Latvijas Institūta direktores amatam virza Aivu Rozenbergu 2
Ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs par jauno Latvijas Institūta (LI) direktori vēlas redzēt aizejošās Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas preses sekretāri Aivu Rozenbergu. Iepriekšējā LI direktore Karina Pētersone amatu atstāja pagājušā gada oktobrī, stājoties Saeimas ģenerālsekretāra postenī. Par LI jāteic, ka tā ir iestāde, kuras darbību caurmēra Latvijas iedzīvotājs pēdējos gados nez vai vispār būs pamanījis, jo savas specifikas dēļ tā reti vīd Latvijas mediju telpā.
Šobrīd ar pamatbudžetu 93 tūkstoši eiro un četriem algotiem darbiniekiem LI pamatuzdevums ir radīt valsts pozitīvas starptautiskās atpazīstamības veicināšanai paredzētos materiālus – brošūras, faktu lapas, interaktīvos risinājumus internetā, dažādus video, virtuālās ekskursijas, prezentācijas. Institūts lielākoties rosās sociālajos tīklos – rūpējas par ārzemniekiem domāto oficiālo Latvijas portālu “Latvia.eu”, uztur un lepojas ar līdzīgas misijas lapu “If You Like Latvia, Latvia Likes You” (“Ja jums patīk Latvija, jūs patīkat Latvijai”) “Facebook” vietnē. Pēdējai 6. janvāra pēcpusdienā bija 94 230 sekotāju, tiesa, tie ir ne tikai ārzemnieki. Vēl no pēdējiem darbiem minama videomateriāla “Latvia – Get to Know It!” (“Latvija – iepazīsti to!”) sagatavošana Latvijas starptautisko atpazīstamību veicinošas kampaņas ietvaros. Kā ārzemju žurnālistu vizīšu organizētājs un koordinators, informatīvo materiālu izplatītājs LI pieslēdzas ikreiz, kad valstī notiek kas tēlam svarīgs. Tā tas bijis Dziesmu un deju svētkos, tā bija “Rīga 2014 – Eiropas kultūras galvaspilsēta” laikā un tāpat Latvijas ES prezidentūras pusgadā. No institūta vietnē atrodamās informācijas izriet, ka aizvadītajā gadā tā pamatbudžets bijis 97 tūkstoši eiro, bet prezidentūras nodrošināšanai tērēti vēl nepilni 146 tūkstoši eiro.
Atskaitot atsevišķas epizodes, kopš dibināšanas brīža LI ir tendence regulāri piedzīvot budžeta un darbinieku skaita sarukumu. Bieži, bet bez rezultāta runāts par nepieciešamību pēc papildu līdzekļiem un darbiniekiem, kā arī akcentēts, ka pozitīvs Latvijas tēls ir svarīgs Latvijas uzņēmējdarbības attīstībai, meklējot jaunos noieta tirgos, taču dzirdētas arī šaubas par institūcijas lietderību. Tā pagājušajā rudenī no ekonomikas ministres Danas Reiznieces-Ozolas publiski izskanēja, ka Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai (LIAA) būtu pievienojama ne tikai Tūrisma attīstības valsts aģentūra (TAVA), bet arī LI. Vēlāk šī ideja noklusa.
Latvijas Institūta izveide 1998. gada 29. septembrī bija premjera Guntara Krasta virzīts pasākums, atsaucoties uz līdzīgu institūciju esamību ārvalstīs. Vienīgā atšķirība, ka citu valstu gadījumā vairāk bija runa par savas zemes kultūras popularizēšanu, kamēr Latvijā, vismaz sākumā, liela loma bija politikai. Ministru kabineta rīkojums par LI izveidi taču izskanēja tajā pašā gadā, kad 3. martā bija notikusi krievvalodīgo pensionāru grūstīšanās ar policiju nesankcionētajā piketā pie Rīgas domes un Krievijas Ārlietu ministrija pirmo reizi saskatīja “nacisma glorifikāciju” 16. marta leģionāru piemiņas dienas pasākumos pie Brīvības pieminekļa. Ne velti sākotnējais LI mērķis bija “radīt pasaulē patiesu priekšstatu par Latviju” un panākt, lai Latviju pasaulē uztvertu “kā demokrātisku un attīstītu valsti,” kuru labprāt apmeklētu tūristi, savukārt ārvalstu investori ieinteresētos kopuzņēmumu veidošanā. Ārvalstu presē Latvijas tēls Krievijas propagandas dēļ tobrīd nemaz nebija tik pozitīvs.
Institūta dibināšanas sapulce ar Ārlietu ministrijas (ĀM), Kultūras ministrijas un Latvijas Attīstības aģentūras pārstāvju līdzdalību notika 1998. gada 19. oktobrī. Par pirmo institūta direktori kļuva tikai iepriekšējā dienā Latvijā uz pastāvīgu dzīvi no Kanādas pārnākusī Vaira Vīķe-Freiberga. Sākotnēji institūta praktiskajā darbībā pat manāmāku lomu nekā V. Vīķe-Freiberga spēlēja viņas palīgi, valdības padomdevēji valsts tēla jautājumos akadēmiķis, fiziķis Andris Buiķis un dzejnieks Imants Ziedonis. Pirmais LI budžets – 25 800 latu.
