Latvijā
Izglītība

Ar (paš)cenzūru pret netikumības džinu? “LA” diskusija 16

Foto: Fotolia

Kas notiek skolās pēc tā saukto tikumības grozījumu pieņemšanas Izglītības likumā? Vai skolotājiem tagad jāpārvērtē savas mācību metodes un izmantotie mācību materiāli saskaņā ar tikumības principiem, kuri pagaidām nav definēti? Vai tikumības dēļ skolās ieviesīs cenzūru? Par to “Latvijas Avīzes” redakcijā diskutēja Āgenskalna Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Iveta Ratinīka un šīs skolas absolvente, latviešu valodas un literatūras olimpiāžu uzvarētāja Agnese Lipska, Rīgas 28. vidusskolas direktors Guntars Jirgensons, Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) pārstāve, Rīgas 94. vidusskolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Mairita Klieče, Izglītības kvalitātes valsts dienesta (IKVD) vadītāja Inita Juhņēviča, Valsts izglītības un satura centra (VISC) vispārējās izglītības satura nodrošinājuma nodaļas vadītāja Ineta Upeniece un asociācijas “Ģimene” pārstāve, kristīgās mācības skolotāja Aija Grīnberga.

– Diskusijas par “tikumības grozījumiem” ar jaunu sparu uzvirmojušas tāpēc, ka skolotāja Ratinīka publiski izteica bažas, ka skolās ienāk cenzūra, jo saņēma vadības aizrādījumu pēc tam, kad kāds no vecākiem bija sūdzējies, ka skolēniem jāanalizē Agneses Krivades dzejolis, kurā ir kāds labi zināms krievu lamuvārds. Kā jūs domājat, vai pretenzijas pret dzejoļa izmantošanu skolā būtu radušās, ja nebūtu “tikumības grozījumu”?

I. Ratinīka: – Protams, zināms skandāls var notikt jebkurā brīdī, pat ja nebūtu šāda likuma. Taču, man aizrādot, tika piesaukts likums, nevis kādi metodiskie aizrādījumi vai citas normas. Domāju, ja nepieminētu likumu, es būtu papurpinājusi klusībā, nevis sociālajos tīklos. Mani uztrauc tas, ka uz mākslas darbu attiecina šādas tikumības normas. Mākslas darba realitāti nedrīkst uztvert burtiski.

Turklāt attieksme pret dzejoli nebija vienīgais, kas satrauc. Sekoja plakātu, kas aicināja uz iecietību pret dažādām sabiedrības grupām, noņemšana, gan Rīgas mēra Nila Ušakova iejaukšanās poētikas interpretācijā. Ir ļoti daudz pazīmju par to, ka sabiedrība kļūst aizvien konservatīvāka, aizvien vairāk vēlas viennozīmīgu, kritisko domāšanu neveicinošu informāciju. Tādā gadījumā līdz cenzūrai ejams vien pussolītis.

Āgenskalna Valsts ģimnāzijā strādāju astoņus gadus, savas darba metodes neesmu mainījusi. Krivades dzejoli analizējām arī agrāk. Tad iebildumu nebija.

I. Upeniece: – Skolotāju diskusijas ar skolas administrāciju, kā arī savā starpā par to, kādas metodes un mācību materiāli izmantojami skolā, bijuši arī pirms šīs vasaras Izglītības likuma grozījumiem. Taču ir bažas, vai konkrētie formulējumi likuma grozījumos nav pastiprinājuši bailes, kontroli, neuzticēšanos izglītības procesā, kam būtu jābūt gan radošam, gan atvērtam un uz sabiedrību vērstam, kā arī ļoti profesionālam. Diskusijai par to, vai konkrētais dzejolis ir labs vai slikts, būtu jābūt profesionālai, kāpēc bija tāda pedagoga izvēle, kāds bija mērķis, vai tas tika sasniegts. Standarts nosaka, ka vidusskolēni jāiepazīstina ar mūsdienu dzeju. Kā to darīt, tā ir skolotāja izvēle. Tā jāizdara, ņemot vērā arī to, kāda ir klase un kādā kontekstā dzejolis izmantots. Profesionāla diskusija izpalikusi, tā vietā ir skandāls un runas par cenzūru. Izpaliek diskusijas par to, kā padarīt mācību procesu mūsdienīgu, kā audzināt kritiski spriestspējīgus cilvēkus, kuros būtu ieaudzināta arī morālā atbildība. Katrā ziņā tikumības normas un kritiskā domāšana nav pretrunā.

