Latvijā
Politika

Ar nīgrumu balsošu pret. Saruna ar Saeimas deputātu Ilmāru Latkovski 16


Ilmārs Latkovskis
Ilmārs Latkovskis
Foto – Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzē” viesojās neatkarīgais Saeimas deputāts Ilmārs Latkovskis. Pirms vairākiem mēnešiem Latkovskis izstājās no Nacionālās apvienības frakcijas un aizgāja arī no Sabiedrības saliedētības komisijas vadītāja amata, kurā ilgstoši strādāja. Pazīstams ar nacionāli liberālu stāju, deputāts toreiz paziņoja, ka nevēlas piedalīties naudas ietekmētā politikā, ka politikai jākļūst tīrākai, godīgākai. Vai sauciens atbalsojies?

 

I. Latkovskis: – Tas būs maldīgs iespaids, ka esmu morālists vai liberālis. Es nemētājos ar vārdiem “ētiski”, “godīgi”, politikā jo īpaši. Mana pieeja ir estētiska – kas un kā ir smuki, kas nav smuki; kāda politika man patīk, kāda derdzas. Mana aiziešana no frakcijas bija spontāna durvju noklaudzināšana, lai pamostas tie, kuri aizver acis un aizspiež ausis uz nesmukām lietām politikā. Pat ne tik daudz NA, cik visas koalīcijas politiķi. Redzēt neglīto nozīmē redzēt to, kas mūs posta. Politika stieg aizvien dziļākā partokrātu diktatūras purvā. Dzirdu, ka Latvijas politikas nelaime esot bijušie komunistu funkcionāri. Ar pirkstu rāda uz Brigmani, Dūklavu, Reiru. Bet pavērojiet politikā ietekmīgos trīsdesmitgadniekus un četrdesmitgadniekus! Sistēma atražo vēl slīpētākus partokrātus, nekā bija komunistu laikos. Uzrodas kā revolucionāri, bet pārtop rafinētos kompromisu mākslas meistaros. Viņiem partijas deklaratīvā politika, kurā iesaistījušies daudzi patiesi krietni cilvēki, ir jāsapako kopā ar pavisam citas domāšanas un rīcības cilvēku ietekmi.

 

Rīcības cilvēki – sponsori, partiju īpašnieki?

Jā. Ārējā politikā “Saskaņa” vai oligarhi var būt viņu vislielākie ienaidnieki, bet ietekmes darījumos visi top par vienotu partiju. Ierindas karognesēji, arī deputāti, to reizēm pamana, bet tad sāk it kā snauduļot, lai neredzētu. Cits ieurbjas šaurajā darbības lauciņā, kurā veic patiesi vajadzīgu un labu darbu, bet izliekas neredzam lielus nesmukumus. Dažs deputāts var pieņemt kulturāla izbāžņa lomu, kad ļauts pat zināmos rāmjos būt disidentam, ja vien proties laikus apklust un nekaitēt lielajiem darījumiem. Un tad vajag noklaudzināt durvis, lai mostas. Vajag iekšējos satricinājumus, jo ārēju apdraudējumu koalīcijas partijām daudzus gadus nav. “Vienotībai” iekšējais satricinājums jau ir novēlots. Žēl, “Vienotībai” bija Latvijai ļoti vajadzīgs intelektuālais potenciāls, bet partokrātijas inerce visu degradēja. NA un ZZS no ātra sabrukuma pasargā garantētais elektorāts. NA tas ir šauri nacionāls vēlētājs, kas partiju pārvilks pāri 5% barjerai. ZZS tie ir pat 10%, kas aizstāvēs “Rīdzenes” sarunu stila politiķus. Bet tāda taktika ir aizvien ciešāka cilpas savilkšana pašiem ap savu kaklu. Tas ir pieprasījums pēc aizvien kareivīgāka un primitīvāka politiķa tipa.

 

Kā labot, mazināt ietekmi no malas, slīgšanu stagnācijā?

