Ar Opel Ampera līdz darbam – lētāk nekā ar autobusu 0
Te dažas piezīmes pēc trim dienām ar “Opel Ampera”. Pirmās dienas programmā bija brauciens uz Dundagu (350 km), kura lielāko daļu, protams, tīrā elektrorežīmā veikt nebija iespējams. Otrajā, īsākā, – no Rīgas uz Bausku (ar iegriešanos Mūsas trasē) –man asistēja ralliju čempions Ivars Caune un “Brīvkalnu” trases saimnieks Jānis Štrauss.
“Tīras” elektriskas piedziņas auto konkursā bija jau pērn. “Nissan Leaf” nominācijā “taupīgākais” toreiz ieņēma otro vietu aiz iekšdedzes dzinēja darbināta VW mazulīša “Up!”. Uzvarēt neļāva neierasti strauji krītošais iespējamā nobraukuma rādītājs, pat ne tas, kā saka, pats par sevi, bet trūkstošā iespēja brīvības rāmjus paplašināt ar tik ikdienišķo fikso iegriešanos uzpildes stacijā.
“Ampera” ar negribētu finišu ceļmalā nebaida. Tā var turpināt braukt arī ar tukšām baterijām, tomēr vienā ziņā zibenīgi atgādina par “Leaf”. Abi brauc tā kā solīdāk, komfortablāk par līdzīga izmēra tradicionālajiem auto. Izskaidrojums vienkāršs. Akumulatoru “kravas” dēļ tie ir smagāki. Un svars, kurš gadu desmitiem uzskatīts par iekšdedzes dzinēju ekonomiskuma ienaidnieku, no fundamentālās fizikas, no Ņūtona likuma viedokļa ir vienkāršākais “līdzenas” gaitas garants. “Katrs ķermenis saglabā vienmērīgu taisnvirziena kustību…” Un – jo smagāks, jo labāk saglabā. Bet par taupību vai dinamikas zudumu nav jāraizējas, jo elektromotora griezes moments ir varens visā apgriezienu diapazonā. No pirmā sākot.
Šie divi elektromobiļi arī līkumā griežas labāk nekā parastie “priekšpiedziņas”. Sevišķi to jūt uz grants. To pašu akumulatoru “balasta” dēļ tie ir labāk “izsvaroti”, slodze vienmērīgi sadalīta uz abām asīm (kā klasiskajiem BMW, MB utt.), tādēļ nav stūrēšanas gardēžiem netīkamās “nepietiekamās pagriežamības”.
Jau ar šīm divām īpašībām pietiktu, lai Jānis, kurš tieši pašlaik ir jauna auto (pašreizējais – vidējās klases “Citroen”) meklējumu procesa viducī, “Amperu” iekļautu SAVU pretendentu sarakstā. Bet labākais jau vēl tikai nāk. Un cilvēku, kurš, savā lauku mājā dzīvodams, klusumu mīl, kilovatus skaitīt māk un jaudas cenu zina, noved līdz virsrakstā liktajam izsaucienam.
Pilnīgi klusā un bezdūmu režīma darbības rādiuss “Amperai” gan ir reizes divas mazāks, nekā spēj “Leaf” (65 km), taču arī tas ir pietiekams, lai bez benzīna dedzināšanas nokļūtu no “Brīvkalniem” Rīgā un atgrieztos. Pilna uzlāde, kuru pats personīgi veicu savā garāžā, rozetei pieslēdzis atsevišķu patēriņa skaitītāju, pēc pašreizējiem “Latvenergo” tarifiem maksā aptuveni Ls 1,40. Ar modernu dīzeli līdzīgs brauciens maksātu divas, ar spriganu benzīnnieku – pat reizes trīs dārgāk. Ja iztēlojamies sižetu, kurā mājas no darba ir tālāk un papildu uzlādi veicam ofisā pavadāmajā laikā, dienas ekonomija lielpilsētas režīmā varētu būt pat pieci lati. Jeb pusotra tūkstoša gadā…
Patēriņa starpība garākā braucienā (Dundagas reiss) nav tik liela. Šajā ierastajā maršrutā mans “Nissan” (benzīns, 2 l tilpums, 150 ZS) apēstu kādus astoņus litrus uz kilometru simtu. Šis – piecus, lai gan braucu pat aktīvāk, ātrāk (tests taču). Kā tas iespējams, ja svars tas pats un motoriņš tikai nieka 1,4 l un 80 ZS? Palīdz perfekta elektrības un iekšdedzes sadarbības shēma. Jebkurā situācijā, kur nepieciešams paātrinājums, vadības dators piemet ampērus, kuri stiprāki par iekšdedzes ZS. Un vēlāk sakrāj tos atpakaļ palēninājumos (“rekuperācija”), kur tradicionāls auto jaudu met miskastē (precīzāk – atmosfērā). Dinamiski un taupīgi. Visu piedziņas sastāvdaļu sadarbība ir gluži nemanāma, maiga, plūstoša. Dabiska, varētu teikt, lai gan runājam par visai sarežģītu tehniku…
Trūkumi? Te der Caunes komentārs: “Man nevajag auto, kurš uzplijas ar kaut kādiem praktiski nevajadzīgiem tehniskiem vai dizaina izlēcieniem. Man vajag, lai man netraucē braukt. Un šis netraucē. Var teikt pat – ir gluži labi baudāms.”
Bet Jānis… Jānis tevi grib! Tikai ar vienu piebildi: “Jaunu laikam tomēr atļauties nevaru. Būs jāgaida pirmās mazlietotās…”
Es arī gribētu. Nu baigi jau patīkama sajūta – no rīta vienkārši izrauj “štepseli” un klusītēm aizripo garām benzīntankam, smirdošam autobusam un nonāc no Bolderājas Rīgas centrā, iztērējis kādas pāris kilovatstundas. Jeb 20 santīmus. Gribētu… Tikai tā cena – 45 000 eiro – nedod nekādas izredzes ieguldīto atgūt naudas izteiksmē (ja valsts nepalīdz ar nodokļu atlaidēm un citu stimulāciju). Jābūt tik bagātam, lai varētu maksāt par elektriskā paātrinājuma baudu un dabas tīrību.