Galerijas nosaukums

– Jirgensona kungs, vai jūsu vadītajā skolā ir kas mainījies pēc” tikumības grozījumu” pieņemšanas? Vai uzmanīgāk nekā iepriekš tiek izvēlētas mācību metodes un līdzekļi?

G. Jirgensons: – Pirmkārt, ļoti jauki, ka šādi grozījumi tika pieņemti. Tajā pašā laikā tajos paustas elementāras atziņas. Ir pats par sevi saprotams, ka skolā nemaz nevar mācīt kaut ko, kas būtu netikumisks un degradētu sabiedrību. Skolai jāaudzina pilnvērtīgi šīs valsts pilsoņi. Pēc grozījumu pieņemšanas 28. vidusskolā nekas nav mainījies. Katrs skolotājs strādā tā, kā strādāja līdz šim, un atbildīgi lemj, kurai auditorijai ko stāstīt. Viena lieta ir Krivades dzejoli analizēt 10. klasē kā gadījumā, par ko mēs runājam, bet pavisam cita lieta – ieteikt 7. klases puišeļiem to iemācīties daiļlasīšanas konkursam. Literatūras, daļēji arī vēstures un veselības mācības skolotājiem jāsaprot, ka viņi savā darbā skar sfēras, par ko nav tik vienkārši runāt, piemēram, par matemātikas uzdevumiem. Un arī 10. klases skolēna vecāki var satraukties, ieraugot šādu dzejoli bērnam. Ja nu bērnam pēc tam vajadzēs psihologu?

I. Ratinīka: – Nu kāds psihologs?! Jaunieši varēja analīzei izvēlēties arī citus dzejoļus, bet varēja analizēt šo dzejoli, ko uzskatu par ļoti izcilu tekstu.

– Agnese, kā jūs un jūsu klasesbiedri reaģējāt, kad analīzei tika piedāvāts šis dzejolis?

A. Lipska: – Uz Āgens­kalna Valsts ģimnāzijas klasi ar literatūras novirzienu nāk skolēni, kuri vēlas trīs gadus diezgan intensīvi mācīties literatūru. Tas ir viens no retajiem mācību priekšmetiem, kur tiek pieļauti kaut kādi viedokļi, interpretācijas un patstāvīga domāšana. Tāpēc ir ļoti labi, ja tiek piedāvāts kaut kas, kas skolēnu nedaudz izprovocē uz domāšanu. Pieaugušajiem liekas, ka bērni ir muļķi. Tomēr 16 gadu vecumā mēs saprotam vairāk, nekā citiem liekas vai kā citi gribētu, lai mēs saprotam.

A. Grīnberga: – Runa šajā gadījumā patiesībā ir par robežām. Skolā strādāju ne jau pirmo gadu un redzu, ka notiek izmaiņas: robežas kļūst aizvien izplūdušākas. Ir tikai labi, ja tās tiek nospraustas. Citādi sanāk tā, ka viss ir atļauts, viss der. Tāpēc pareizi, ka ir pieņemti grozījumi likumā, VISC izstrādā vadlīnijas, kā īstenot tikumisko audzināšanu skolās. Ceru, ka tad, kad vadlīnijas būs gatavas, strīdu par to, kas ir atļauts un kas ne, būs mazāk.

– Ja runājam par robežām, tad kādā veidā skolās tās pārkāpj? Vai jau pieminētais dzejolis tās pārkāpj?

– Mums jāaudzina kritiski domājoši cilvēki. Profesionāls pedagogs var izmantot jebkuru tekstu. Jautājums, ko ar to pasaka. Konkrētais dzejolis 10. klasei, iespējams, bija par agru.