Pastāvēs, kas mainīsies. Pašiem jāprotas atteikties no partokrātijas diktatūras. Saeimas komisijām jākļūst par darbnīcām, kurās izstrādā un pieņem lēmumus. Tagad deputāti nāk uz komisijām nobalsot par partiju aizkulisēs nolemto. Jāatsakās no partiju kvotām ne tikai budžeta, bet arī ministriju un Saeimas komisiju sadalījumā. Jāmazina ministriju, nozaru un reģionu atkarība no partiju “galiem”. Visu šo kvotu sistēma cieši saistīta ar līdzekļu izsišanu un sadali savējiem. Uzņēmēji sūdzas, ka viņu bizness ir atkarīgs no pielabināšanās partokrātijas patvaldniekiem. Uz ko tas velk? Uz Kadirova režīmu Čečenijā. Latvijai es to redzu kā nesmuku perspektīvu. Diemžēl arī Rietumu demokrātijās runā par neofeodālisma tendencēm.

Tālākā perspektīvā mums jādomā par jaukto vēlēšanu sistēmu ar vienmandāta apgabaliem.

 

Kāpēc Saeimas cilvēkiem jāmaina sistēma, pēc kuras ļoti patīk ievēlēties? Dot tautai tiesības vēlēt prezidentu vismaz sola programmās – vēlēšanu sistēmu nepiedāvā mainīt.

Man nav ilūziju par ātrām pārmaiņām. Jāiet soli pa solim. Šobrīd pie frakcijām nepiederošie deputāti varētu veidot pilotprojektu, kā sadarboties informācijas apmaiņā bez pareizo viedokļu uztiepšanas. Esmu runājis ar Smiltēnu, Kaimiņu, Miloslavski. Taču jūtu, ka šie cits citu uztver kā aizdomīgus tipus. Ja tā, tad nevajag.

 

Ieviešot jaukto sistēmu, vienmandāta apgabalos nedrīkstēs neļaut balotēties bezpartijiskiem kandidātiem. Pašlaik tiešām, kā raksturojāt, valda partiju monopols. Vienmandāta apgabalā vēlētie būtu tuvāki vēlētājiem neatkarīgāki no partiju bonzām un īpašniekiem.

Tas ir cerīgs virziens. Protams, ir arī jauni riski. Tādam ceļam laikus un rūpīgi jāsagatavojas.

 

Ieteiksim jaunām partijām ierakstīt priekšvēlēšanu programmā – panāksim, ka 13. Saeima maina vēlēšanu sistēmu. Tam būtu liela atsaucība tautā!

Lai raksta, bet pirms tam septiņreiz jānomēra. Ja nu sanāk iekļūt parlamentā, tad tas būs jādara.

Bet ir partijas, kas politiku pārnes uz laukumiem, runā, ka vajag vairāk atklātības, atbildības, īpaši pēc oligarhu sarunu publikācijas.

“Rīdzenes” sarunu publiskošana un komisijas izveide daudziem liek “izkāpt no skapja” un nostāties viesnīcas runātāju pusē. Viņi aicina tiesāt sarunu nopludinātājus. Valoda kļūst skaidrāka. Tas ir atklātības ieguvums.

 

Noformējas arī jaunas koalīcijas, piemēram, balsojot par Sudrabu parlamentārās izmeklēšanas komisijas vadībā.

Jā, un tēlo muļķus, ka tā sanācis. Bet tas nav nekas nejaušs. Jau Saeimas 2015. gada balsojuma par Valsts prezidenta amata kandidātiem rezultātu izšķīra koalīcijas partokrātu slepenas vienošanās, kuru aizmetņi noklausāmi “Rīdzenes” sarunās.

 

Tātad atbildīgos balsojumos arī pār Saeimu ir saimnieks (saimnieki), kas nosaka, kā celt roku, kuru iebalsot amatā?

