Latvijā
Sabiedrība

“Nebūtu devusies svešumā, ja vien nevajadzētu naudu studijām.” Līgas un Arta pieredzes stāsts par dzīvi Norvēģijā0


Līga Roze
Līga Roze
Foto: Anda Krauze

Pēc vidusskolas Līga iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, lai apgūtu inženierekonomikas un vadības zinības. Budžeta grupā neiekļuva, tāpēc par studijām vajadzēja maksāt 900 latu gadā, kas tajā laikā bija liela summa. Vecāki par pirmo mācību semestri samaksājuši, taču turpmāk šādu atbalstu nevarēja atļauties. Līga negribēja tikko iesākto pamest pusratā un pārtraukt studēšanu, tāpēc sāka aktīvi meklēt darbu Latvijā. “Visi, pie kā vērsos, prasīja, lai būtu vismaz divu trīs gadu darba pieredze. Bet kā tāda var būt jaunam cilvēkam, kas tikko pabeidzis vidusskolu? Lai varētu samaksāt par studijām, nekas cits neatlika kā braukt peļņā uz ārvalstīm,” savu izvēli pamato Līga.

Pirmoreiz uz Norvēģiju strādāt devusies 2011. gada vasarā.

“Mans draugs Artis, ar kuru tagad esam precējušies, tur jau dzīvoja un strādāja viesnīcas restorānā par viesmīli bārmeni. Tā kā darba devējiem par latviešu viesstrādniekiem bija izveidojies labs priekšstats, draugam nebija nekādu grūtību mani ierunāt par istabeni viesnīcā nelielā pilsētiņā Flāmā, kas atrodas starp Bergenu un Oslo. Šī pilsētiņa, kurā tikai ap 300 iedzīvotāju, ir iecienīts tūristu galamērķis, jo visapkārt daudz fjordu. Lielie kuģi viens pēc otra piestāj Flomā.”

Darba intervija bijusi ļoti īsa – Līgai vien pajautājuši, vai viņa iepriekš ir uzkopusi telpas, vai zina, kas un kā jādara? Šajā jomā 21 gadu vecajai sievietei bija pieredze, jo bija piepelnījusies, uzkopjot telpas. “Tolaik pret vienkāršā darba darītājiem nebija īpaši augstu prasību, pat angļu valodu nevajadzēja prast. Sākumā angliski runāju diezgan švaki – skolā gāja visādi, turklāt domāju, ka diez vai man vajadzēs lietot angļu valodu. Ja tajā laikā kāds būtu prasījis, vai es braukšu uz ārvalstīm strādāt, nedomādama atbildētu – nekad mūžā! Es tiešām nebūtu devusies svešumā, ja vien nevajadzētu naudu studijām un draugs jau pirms manis nebūtu aizbraucis uz Norvēģiju,” ar pārliecību saka Līga.

Pirmajā viesnīcā, kurā jaunā sieviete sāka darba gaitas ārvalstīs, bija tikai kādi 30 numuriņi.

Dienā katrai istabenei vajadzēja iztīrīt 10–14 numuriņus. Tos tīrījušas divatā. Darba dienas ilgums bijis 7–7,5 stundas, virsstundas nevajadzēja strādāt. Nedēļā bija divas brīvdienas, kas varēja iekrist arī darba dienā, jo viesnīcas apkalpojošajam personālam bija slīdošais grafiks. Prasības pret darba kvalitāti bijušas ļoti augstas, nekādas atlaides netika dotas. “Kopš bērnības esmu radusi pie fiziska darba, jo mums bija lauki Kandavā, kur darāmā nekad netrūka. Turklāt viesnīcā nemaz nevajadzēja strādāt līdz spēku izsīkumam. Ja kļuva par grūtu, vienmēr kāds atnāca palīgā. Mums bija ļoti draudzīga komanda – kādas trīs četras latvietes un vēl poļu meitenes. Visas jaunas, ap gadiem divdesmit, un tādas, kas no darba nebīstas.”

Polietes angļu valodu pratušas labāk nekā Līga, tāpēc, sarunājoties ar viņām, varējusi uzspodrināt svešvalodas zināšanas. Ja kaut ko pateikusi nepareizi, polietes palabojušas.