I. Ratinīka: – Nedrīkst no augšas kāds pateikt, kas ir tikumīgi un kas ne, kas ir gaumīgi un kas ne.

Cilvēki, kas izstrādāja likuma grozījumus un izstrādās vadlīnijas, un skolēni, kas pēc tām mācīsies, ir divas pilnīgi atšķirīgas sabiedrības grupas. Kāpēc grozījumu un vadlīniju izstrādē nav iesaistīti praktizējoši pedagogi, bet tikai kabinetos sēdošie un papīrus rakstošie?

I. Upeniece: – Man nav nekādu tiesību komentēt likumdevēja leģitīmo gribu, kaut VISC un IZM grozījumu apspriešanas laikā tos noraidīja, jo Izglītības likums jau nodrošināja tikumisko audzināšanu. Tobrīd vienīgā pedagoģe, kas runāja par iespējamām grozījumu sekām, bija Teikas vidusskolas direktore. Taču, ja grozījumi ir pieņemti, man kā civildienesta ierēdnei jāpilda rezolūcija, ko Ministru prezidente izdevusi izglītības ministrei un kura nodota VISC ar konkrētu uzdevumu izstrādāt attiecīgos normatīvos aktus, kas ietilpst manā kompetencē. Cita starpā gribu piebilst, ka pati 19 gadus esmu bijusi latviešu valodas un literatūras skolotāja, arī mani skolēni ir bijuši olimpiāžu uzvarētāji. Nodaļā, ko vadu, visi ierēdņi ir bijuši praktizējoši pedagogi ar vismaz 10 gadu stāžu, daži ir praktizējoši vēl šobrīd. Taču darbam piesaistīsim arī ekspertus. Ir skaidrs, ka ir dažādas ieinteresētās grupas, kas no savas puses mēģinās ietekmēt šo vadlīniju saturu. VISC savu tikumisko un audzināšanas vadlīniju konceptu liks galdā 22. oktobrī, tad arī ieinteresētie varēs izteikt savus komentārus un priekšlikumus. Kāpēc tas netika paveikts līdz mācību gada sākumam? Tāpēc, ka grozījumi Izglītības likumā paredz, ka tas jāizstrādā līdz 2016. gada 30. jūnijam.

– Bet, kamēr nav vadlīniju, skolotājs ir sevišķi neaizsargāts, jo formulējums likumā ir tik plašs, ka ar tikumības pārkāpumu var saprast daudz ko. Tieši vadlīniju trūkums, iespējams, izraisa šo pārlieko skolotāju darba kontroli. Rezultātā pedagogi vairs nestrādās radoši, bet strikti pieturēsies pie mācību grāmatas, cerot, ka tajā nu gan nekas netikumīgs nav iekļauts.

– Direktors taču jau teica, ka tas tā nav. Skolas direktora kompetencē ir atbildība par to, kāds mikroklimats ir skolā, kāds ir mācību process. Ir baisi, ja bailes un nedrošība 21. gadsimtā tiek veicinātas šādā veidā. Izglītības standarts paredz, ka ētiskais, morālais aspekts kā satura daļa ir obligāta visos mācību priekšmetos. Tāpēc skolās nekam ārkārtējam nevajadzētu notikt, jo nekas pēc būtības nav mainījies.

Vecākiem arī iepriekš Izglītības likums par pienākumu uzlika sadarbību ar skolu. Sadarbība nenozīmē kritiku un kontroli. Bet, ja vecākus kaut kas neapmierina vai viņi par kaut ko ir neizpratnē, var iet uz skolu, uzdot jautājumus, meklēt kopīgus risinājumus.

– Tā, ko jūs zīmējat, ir ideālā situācija. Reālā aina ir cita.

I. Ratinīka: – Reālā aina ir tāda, ka anonīmi pasūdzas, nevis uzdod jautājumus skolotājai. Mums bija vecāku sapulce, kurā pati aicināju zvanīt kaut līdz pusnaktij, ja rodas kādi jautājumi. Ja man jautātu vecāki, apspriestos ar viņiem, mēģinātu ko savā darbā mainīt vai variēt tā, lai gan manas ieceres tiktu sasniegtas, gan kliedētas vecāku šaubas.