Darbību LI uzsāka kā bezpeļņas organizācija valsts SIA, kas kopš 2004. gada novembra pārtapa par valsts aģentūru ĀM pārraudzībā, bet pēc 2012. gada marta institūts ir valsts tiešās pārvaldes iestāde ārlietu ministra pārraudzībā. Arī direktori LI līdz šim bijuši trīs. V. Vīķi-Freibergu 1999. gada vasarā nomainīja tagadējais Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Ojārs Kalniņš, savukārt viņa vietā 2011. gada janvārī nāca Karina Pētersone. Pēc viņas pārcelšanās uz Saeimu 2015. gada 23. novembrī izsludinātajā konkursā bija norādīts, ka pretendentam uz amatu jābūt ar maģistra grādu, vismaz trīs gadu darba pieredzi vadošā amatā un sadarbībā ar starptautiskajiem partneriem, ar pieredzi sabiedrisko attiecību jomā, izpratni par Latvijas Republikas diplomātisko un konsulāro dienestu, valsts pārvaldes darbības pamatprincipiem, budžeta plānošanu un administratīvo procesu iestādē. Kandidātam tāpat jāpārzina angļu valoda un vēl vismaz viena ES dalībvalsts valoda vai ANO darba valodas. Jāsaka, pašreizējā amata kandidāte Aiva Rozenberga šiem kritērijiem atbilst. Bijusī LI vadītāja Karina Pētersone Latvijas Radio vakar vakarā bilda, ka Rozenbergai institūtā būs labs pamats, uz kura nostāties un “karogu nest tālāk”, taču lielākās bažas rada institūta resursu trūkums.
Uzziņa
LI darbības mērķis ir Latvijas pozitīvas starptautiskas atpazīstamības veicināšana, veidojot konkurētspējīgu valsts identitāti. LI piedalās Latvijas tēla politikas veidošanā un koordinē tās īstenošanu; rada valsts pārvaldes, pašvaldību, privāto struktūru un privātpersonu (ekspertu), kā arī nevalstisko organizāciju partnerības kontakttīklu Latvijas pozitīvas starptautiskās atpazīstamības veicināšanai; organizē Latvijas tēla popularizēšanas pasākumus ārvalstīs un Latvijā.
(No nolikuma par LI darbību)
Viedokļi
Maiks Koljers, Latvijā dzīvojošais britu žurnālists: “Ļoti cienu Aivu Rozenbergu, bet, tā kā dzīvoju Latvijā, man grūti novērtēt Latvijas Institūta darbību. Varbūt kaut kur Vašingtonā domātu citādi… No saviem ārzemju kolēģiem esmu dzirdējis, ka LI ir tāda iestāde, kas sūta e-pastus ar informāciju no iepriekšējās nedēļas Rietumu laikrakstiem. Bet viņi šo informāciju taču jau zina! Par LI runā, ka tie esot tādi, nu “sinecur” (no latīņu “sine cura” – bezrūpīgs; tāds, kas saņem ienākumus bez nopietnas atbildības un pienākumiem. – Aut.). Man viņi arī sūta e-pastus, bet es tos dzēšu ārā.”
Ēriks Stendzenieks, reklāmas speciālists, aģentūras “!Mooz” radošais direktors: “Latvijas Institūts ir supernepieciešams, taču ne tādā formā, kādā tas eksistējis kopš krīzes. Institūtam nav jēgas, ja piešķir budžetu, tikai lai samaksātu teju vai minimālās algas, un tad vienīgā funkcija, uz ko viņi spējīgi, paliek nosūtīt e-pastus un nodrukāt mazu bukletiņu. Bet tie cilvēki, kas tur strādā… Es viņus labi pazīstu. Viņiem ir milzīgas zināšanas un pieredze, sākot jau no iepriekšējā “EXPO”, viņiem ir iestrādes darbā ar vēstniecībām un citu valstu līdzīgām iestādēm. Faktiski mūsu rīcībā ir “Ferrari”, ar kuru tiek braukts no lēta veikala līdz autobusa pieturai tā vietā, lai “mauktu” pa autostrādi. Vai viņus vajadzētu pievienot LIAA? Es tā nedomāju. Valstij ir vismaz divi dažādi tēli. Viens tūristu, otrs investoru acīs. Kas der tiem, kuri brauc atpūsties, tas galīgi neder tiem, kuri brauc slēgt līgumus. Tātad šīs ir divas dažādas organizācijas, kas nosedz divus pilnīgi dažādus lauciņus. Valsts tēls nav kampaņas lieta, tas ir rūpīga darba rezultāts, tā ir lieta, kas nepārtraukti jāatsvaidzina. LI šobrīd ir tiktāl “izkāmējis”, ka viņiem vajadzētu piesviest kādu naudiņu, lai dod ārā visu savu kompetenci un zināšanas. Tagad Latvijas simtgade ir kāpjoša aktualitāte. Ja būtu tāds LI ar programmu trijiem gadiem, ļoti daudz “akmeņu” mums no pleciem noveltos.”