 

Nebija kur tērēt

Foto no Līgas Rozes privātā arhīva


Līga neslēpj, ka viņas mērķis bija nopelnīt studijām nepieciešamo naudu un nopelnīto vieglu roku netērēt dažādām izklaidēm un šopingam. Pildīt šo apņemšanos atvieglojuši trīs būtiski faktori.

Pirmkārt, nevajadzēja meklēt mitekli īrēšanai, jo darba devēji viesnīcas darbiniekus ārvalstniekus nodrošināja ar dzīvesvietu, par šo pakalpojumu ieturot nelielu summu no algas. Otrkārt, arī par maltītēm darba dienās nevajadzēja pašiem rūpēties, jo varēja paēst viesnīcas restorānā, kur maltītes tika gatavotas speciāli darbiniekiem, no viņiem ieturot simbolisku samaksu.

Un, treškārt, nopelnīto nebija īsti kur tērēt, jo Flāmā nav vietu, kur izklaidēties, ir tikai osta, vilcienu stacija, pasts un veikaliņš.

“Uz citām pilsētām meklēt izklaides mēs ar draugu nebraucām, baudījām skaisto dabu – kalnus un fjordus, kas ieskauj Flomu,” Līga atsauc atmiņā nesenus notikumus un turpinot piebilst, ka tādējādi varējuši daudz ātrāk sakrāt naudu mērķim, kāpēc bija atbraukuši uz Norvēģiju strādāt. “Pa vasaru varēju nopelnīt tik daudz, lai samaksātu 900 latus par kārtējo studiju gadu un vēl iztikt līdz nākamajai vasarai, kad atkal braucu peļņā uz Norvēģiju.”

Atšķirtību no vecākiem, brāļiem un māsām, kā arī draugiem bijis vieglāk izturēt tāpēc, ka Līga Norvēģijā dzīvoja un strādāja kopā ar draugu Arti. Kad sailgojās pēc Latvijā palikušajiem, ar viņiem sazinājās skaipā.

Pirmos trīs gadus Līga Norvēģijā strādājusi tikai vasaras mēnešos, taču 2014. gadā nostrādājusi visus 12 mēnešus. “Biju pabeigusi augstskolu, apprecējusies un kopā ar vīru nospraudusi jaunus dzīves mērķus. Mēs gribējām Latvijā dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi – iegādāties automašīnu un dzīvokli, neņemot kredītus bankā. Šeit pāris trīs gados tādu naudu nevar nopelnīt, bet Norvēģijā tas ir iespējams,” atgriešanos Norvēģijā pamato Līga. Tehnoloģijas palīdzējušas pārvarēt nostalģijas mirkļus.

Savu mērķi Rozes drīz vien sasniedza, taču tā vis gluži nebija, ka dzīvoklim un automašīnai naudu sakrāja trīs gados.

Artis Norvēģijā kopumā nostrādāja deviņus gadus un, visu šo laiku taupīgi dzīvojot, spēja iekrāt nepieciešamo summu, lai veiktu lielos pirkumus, kā arī vēl kaut ko atlikt nebaltām dienām. “Mēs dzīvojam diezgan pieticīgi, nešķiežamies ar naudu, gādājam, lai būtu drošības spilvens,” savas ģimenes dzīves modeli raksturo Līga.

 

Nejūtas vainīgi

Foto no Līgas Rozes privātā arhīva


Atgriežoties Latvijā, jaunajai sievietei izdevās atrast darbu specialitātē – Līga kārto atļaujas un citus vajadzīgos dokumentus būvvaldēs, lai elektriķi varētu veikt darbus jaunceltnēs un renovējamos namos. Patlaban Līga vēl ir bērna kopšanas atvaļinājumā – auklē meitiņu, taču drīz atgriezīsies darba ierindā.

“Par algu nevaru sūkstīties, taču dzīves dārdzība pieaug tik straujā tempā, ka sāk rasties bažas, vai netuvojas brīdis, kad būs ļoti jālauza galva, kā galus savilkt kopā,” zināmu nedrošību izjūt Līga. “Diemžēl mums ar vīru bija jāpiedzīvo nepatīkami mirkļi, nonākot saskarsmē ar dažām valsts institūcijām. Cilvēks automātiski tiek uzskatīts par noziegušos, nevis kāds paskaidro, kas noticis par pārkāpumu un kā to nesāpīgi varētu novērst. Turklāt Latvijā ir liels nodokļu slogs, tāpēc grūti sākt uzņēmējdarbību vai arī drīz jābankrotē.”