Pieļauju, ka ir ļoti daudz skolotāju, kas tagad neko diskutablu neaizskars, izmantos darbā tikai viennozīmīgus tekstus.

– Iespējams, daļu sabiedrības tieši tas apmierinās. Piemēram, organizāciju “Ģimene”.

A. Grīnberga: – Es esmu par to, ka skolotājam savā darbā jāievēro izglītības standarts. Tas nenozīmē vienmēr pieturēšanos pie mācību grāmatas. Skolotājs ir tiesīgs izvēlēties, bet jāsaprot, vai mācību materiāls, ko viņš izvēlējies, atbilst vecumam, mērķim un kontekstam. To ļoti pareizi pateikusi arī izglītības ministre.

Taču diskusijas ir par to, vai kāds zina, kas ir tikumība. Tāpēc jau vajag izstrādāt vadlīnijas, kaut tas nebūs vienkārši, bet ir jābūt kaut kādam rāmim.

– Vai vadlīnijās uzskaitīs vārdus, kuri nedrīkst nonākt skolēnu redzeslokā?

I. Upeniece: – Ja kāds sagaida, ka vadlīnijās tiks nosaukti vārdi vai daiļdarbi, kurus skolā nedrīkst izmantot, varu pateikt, ka tas tā nebūs. Piekrītu, ka mums dotais uzdevums ir ļoti sarežģīts. Skaidrs, ka bez grozījumiem un vadlīnijām it kā varēja iztikt, bet, ja runājam par vērtību izglītību, tad tās izglītības saturā ir par maz un varbūt vadlīnijas palīdzēs stiprināt nevis cenzūru, bet pašcenzūru.

I. Ratinīka: – Ar ko tā labāka?

I. Upeniece: – Pašcenzūra nozīmē, ka skolotājs pats ­izanalizē mācību materiālu, ko vēlas izmantot, un izlemj, vai tas konkrētajā situācijā ir lietojams vai ne. Mana pašcenzūra būtu liegusi Krivades dzejoli izmantot. Taču tas nenozīmē, ka es nebūtu radoša, cenzēta un ierāmēta. Skolotājam ir brīvība izvēlēties un arī atbildība par to, ko viņš izvēlējies. Ja šī brīvība tiks liegta, būs ļoti bēdīgi un mēs vairs nevarēsim runāt par kvalitatīvu 21. gadsimta izglītību.

Esmu arī domājusi, kā būtu, ja skolēns pats būtu izvēlējies šo dzejoli un nolasījis to klasē… Tad skolotājam nebūtu tiesību kritizēt skolēnu un uzspiest viņam savu viedokli.

– Sociālajos tīklos izskanēja pārmetumi, ka skolotāja brīvību arodbiedrība neaizstāv, to interesējot tikai algas.

M. Klieče: – LIZDA uztrauc tas, ka skolotāja brīvība varētu tikt ierobežota. Rodas sajūta, ka skolotājam vairs neuzticas. Taču jā, par algām runājam vairāk, jo, iespējams, tās tomēr skolotājus uztrauc vairāk nekā tikumības jautājums. Es kā skolotāja lielu problēmu “tikumības grozījumos” nesaskatu. Skolotāji vienmēr domājuši, kā un ko viņi dara, ņēmuši vērā, kāda ir klase, kāds ir konteksts.

LIZDA varētu aizstāvēt skolotāju, ja ir izteikts nepamatots rājiens.

– Taču, ja izteikti tikai mutiski pārmetumi?

– Domāju, ka skolas arodorganizācija arī šādas situācijas var risināt pārrunu veidā.

– Vai kopš “tikumības grozījumu” pieņemšanas ir palielinājies sūdzību skaits par skolotāju darbu?

