Ar “padomju skolu” Londonas ielās 0
Gādājot pārtiku, alkoholu, naktsmītnes un citus resursus, no Austrumeiropas Londonā iebraukušie bezpajumtnieki migranti izmanto “izdzīvošanas stratēģijas”, kas aizgūtas no sociālisma laikiem, – tā pētījumā par bezpajumtniecības un alkohola atkarības sociālajiem determinantiem migrantu vidū Londonā konstatējis Rouhemptonas universitātes sociālās antropoloģijas pētnieks Mihals Garapičs.
Mājās negaida
Piektdienas rīta cēlienu M. Garapičs pavadījis starp greznām villām un glauniem auto. Noturēdams “āra nodarbību” saviem sociālās antropoloģijas studentiem, viņš pastaigājies pa vienu no Londonas dārgākajiem rajoniem – Čelsiju. Sociālais fenomens, kas aplūkojams šajā rajonā: cilvēki ar zemiem un vidējiem ienākumiem no tā tiek izspiesti, viņu vietu aizņemot miljonāriem. “Vienkāršam algota darba darītājam šeit apmesties ir tikpat kā neiespējami. Divu guļamistabu dzīvoklis tādā mājā maksā vismaz miljonu,” M. Garapičs rāda uz ēkām, kurām dodamies garām. Tomēr Čelsijā mīt ne tikai bagātnieki. Tepat kaimiņos miljonus vērto īpašumu saimniekiem parkos un “skvotos” (neapdzīvoti nami, kuros neoficiāli mitinās ļaudis) naktis vada arī bezpajumtnieki. “Arī šī ir bezpajumtnieku iecienīta vieta. Te ir silti, mierīgi, dienas laikā ārā neviens nedzen,” atklāj M. Garapičs, kad, meklēdami klusāku vietu sarunai, esam iegājuši vietējās bibliotēkas lasītavā.
Cik daudz bezpajumtnieku mīt Londonā, skaidri nezina neviens. Skaidrāks ir kas cits – vismaz puse no naktspatversmju, dienas centru un citu palīdzības institūciju klientiem ir iebraucēji no Austrumeiropas. Visticamāk, bezpajumtnieku skaits Lielbritānijas galvaspilsētā nākamajos gados turpinās augt, paredz M. Garapičs.
Bezpajumtniecības pamatcēlonis Londonā ir mājokļu tirgus spiediens: īres cenas sasniegušas zemo algu sektora darbiniekiem nepieejamu līmeni, bet sociālo dzīvokļu trūkst. Otrkārt, bezpajumtnieku “eksportvalstis” no šīs problēmas norobežojas.
“Es nezinu, kā ir Latvijā, bet Polijā, kas ir viena no galvenajām bezpajumtnieku eksporta zemēm, attieksme pret šo sabiedrības grupu ir diezgan cietsirdīga, pat agresīva,” saka M. Garapičs. “Piemēram, Krakovā pilsētas vadība un attīstības plānotāji ir drīzāk gandarīti par to, ka viņu nabadzīgie cilvēki dzīvo uz ielas Londonā, Parīzē vai Berlīnē, nevis apgrūtina viņus ar savu klātbūtni Krakovā.” Sociālajā antropoloģijā šādam pilsētas tipam esot īpašs apzīmējums – “revanšistu pilsēta”. “Tā ir pilsēta, kas sevi tiecas padarīt nekomfortablu un neviesmīlīgu bezpajumtniekiem vai nabadzīgiem cilvēkiem. Šādā virzienā attīstās arī arhitektūra parkos, stacijās un citur,” skaidro M. Garapičs. Piemēram, tāpat kā Londonā, arī Krakovā stacijās parādās arvien vairāk kameru, kā arī tādas konstrukcijas soli, kas piemēroti tikai sēdēšanai, bez iespējas uz tiem gulēt.
Uzkraut rūpes par saviem valstspiederīgajiem bezpajumtniekiem tikai uz Londonas institūciju pleciem no Austrumeiropas valstu valdību puses nav taisnīgi, uzskata M. Garapičs. No otras puses, viņam kategoriski nepieņemama šķiet arī dažviet Rietumeiropā aizsāktā prakse mēģināt uz ielas dzīvojošos austrumeiropiešus ar varu piespiest atgriezties dzimtenē. “Katram Eiropas Savienības pilsonim ir tiesības uz brīvu pārvietošanos pa tās teritoriju. Tā ir fundamentāla ES brīvība. Vienīgais izņēmuma gadījums, kad valsts dienesti būtu tiesīgi izraidīt personu no valsts, ir tad, ja viņa atrašanās apdraud nacionālo drošību.”