Šajā sakarībā Līga piemin Norvēģijas nodokļu sistēmu.

Ierodoties šajā valstī darba nolūkos, ir jāreģistrējas Nodokļu institūcijas birojā un jāsaņem nodokļu karte. Norvēģijā nodokļu maksājumu apmērs ir atkarīgs no darba algas lieluma un nodokļu atlaižu lieluma. Parasti nodokļu maksājumi ir aptuveni 35% no bruto algas. Ja strādā ne ilgāk par sešiem mēnešiem, algai piemēro speciālus noteikumus un individuālas nodokļu likmes. Katra gada beigās Norvēģijas nodokļu institūcijā jāiesniedz gada ienākumu deklarācija. “Februārī parasti saņēmām pārmaksātos nodokļus,” atceras Līga. “Ja bija kādi pārpratumi vai neskaidrības, gājām uz Nodokļu institūcijas biroju, kur darbinieki vienmēr cilvēcīgi izklāstīja, kas par lietu, un arī pacietīgi uzklausīja, ko stāstām mēs. Ja ierēdņiem bija gadījusies kļūda, viņi to nenoliedza, meklēja risinājumu, piemēram, samazināja nodokļu parāda summu, kas nepareizi aprēķināta, vai pat šo summu dzēsa. Man šādas pieredzes nav, jo ar maniem nodokļu maksājumiem viss bija kārtībā, bet draugiem gan vajadzēja konsultēties ar nodokļu inspektoriem.”

 

Cita attieksme pret darbu

Foto no Līgas Rozes privātā arhīva


Kad jautāju Līgai, vai peļņā aizbraukušie latvieši svešumā nestrādā daudz centīgāk, nekā to dara Latvijā, jaunā sieviete apstiprinoši māj ar galvu un izsaka minējumu, kas skan kā apgalvojums, ka dzinulis ātri un kvalitatīvi strādāt ir lielā darba alga. “Vienam motivētājs ir bailes zaudēt darbu, otram – vēlme pakāpties pa karjeras kāpnēm, vēl kāds nemaz nespēj būt paviršs, jo tas nav viņa dabā,” uzskaita Līga un piemin arī savus principus, kurus ievērojusi, strādājot viesnīcā. “Es centos telpas uzpost un sakārtot tā, kādas būtu gribējusi ieraudzīt, ja būtu viesnīcas kliente. Un man patīk perfekta kārtība.”

Protams, starp viesstrādniekiem bija arī tādi, kas strādāja paviršāk.

“Mūsu darba kvalitāti pārbaudīja menedžere, latviešu meitene, kas tāpat kā mēs uzkopa telpas, bet viņai papildus bija vēl šī funkcija. Ar uzslavām neviens īpaši nebārstījās, bet tūrisma sezonas vai gada beigās darba devējs sarīkoja pasākumu jeb gada lielo balli, kad ikvienam darbiniekam pasniedza vērtīgu dāvanu un pateica kādu labu vārdu. Piemēram, mēdza pasniegt dāvanu karti, kas deva iespēju nopirkt dārgus ādas apavus aptuveni 200 eiro vērtībā.”

Līga uzteic arī darba devēju attieksmi pret darba ņēmējiem. Tā bijusi ļoti toleranta, ja bijis kāds pārkāpums, darbinieku nekaunināja pārējo priekšā, pārrunas notika darba devēja kabinetā vai citā vietā, nevis publiski kliedza uz grēkāzi. “Lielais priekšnieks, norvēģis pēc tautības, parasti apvaicājās, kā mums klājas. Nekautrējās arī pateikt komplimentus – vai, cik tu labi izskaties! Viesnīcā strādājām pārsvarā jaunas divdesmitgadīgas meitenes, tāpēc šādi komplimenti neaizslīdēja gar ausīm. Tas darbavietā rada pozitīvu gaisotni un vairo pašapziņu, gribas labāk strādāt. Viss notika ļoti cilvēcīgi un draudzīgi.”

Tieši tāda pati darba devēju attieksme un gaisotne darbavietā bijusi arī nākamajās divās viesnīcās, kur Līga strādājusi. “Ja vienā vietā strādā ilgāku laiku, katru gadu algas apjoms pieaug. Tā par darba stundu sākumā istabenēm maksāja 100 kronas, bet pēc gada un diviem šī likme pieauga un saņēmām jau 120 kronas jeb aptuveni 10 eiro stundā. Tas nav ļoti daudz, tomēr sasummējot makā naudas bija vairāk.”