Tas būtu nepelnīts un negodīgs apvainojums vairākumam Saeimas deputātu, teikt, ka viņi ir amorāli paklausīgas marionetes. Taču atsevišķos gadījumos visnotaļ slīpētā veidā Saeimā tiek lobēti apšaubāmi balsojumi. Jūtu, ka salīdzinājumā ar iepriekšējo Saeimu tiem ir pieaugoša tendence.

 

Jautājums sabiedrības saliedētības speciālistam. Prezidents Vējonis Saeimai nosūtījis likumprojektu par automātisku pilsonības piešķiršanu nepilsoņu ģimenē dzimušiem bērniem. Kā to vērtējat?

Varbūt prezidents gribēja, lai tā iniciatīva ir saliedējoša, bet ir sanācis pilnīgi pretējais. Plūcas savā starpā latvieši, tiek kacināti krievi, ka pastāvošā kārtība viņus turot par otršķirīgiem cilvēkiem. Likums dod iespēju nepilsoņiem tiesības savam bērnam izvēlēties pilsoņa vai nepilsoņa statusu. Salīdzinoši niecīgs ir gadījumu skaits, kad bērni kļūst par nepilsoņiem. Bet arī pēc tam gan vecākiem, gan pašam bērnam ir iespēja mainīt šo izvēli un pārreģistrēties par pilsoni. Kaislīgie iniciatīvas aizstāvji to nezina vai negrib zināt. Tur nav nekādas diskusijas, bet gan no abām pusēm iet vaļā sevis izrādīšana un politisko rēķinu kārtošana. Uzjautrina tas, ka liberāļi un konservatīvie samainās lomām. Konservatīvie pēkšņi augstāk par visu liek personas izvēles brīvību, bet liberāļi tagad uzstāj, ka indivīda vietā jāizlemj valstij. Vecāku izvēle esot bezatbildīga. Sekojot tādai loģikai, vecākiem, kuri saviem bērniem izvēlējušies nepilsoņa statusu, būtu jāatņem vecāku tiesības, ja jau viņi ir tik bezatbildīgi. Tas ir smieklīgi. Vienīgais, kam visā nopietnībā piekrītu, ir tas, ka apzīmējums “nepilsonis” ir ļoti nelāgs un to derētu mainīt. Nedaudz pragmatisma ir iniciatīvas aizstāvju argumentā, ka ar šo, kā viņi paši saka – dīvainā nepilsoņu institūcija vairs nepapildinātos ar jauniem dalībniekiem. Bet vai Latvijas valstij jājūtas vainīgai, ka 50 okupācijas un agresīvas imigrācijas dēļ tāda dīvainība izveidojusies? Vai mums par to jātaisnojas valstīm, kuras de jure Latvijas okupāciju neatzina, bet faktiski atzina. Dīvainība ir arī tas, ka prezidents virza speciālu likumprojektu, kas ar līkumu apiet Pilsonības likumu, kas tomēr ir pilsonības piešķiršanas kārtības pamatlikums.

 

Kāpēc prezidents šādi darīja? Nacionālie politiķi spriež, ka pateicībā “Saskaņai” par balsīm, iegūstot amatu.

Nedomāju, ka tas būtu darījums ar “Saskaņu”. Prezidentam ar savu autoritāti pienāktos virzīt arī nepopulāras idejas. Bet ar šo ir sanācis, kā sanācis. No prezidenta puses jau iepriekš izskanēja doma par pilsonības dāvanām uz Latvijas simtgadi un runāšanu krieviski. Pats tam visam ieslēdza atpakaļgaitu. Tagad kaut ko maigāku jāmēģina novest līdz galam.

 

Ko pieredze saka – kāds būs iznākums pils likumdošanas iniciatīvai? Valdošā koalīcija to it kā noraida, bet “Par” četri deputāti saka jā, un atbalstītāji būšot vēl. Beigās pat vairākumā?