Raduši pie dubultas dzīves
Veicot pētījumu par bezpajumtniekiem Londonā, M. Garapičs ar viņiem ticies vairākos pilsētas rajonos. Ilgas stundas pavadījis sarunās ar viņiem nakts patversmēs, zupas virtuvēs, parkos.
Lai iegūtu vairāk informācijas, arī dzēris kopā ar viņiem: “Tas ir likums pētnieka darbā: ja vēlaties iegūt cilvēku uzticēšanos, jums ir jāakceptē tas, ko viņi dara, un, ja nepieciešams, pat jādara kopā ar viņiem. Citādi vēl nodomās, ka esat policijas aģents.”
No 35 intervētajiem lielākā daļa bijuši poļi, vēl arī trīs slovāki un divi lietuvieši. Vēl divdesmit “nestrukturētas” intervijas viņš veicis, pievienojoties sarunās bezpajumtnieku grupās iedzeršanu laikā publiskās vietās. Iemesli, kas šos cilvēkus noveduši līdz viņu pašreizējam stāvoklim, ir ļoti dažādi: sākot no krišanas par upuri viltus darbā iekārtotājiem līdz pat psihiskām slimībām. Taču ir lieta, kas viņus vieno – viņi visi nāk no postpadomju valstīm, un grūtības pielāgoties jaunajai iekārtai pēc Padomju Savienības sabrukuma spēlējusi būtisku lomu viņu likteņa pavērsienos. “Tajā pašā laikā paradoksālā kārtā tieši sociālistiskā sistēma ir tā, kas viņus apgādājusi ar prasmi izdzīvot un gūt panākumus kapitālistiskā pilsētā,” secinājis pētnieks.
Jēdzienu “austrumeiropieši” M. Garapičs pētījumā lietojis vairāk sociālekonomiskā, ne tik daudz ģeogrāfiskā kontekstā: “Poļus dažkārt kaitina, ja viņus dēvē par austrumeiropiešiem. Viņi saka: “Nē, nē, mēs neesam nekādi austrumeiropieši, mēs esam centrāleiropieši.” Pieļauju, ka Baltijas valstīs ir līdzīgi. Tās droši vien vēlētos sevi vairāk asociēt ar Ziemeļeiropu, Skandināviju, tā noliekot sevi tuvāk Stokholmai.” Taču, lai vai kādu politisko identitāti sev piešķirtu, no tā nemainās vēsturiskais fakts – gan Polijā, gan Baltijā, gan citās bijušās Padomju Savienības valstīs sociālistiskā iekārta atstājusi iespaidu uz kultūru un paradumiem.
Proti, šajā sistēmā pilsonis atradies konfrontējošās attiecībās ar valsti, dzīvodams dubultu dzīvi. Vārdos viņš sludināja vienu, darīja citu. Piemēram, meloja partijas sanāksmēs, privātā telpā par to jokoja. “Un šī nepieciešamība melot tika akceptēta,” uzsver M. Garapičs.
Likuma apiešana ar līkumu padomju režīmā bija izdzīvošanas stratēģija: “Ja jūs pratāt apvest ap stūri sistēmu, jūs varējāt tikt pie dažādiem labumiem. Domājams, ka Krievijā režīms bija stingrāks, bet, piemēram, Polijā plaši darbojās melnais tirgus, un prasme sagādāt sev dažādas lietas tajā bija īpašība, kas tika apbrīnota.” Lai arī kopš iekārtu maiņas pagājis jau vairāk nekā divdesmit gadu, iesakņojušās “izdzīvošanas stratēģijas” cilvēku galvās tik viegli nemainās – Austrumeiropas bezpajumtnieki, cenzdamies izdzīvot Londonā, joprojām tās izmanto. “Dažādu resursu iegūšanas un sistēmas apiešanas iemaņas viņiem ir ļoti labi attīstītas. Viņi teicami pārzina dažādus sīkus trikus: kā tikt patversmē, kā apblēdīt sociālās palīdzības sistēmu utt. Sociālistiskā sistēma viņus šajā ziņā ir labi uztrenējusi,” stāsta M. Garapičs.
Aizdomīgi pret “sistēmu”
Tikmēr Eiropas kapitālistiskā civilizācija bāzēta citos domāšanas modeļos, skaidro Garapičs: “Tas ir pavisam cits skatījums uz valsts un indivīda attiecībām. Šajā iekārtā indivīdi maksā nodokļus, ievēro likumus un viņiem ir arī teikšana par to, kādiem tiem jābūt. Tāpēc likums ir nevis jāapiet par katru cenu, bet gan jāievēro.”