 

Bērns pārved mājās vecākus

Foto no Līgas Rozes privātā arhīva


Vēl strādājot svešumā, Līga un Artis sākuši domāt par bērniņa radīšanu. “Man bija skaidrs, ka Norvēģijā negribu ne dzemdēt, ne audzināt bērnu, jo tur ir tik stingri likumi, ka mātei var atņemt bērnu pat gadījumos, kad kaimiņš pasūdzējies, ka vecāks pateicis kādu skaļāku vārdu vai uzšāvis pa dupsi. Tad pietiek ar uzraugošo institūciju trīs aizrādījumiem, lai pret vecākiem vērstos ar sankcijām. Varbūt nedaudz pārspīlēju, bet tikai nedaudz. Tāpēc gribēju bērnu laist pasaulē Latvijā, kur turklāt viņu varētu pieskatīt omes, nevis svešas sievietes – auklītes.”

Līga ar draugu vienojusies, ka, tiklīdz būs atradusi darbu Latvijā, atgriezīsies mājās, kādu laiku pastrādās, lai būtu lielāks pabalsts sakarā ar mazuļa piedzimšanu, un tad gādās bērniņu. Darbu ar draugu palīdzību drīz vien izdevies sameklēt, tāpēc 2015. gada pavasarī jaunā sieviete kravājusi čemodānus, lai atgrieztos Latvijā. Artis vēl palicis Norvēģijā un turpinājis pelnīt naudu. “Sākumā bija grūti, jo dzīvojām katrs savā valstī, nevarējām būt kopā. Pamazām apradu, jo Latvijā taču bija manu vecāku ģimene, brāļi un māsas, arī draugi. Turklāt vīrs reizi divos mēnešos atbrauca mājās uz kādu nedēļu, bet es pa reizei pie viņa uz Norvēģiju.”

Abi apprecējušies 2016. gadā, drīz vien pieteicies bērniņš.

Gadu pēc kāzām uz pastāvīgu dzīvi atgriezies arī Artis, kaut īsti nebija plānojis tā rīkoties. Par šādu soli izšķīries, jo bijis izdevīgs darba piedāvājums Latvijā – kļūt par automašīnu pārdevēju autoplacī Tukumā. “Kad mums sanāca saķeršanās ar valsts institūcijām par finanšu lietām, es Artim teicu – braucam atpakaļ uz Norvēģiju, jo tur būs gan darbs, gan laba alga, mums nesāpēs galva par visādām problēmām, dzīvosim mierīgi, harmonijā ar sevi. Taču vīrs ir kategoriski pret, jo deviņi prombūtnes gadi nav nieks.”

Vai Rozes vēl kādreiz dosies peļņā uz ārvalstīm, Līga nezina teikt, taču kā atgādinājumu par Norvēģijā pavadīto laiku, šīs Skandināvijas valsts skaisto dabu un sirsnīgajiem cilvēkiem (tādi vismaz bijuši tie, ar ko Līga un Artis kopā strādājuši!) jaunie vecāki savai meitiņai ielikuši vārdu Ronja. Tas Skandināvijas valstīs esot populārs meiteņu vārds.

LA.lv
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
“Tā nav ticība, bet apmātība!” Speciālisti par šausmīgo gadījumu Jelgavā, kad mira māte un bērns 1
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Ātruma pārkāpējs policistiem piedāvā 100 eiro kukuli
2 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Rīgā pasniegtas Gada balvas interešu izglītībā
2 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

AD
Artis Drēziņš
Latvijā
“Tā nav ticība, bet apmātība!” Speciālisti par šausmīgo gadījumu Jelgavā, kad mira māte un bērns 1
2 stundas
ML
Māra Libeka
Latvijā
Kariņš izdod rezolūciju Viņķelei
1 stunda
LE
LETA
Dabā
Saglabāsies neliels sals: laika prognoze sestdienai
2 stundas
LA
LA.LV
Sports
Sākas kamaniņu sezona – Dārznieks izcīna otro vietu Nāciju kausā
1 stunda
LA
LA.LV
Ekonomika
Dainis Lemešonoks: Nepieciešamība apvienot farmācijas “milžus”. Vai Kariņam būs dūša?
2 stundas