Šobrīd izskatās puse uz pusi. Pats balsošu pret, ar nīgrumu. Man nepatīk, ka esmu spiests nostāties vienā no pusēm, kad notiek ampelēšanās ar pseidoproblēmu, politisko rēķinu kārtošana un tautas uzbudināšana.

 

Mūsu lasītājus satrauc, vai pēc pārdesmit jauniem nepilsoņu bērniem nesekos pilsonības piešķiršana Latvijā dzimušiem bēgļu un ar termiņuzturēšanās atļaujām dzīvojošo bērniem?

Ja deputāti nobalsos par prezidenta likumprojekta nodošanu komisijām, tad iespējami visādi pavērsieni.

 

Lasītāji bažījas par pilsonības dāļāšanu, redzot, ka krievvalodīgo skolās veselas klases dodas 9. maija gājienā un indivīdi brauc uz militarizētām nometnēm Krievijā. Skolās ir gadījumi, kad māca “paralēlo” vēsturi, bet ar pilsoniski patriotisko audzināšanu ir, kā ir. Cilvēki ieteic – dodiet garantiju, vispirms latviskojiet izglītības sistēmu, tad daliet pilsonību.

Šīs lietas nevajadzēt siet kopā. Skolu jautājums ir daudz fundamentālāks. Skan labi – visi mācās latviešu valodā, bet jāapjēdz, kāds vezums tam visam būs jāvelk līdzi…

 

Jā, 27 gados nav sagatavoti skolotāji, lai pārietu uz mācībām latviski.

Jā, arī tas. Ja tu pieprasi visu izglītību latviešu valodā, tad jāzina, kā to darīt, jāuzņemas atbildība. Vai krievu skolas paliks ar tiem pašiem skolēniem un skolotājiem, tikai visi 100% runās latviski? Nav diez ko smuka pieredze no cara laikiem, kad latviešiem skolās bija jārunā krieviski. Sapludināsim bērnus kopā, lai notiek integrācija kā sajaukšanās? Cik daudzi no vecākiem to atbalstīs? Vai arī citviet nebūs tāpat kā TV dzirdētās Madonas skolotājas bažas, ka viņiem esot skola ar labām tradīcijām, bet tagad varot pienākt klāt cits “kontingents”? Vai Bolderājā un daudzviet Latgalē paliks kaut viena patiesi latviska skola? Kur ņemt jaunus labus skolotājus? Ko darīt ar vecajiem? Kāds budžets vajadzīgs, lai to visu īstenotu? Bez atbildēm uz šiem jautājumiem, bez apņēmības tos risināt runāšana par pāriešanu uz izglītību valsts valodā ir tikai tukši populistiski lozungi.

 

Kas jums lasītājiem pavēstāms par savu turpmāko izvēli darboties politikā vai ne?

Palikt ir vērts, ja politikā tu attīsties kā cilvēks, dod radošus un sakārtojošus impulsus apkārtējai videi. Šobrīd Saeimā vēlos pilnveidot Integrālās jeb visaptverošās politikas grupu. Mūsdienu politikā akūti pietrūkst cilvēka un dzīves redzējuma kopsakarībās. Praktiskais līmenis tādas politikas īstenošanai ir Ilgtspējīgas attīstības komisija, uz kuru esmu pārgājis. Vai no tā kaut kas cerīgs sanāks? Redzēs. Iekulties dziļāk partokrātu politikas iebrauktajās sliedēs es negribu, tur es neko nevaru panākt. Tad jāiet ārā no politikas. Man ir filosofa, meditācijas skolotāja un publicista izglītība un arī dzīva prakse. Drīz būs jāpieņem lēmumus, kuru ceļu iet. Bet vēl ir laiks.

 

Vai jūtat, teiksim, Bordāna vai Pūces kungu partijās integrālas politikas piekritējus?

Neesmu ar viņiem par to runājis. Bet man nav pieņemama ierāmēšanās konservatīvajos vai liberāļos. Tā būtu aprobežotība. Tas nav estētiski.

LA.lv