Vai britu bezpajumtnieki, būdami tādos pašos apstākļos, rīkojas radikāli atšķirīgi? Pirmkārt, viņi šādos apstākļos nonāk ļoti reti, uzsver M. Garapičs. Bezpajumtniecība Lielbritānijā izsenis esot bijis nosodāms dzīves modelis: “Būt bez pajumtes un noteiktas dzīvesvietas – anglosakšu kultūrā tas nozīmē būt neproduktīvam sabiedrības loceklim.
No protestantu ētikas perspektīvas, ja jūs esat politiska vienība, jums ir jāmaksā nodokļi, jo to pieprasa kopējās intereses, bet, ja kāds to nedara, viņš uz to ir jāpiespiež. Tādēļ dzīvošana bez fiksētas adreses līdz pat pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem bija noziegums.”
Mūsdienās dzīvot bez noteiktas dzīvesvietas vairs nav noziegums, taču bezpajumtniecība tiek novērsta citiem līdzekļiem: tiek piedāvāti tik bagātīgi palīdzības resursi, ka, ja vien cilvēkam ir nedaudz motivācijas, nonākt uz ielas ir praktiski neiespējami. “Nakts patversmes, valsts dzīvokļi, detoksikācijas pakalpojumi, ārstēšana no alkoholisma – ja jūs esat vietējais, jums tas viss ir relatīvi viegli pieejams,” uzsver pētnieks.
Bet daudzi iebraucēji, ja nav strādājuši vai tikuši nodarbināti nelegāli, nesaņem pieeju britu palīdzības resursiem. Kamēr britu trūkumcietēji alkoholam un narkotikām var atļauties izlietot naudu, kuru saņem sociālajos pabalstos, poļu bezpajumtniekiem Londonā līdzekļi šādām vajadzībām jāsarūpē pašiem. “Ja nepieciešams alkohols, viņiem nekas cits neatliek kā, piemēram, iet un meklēt krāsaino metālu. Nepieciešamība, kā zināms, ir inovāciju māte, tieši tā spiež viņus izdomāt dažādus jaunus paņēmienus,” teic M. Garapičs. Viņiem tas izdodas diezgan veiksmīgi, jo ir raduši dzīvot iekārtā, kurā pastāvīgi trūka resursu.
Noslēgušies no ārpasaules
Šeit gan ir vēl viens paradokss – tā pati “izdzīvošanas stratēģija”, kas austrumeiropiešu bezpajumtniekiem ļauj sevi apgādāt ar resursiem, dzīvojot uz ielas, mazina viņu izredzes savu stāvokli reiz radikāli uzlabot. Kā pētījumā raksta M. Garapičs, Austrumeiropas bezpajumtnieki ar savām izdzīvošanas metodēm risina ne tikai praktiskos jautājumus – tās viņiem palīdz arī saglabāt psiholoģisko līdzsvaru.
Intervijās gandrīz visi ar lepnumu uzsvēruši faktu, ka pārtiku, naudu alkoholam, tabakai utt. sagādā “paši saviem spēkiem”. Šis lepnums, uzskata M. Garapičs, palīdz saglabāt pašcieņu un autonomijas sajūtu bezpalīdzības, galējas nabadzības un depresijas stāvoklī. Taču tas nozīmē arī izolēšanos no palīdzības sistēmas.
Jau kopš ierašanās Lielbritānijā, pat ja viņiem kādu laiku bijis darbs un pastāvīga dzīvesvieta, šie ļaudis ir izvairījušies no integrēšanās vietējā sabiedrībā valodas zināšanu trūkuma un citu iemeslu dēļ. Nonākot bezpajumtnieka stāvoklī, viņi no “ārpasaules” jeb “sistēmas” vēl vairāk atsvešinās, jo par viņu vienīgo informācijas avotu kļūst bezpajumtnieku grupa, parasti tautieši, ar kuriem viņi turas kopā.
Līdzīgi kā padomju cilvēks kādreiz meloja partijas kongresos, Austrumeiropas bezpajumtnieki, kuriem saglabājušās saites ar ģimeni, mēdz melot arī saviem tuviniekiem. Kā pētījumā citēts kāds sociālais darbinieks, “viņi dzīvo grupās šajās mājās, dzer katru vakaru un vienu reizi nedēļā atžirgst, lai sazinātos skaipā vai pa telefonu ar ģimeni dzimtenē un pārliecinātu tuviniekus, ka ar viņiem viss kārtībā. Un šie meli dzen viņus uz priekšu”.