I. Juhņēviča: – Man vairākkārt jautāts: kā jūs tagad kontrolēsiet tikumību. Kā esam kontrolējuši, tā kontrolēsim arī turpmāk. Esam kontrolējošā institūcija, un mūsu pienākums ir uzraudzīt, lai skola ievērotu visas likumā noteiktās normas. Šī saruna būtu varējusi būt arī pirms gada, jo arī tad bija jāievēro visas tikumiskās un Satversmē ietvertās normas. 2014. gadā saņēmām 700 sūdzības, no tām četras sūdzības bija par konkrētu materiālu izmantošanu, bet šogad neesam saņēmuši nevienu šādu rakstisku iesniegumu. Pērn vecāki un nevalstiskās organizācijas vaicāja, vai konkrētus materiālus var izmantot bioloģijas mācību stundās un vai skolā var izmantot scientologu izstrādātu mācību materiālu “Ceļš uz laimi”. Tādos gadījumos materiālus lūdzam izvērtēt VISC, kas vērtē to atbilstību standartam. Atzinums bija, ka izmantot nedrīkst.

– Ja IKVD nonāktu sūdzība par Krivades dzejoļa izmantošanu, ko jūs darītu?

– Prasītu skolotājam, ar kādu mērķi dzejolis izmantots. Prasītu viedokli skolas direktoram un noteikti iesaistītu VISC. Mēs nevienu iesniegumu neatstājam bez izskatīšanas.

Protams, skolā nedrīkst pastāvēt cenzūra. Tajā pašā laikā direktors atbild par to, kas notiek skolā, un viņam ir tiesības pārrunāt ar skolotāju izmantotās metodes un mācību līdzekļus. Skolotājam jāspēj pamatot, kāpēc viņš izmanto to vai citu materiālu. Ja nu skolotājs patiešām stundā stāsta kaut ko, kas ir pretrunā ar Satversmē vai citos normatīvajos aktos noteikto, direktoram ir pienākums iejaukties.

G. Jirgensons: – Direktoram jāuzticas skolotājam, ko viņš pieņēmis darbā.

– Šķiet, viens no iemesliem, kāpēc tapa grozījumi, bija “Papardes zieda” aktivitātes skolā. Vai šīs organizācijas pārstāvjus jūs savā skolā laidīsiet?

– Jāskatās. “Papardes ziedam” ir ļoti liela atbildība, uzmanīgi jāskatās, ko un kādā veidā viņi stāsta par seksuālo izglītību. Direktoram tas ir liels pārbaudījums. Pieredze ar viņiem ir dažāda, taču neaicināt lektorus no šīs organizācijas arī nevar, jo kādam ir jāaizpilda tie baltie plankumi, kas rodas, ja skolās nav veselības mācības.

A. Grīnberga: – Skolas dežurants nedrīkst pat neko skolēniem aizrādīt, jo ar skolēniem drīkstot runāt tikai pedagogi. Tāpēc nesaprotu, kāpēc tiek pildīta “Papardes zieda” prasība, ka lekcijas laikā pedagogam jābūt aiz durvīm. Vai šie lektori ir pedagogi? Kurš uzņemsies atbildību par to, ko viņi bērniem sastāsta? Pedagogam jābūt klāt, jākoriģē stāstītais, ja vajadzīgs. Domāju, ka vadlīnijas arī šādās lekcijās ieviesīs savas korekcijas.

I. Ratinīka: – Domāju, ka tikumības grozījumu autori tieši to arī gribēja: ieviest seksuālās izglītības ierobežojumus un pat neiedomājās, ka skarti tiks arī mācību priekšmeti mākslas jomā. Tagad viss atkarīgs, kādas tad vadlīnijas tiks izstrādātas.

I. Upeniece: – Par to, kādas tās būs, visi varēs mest uz mums akmeņus.

– Jau zināms, ka vadlīniju apspriešanā grasās iesaistīties tādas pilnīgi atšķirīgas organizācijas kā jau pieminētais “Papardes zieds”, asociācija “Ģimene”. Kā būs iespējams rast kompromisu?

