanēt dūdas, ko spēlēja Aleta Lipsne.

Vēlāk viņai pievienojās citi, ar biedrības “Etniskās kultūras centrs “Suiti”” atbalstu tika sagādāti vairāki instrumenti, notika arī Eduarda Klinta meistarklases, un 2014. gadā, kad suitu novadā notika IV Starptautiskais burdona festivāls, piedzīvojām pirmo tikko dzimušās folkloras kopas Suitu dūdenieki uzstāšanos. Tā notika tieši Sv.Miķeļa katoļu baznīcā!”

Individuāls vai ansambļa instruments?

Vēsturiski dūdas bijušas galvenokārt individuāls instruments. “Senāk katrs meistars izgatavoja dūdas galvenokārt savai vajadzībai,” turpina Juris Lipsnis. “Nebija nepieciešamības tās uzskaņot pēc precīziem instrumentiem, tāpēc no kopīgas spēlēšanas diez vai kas labs būtu iznācis – katras dūdas varēja skanēt atšķirīgi.

Tomēr ir arī kāds pretējs piemērs no suitu vēstures, ko savos Rakstos apraksta Jurjānu Andrejs. Viņš min, ka 1860. gada vasarā, Krievijas troņmantniekam Aleksandram II apmeklējot Liepāju, viņam sevišķā mūzikas paviljonā uzstājušies suiti, pie kam septiņi pūtuši uz dūdām un astoņi – uz āža ragiem.

Troņmantniekam suitu uzstāšanās ļoti patikusi, savukārt muzikanti pēc atgriešanās mājās saspēli esot šad tad atkārtojuši.

Mūsdienās instrumenti tiek izgatavoti precīzā skaņojumā, tāpēc ir iespējama labskanīga saspēle, un man likās – kāpēc gan to nedarīt?”

Pērn Pirmajā Latvijas dūdenieku saietā suitos piedalījās gandrīz 20 dūdu spēlētāju, bet rīkotāji lēš, ka valstī šo instrumentu spēlē tuvu simtam – tie ir gan folkloras kopu, gan vairāk vai mazāk profesionāli kolektīvu dalībnieki, bet ir arī tādi, kuri dūdas spēlē vienatnē vai draugu pulciņā.

“No savas un kolēģu pieredzes zinu, ka vienatnē apgūt dūdu spēli ir ļoti sarežģīti,” saka Suitu dūdenieku vadītājs. “Var iemācīties nospēlēt dažus meldiņus, bet izzināt spēles nianses, saprast, kā pareizi uzturēt un apkopt instrumentu, vislabāk ir pulciņā – kopā ar citiem entuziastiem. Pats esmu piedalījies gan Eduarda Klinta, gan igauņu dūdenieces Leannes Barbo nodarbībās, kā arī Ulda Austriņa un Vara Auziņa rīkotajā dūdu izgatavošanas darbnīcā, un visi šie notikumi ir bagātinājuši pieredzi, paplašinājuši redzesloku.”

Piemin senos dūdeniekus, pēta vēsturi

Pirmajā saietā īpaši tika godināti pērnā gadsimta suitu dūdenieki – Pēteris Šeflers no Alsungas, Jānis Ceinis (saukts par Dūdenieku Jāni) no Jūrkalnes, vienā no Alsungas kapsētām pielikta P. Šeflera piemiņas plāksne.

“Latvijas Radio raidījumā Kultūras Rondo stāstīju par saietu,” atceras Juris Lipsnis. “Pēc pāris dienām saņēmu zvanu no kādas kundzes – manis minētie fakti neesot pareizi, un plāksne pielikta ne tajos kapos. Izrādās, viņa 1940. gados pazinusi Šefleru un pat piedalījusies viņa bērēs.

Plāksni pagaidām atstāsim turpat, bet šī saruna rosināja krietni dziļāk pētīt dūdu spēles vēsturi.

Ir jau pirmie rezultāti – esam uzzinājuši P. Šeflera dzimšanas datus, noskaidrojuši, ka daudzos avotos minētais Dūdenieku Krišs no Jūrkalnes patiesībā ir Kristaps Ceinis, bet dūdas spēlējis nevis viņš, bet gan tēvs Jānis Ceinis, kuram šī nodarbe sagādājusi iesauku, kas tiek mantota no paaudzes paaudzē.”

LA.lv