– Mēs dzīvojam demokrātiskā valstī, kur katrs var iesaistīties normatīvo aktu apspriešanā. Vadlīniju apspriešanas process būs atklāts. Protams, ka tas būs ļoti sarežģīts ceļš, bet es ceru, ka mēs visi spēsim vienoties par to, ka mums jāaudzina kritiski spriestspējīgs, emocionāli bagāts cilvēks. Atbilstoši tiem principiem, kas definēti Satversmē.

G. Jirgensons: – Tajā ir teikts, ka valsts aizsargā tradicionālu ģimeni, tad nu skaidrs, ka mēs gribam izaudzināt krietnus ģimenes cilvēkus, kas nelamājas. Ja gribam, lai Latvijā veidojas krietnas ģimenes, dzimtu daudz bērnu, tad arī tām pašām “Papardes zieda” akcijām vajadzētu to veicināt. Pat nerunāju par citām attiecību formām, pietiek jau ar to, ka redzam ģimenes, kurās māmiņai visu laiku mainās draugi. Tieši tajās ģimenēs arī parasti rodas vislielākās problēmas. Man nav pārliecības, ka “Papardes zieda” aktivitātes to visu neveicina.

I. Upeniece: – Bet jūs taču varat uzaicināt uz skolu arī pārstāvjus no biedrības “Īsta mīlestība gaida”, kuri iestājas pret dzimumattiecībām pirms laulībām! Veselības izglītības saturu es tomēr gribētu norobežot no audzināšanas. Tikumīgs cilvēks gan labi pārzina savu ķermeni, gan arī ļoti skaidri apzinās gan atbildību, gan robežas. Neredzu, ka no izglītības satura būtu iespējams izslēgt veselības izglītības aspektus. Tas ir tāpat kā nevaram taču spriest par to, vai Pitagora teorēma ir vai nav tikumīga.

I. Ratinīka: – Atgriežoties pie tā, par ko runāja Jirgensona kungs, man ir konkrēts jautājums: ja atnāks uz skolu jaunietis ar citu orientāciju, ko man kā skolotājam un audzinātājam darīt, ja viņš ar mani gribēs par šīm problēmām runāt? Vai man viņam jāsaka: tu neesi normāls?

– Jautājums vietā, jo viens no iemesliem, kāpēc vajadzēja “tikumības grozījumus”, esot homoseksuālisma propaganda jaunatnes vidū.

I. Upeniece: – Man nav tiesību komentēt likumdevēja vēlmes. Likumā par attieksmi pret homoseksuālismu nekas nav teikts. Nevajag to visu banalizēt, tādējādi ceļot jezgu.

I. Ratinīka: – Literatūrā ir arī autori ar netradicionālu orientāciju. Tad par viņiem stundās vairs nerunāsim?

A. Grīnberga: – Uzsvaram jābūt uz tradicionālu ģimeni. Māksla ir dvēseles barība. Ko liekam iekšā, tas nāks ārā. Jāatceras, ka likuma grozījumi tika pieņemti demokrātiskā ceļā; tāda ir vairākuma griba. Cenzūra nav nekas briesmīgs. Jebkuri vērtēšanas kritēriji ir cenzūra. Vai tad jūs savus bērnus audzināt bez cenzūras un viņiem viss ir atļauts?

I. Juhņēviča: – Es saskatu daudz pozitīva tajā, ka būs vadlīnijas. Esam secinājuši, ka skolās audzināšanas darbs ir ļoti dažādā līmenī. Tas lielā mērā atkarīgs no skolotāja, no direktora, no pašvaldības piešķirtā finansējuma. Politiski ļoti svarīgi ir tas, ka būs arī valstiskās audzināšanas vadlīnijas. Aicinu uztvert vadlīnijas kā palīgu skolotājiem, kas palīdzēs risināt neskaidrus jautājumus, nevis uztvert kā cenzūru, kā traucēkli un vēl vienu dokumentu, kas pastiprinās kontroli.

I. Ratinīka: – Ja vadlīnijas nebūs precīzi formulētas, tad tas, kam ir vara, tās izmantos, lai apkarotu ne jau netikumīgos, bet citādi domājošos.

– Vai vadlīnijas precīzāk izskaidros likumā noteiktās skolas padomes, faktiski vecāku tiesības izvērtēt mācību materiālus?

I. Juhņēviča: – Jau līdz šim skolas padomes drīkstēja paust viedokli par mācību materiāliem. Tas nekur nebija aizliegts. Skolas padomes ieteikumiem vienalga būs jābūt tiesiskiem. Ja direktors redzēs, ka skolas padomes lēmums ir pretrunā standartam, tad viņš varēs pamatoti lūgt padomu savu lēmumu pārvērtēt. Skolas padomes lēmums joprojām būs ieteikuma rakstura. Jo tikpat labi skolas padomē var būt runa par vēstures mācību materiāliem, ne tikai par bioloģiju un literatūru.

– Agnese, vai jūs, kad gājāt skolā, jutāt, ka kādā mācību procesā tiek aizskarta jūsu personība, traucēta tikumiskā attīstība?

A. Lipska: – Protams, ne. Domāju, ka šī problēma ir ļoti pārspīlēta. Uzskatu, ka vidusskolā būtu jārunā arī par neērtiem tematiem, jo vidusskolēni ir tajā vecumā, kad var būt diskusija gan starp skolēnu un skolotāju, gan vienaudžiem, gan skolēnam pašam ar sevi. Brīdī, kad, analizējot mākslu, skolēns iedod provokatīvu tekstu, viņš sāk domāt, vai tas ir pieņemami. Iespējams, tieši secina, ka lamuvārdi nav pieņemami.

– Tikumīgs cilvēks ir arī labs cilvēks. Par to, cerams, nevienam nav šaubu. Taču skolā pēdējā laikā aug agresija. Vai tikumiskā audzināšana ļaus šo agresiju mazināt?

I. Ratinīka: – Pilnīgi noteikti ne. Ja cilvēks jau ģimenē nav ievirzīts neagresīvā gultnē, tad tajā vecumā, kad viņi trako, viņus vēl grūtāk vadīt. Jo vairāk bērnus centīsies ielikt rāmī, jo vairāk viņi gribēs tikt no tā rāmja ārā.

M. Klieče: – Bieži vien ir tieši derīgi skolēniem parādīt to neglīto un netikumīgo. Skolēns uz to visu paskatās no malas un varbūt arī ierauga savu nepievilcīgo pusi. Un skolēniem bieži vien nemaz nepatīk, ka viņam to rāda. Viņi grib dzīvot idealizētā pasaulē, iedomājoties, ka viss ir labi. Savukārt, ja skolā nerunāsim par kaut ko, kas skolēnus interesē, viņi vienalga atradīs interesējošo informāciju kaut kur citur.

A. Lipska: – Nedomāju, ka tikumiskā audzināšana jelko mainīs skolēnu savstarpējās attiecībās.

Saistītie raksti

A. Grīnberga: – Es gan ceru, ka uzlabojums būs. Tomēr, ja runājam par agresivitāti, tad jāteic, ka skola ir tikai maza daļiņa no vides, kurā uzturas bērns. Kādas filmas tagad pieejamas bērniem, ko raksta dzeltenā prese, kā medijos cilvēki viens otru gāna? Kādas vērtības bērni redz seriālos? Skolas ietekme kļūst aizvien mazāka. Jau 2. un 3. klasē vienam otram telefonā ir pornogrāfija. Mēs esam izlaiduši džinu no pudeles un atpakaļ mēs to vairs ­nedabūsim.

I. Juhņēviča: – Viss atkarīgs no tā, kas vadlīnijās būs un kā tās izmantos.

I. Upeniece: – Bērna tikumiskā audzināšana sākas ģimenē, taču esmu beidzot noticējusi tam, ka vadlīnijas var padarīt vērtībizglītību par būtisku izglītības procesa sastāvdaļu. Vai izdosies, to es nezinu.

G. Jirgensons: – Fiziskā agresija skolās, manuprāt, ir mazinājusies. Ir pieaugusi emocionālā vardarbība. Ar to cīnīties pat ir grūtāk nekā ar fizisko vardarbību.

LA.lv