Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
18. marts, 2014
Drukāt

Ar pilnu sauju labestības. Saruna ar Vigitu Pumpuri (1)

Foto - Līga VasiļūnaFoto - Līga Vasiļūna

Saruna ar skolotāju, lugu autori, Autortiesību bezgalības balvas ieguvēju Vigitu Pumpuri.

Arī šopavasar dažādos Latvijas novados un Rīgā risinās amatierteātru skates, kas vainagosies ar Latvijas amatierteātru iestudējumu skates finālu “Gada izrāde 2013” aprīļa vidū uz Dailes teātra skatuves. Amatierteātru iecienītāko lugu vidū jau ilgi ir arī “Kaimiņu būšana”, kuras autore ir Lielplatones internātpalīgskolas skolotāja Vigita Pumpure.

Pērnā gada izskaņā viņa saņēma autoru apvienības AKKA/LAA iedibināto Bezgalības balvu, ko pasniedz autoriem, kuru darbi iepriekšējā gadā visvairāk izmantoti dažādos veidos – publiskā izpildījumā, TV, radio utt.

– Balvu saņēmāt par lugas “Kaimiņu būšana” daudzkārtēju izpildījumu amatierteātros. Dramaturģija jums ir dvēseles aicinājums vai hobijs? 


V. Pumpure: – Pašā sākumā tā bija gluži objektīvu apstākļu raisīta izpausme. Toreiz strādāju Vilces pamatskolā un vietējā kultūras namā vadīju bērnu dramatisko kolektīvu. Man patika. Taču lielas galvassāpes vienmēr sagādāja iestudēšanai piemērota sacerējuma atrašana. Pirms kārtējiem svētkiem lasu vienu ludziņu – nav tas, otru – galīgi nav, trešo – atkal manējiem nederēs! Ko nu? Programmā jau pieteikts desmit minūtes garš uzvedums… Sēdos un uzrakstīju. Iestudējums patika, un pēc tam vairs nemocījos ar meklējumiem. Esmu autore trim lugām pamatskolas vecāko klašu “aktieru” repertuāram. Bet mazajiem, tādas īsākas, laikam būs desmit. Gandrīz visas ar manu ziņu vai caur “laipnām rokām” izgājušas tautās un tiek spēlētas tuvos un tālos novados. Tagad strādāju Lielplatones internātpalīgskolā un darba grafika dēļ no režisēšanas esmu atteikusies. Bet šī pieredze palīdz saprast, kā citi manā iztēlē dzimušie notikumi varētu risināties uz skatuves.

– Taisnību sakot, bieži brīnos, kāpēc skolotāji, amatierteātrus vadot, paši reti raksta saviem kolektīviem piemērotas lugas.


– Nezinu, varbūt baidās no kritikas. Taču ir arī spoži piemēri – Baltinavas skolotājas Anitas Ločmeles “Latgola.lv” tagad mirdz Nacionālā teātra repertuārā. Bet lugas galvenie varoņi jau labu laiku pirms tam bija pazīstami novadā, kur populārs autores vadītais amatieru kolektīvs. Ja runājam par sižetiem nepieciešamo dzīves materiālu, tad skolotājiem, protams, tas ir bagātīgi pieejams. Atnāk caur bērnu ģimenēm, pieaugušo attiecībām tajās, dzimtu stāstiem un ikdienas notikumiem. Der pilnīgi visiem dramaturģijas žanriem.

– No skolā vērotā izvijušies arī jūsu lugu sižeti pieaugušajiem?


– Laikam tomēr ne. Tie piesakās… Kaut kā citādi. Jo nav tā, ka es apņemtos: tagad man jāuzraksta luga! Vispirms iztēlē piedzimst īsa aina, pat viena spilgta detaļa, kas piesaista citas. Gadās, ka labi redzu lugas nobeigumu. Tad jādomā, kas radījis šādu izskaņu, un jāiet darbībā atpakaļ.

Bet amatierkolektīvos patlaban iecienītā “Kaimiņu būšana”, ko apakšvirsrakstā dēvēju par naivu farsu bez pretenzijām uz augsto māk­slu, dzima un tālāk attīstījās no pirmā dialoga.

– Rakstot patiešām nelūkojaties “augstās mākslas” virzienā?…


– Ir tāds grēks, ko liegties. 2011. gadā startēju Nacionālā teātra izsludinātajā lugu konkursā ar diviem sacerējumiem – jau minēto “Kaimiņu būšanu” un drāmu “Kuce”. Tāds skaudrs gabals ar dzīvi plosošām kaislībām, par kurām beigās maksā viens nabaga suns. “Kuce” iekļuva žūrijas visaugstāk novērtēto lugu desmitniekā un, kaut arī uz profesionālās skatuves nav izrādīta, bija stimuls manai autores pašapziņai.

Lai gan ar dramaturģiju pelnīt iztiku nekad nav bijis nodoma un Latvijas ap­stākļos tas arī izskatās nereāli, palaikam aizbraucu uz Literārās akadēmijas nodarbībām Rakstnieku savienībā. Labi apzinos, ka nav iespējams ar teorētisku priekšlasījumu, pieredzes izklāstiem un pat darbu analīzi izmācīt kādu par dramaturgu, dzejnieku vai prozaiķi. Bet Literārajai akadēmijai ziedotais laiks palīdz man kaut ko saprast sevī un to izvērtēt. Saku – tas ļauj pieskarties citu radošajiem laukiem. Vēl varētu teikt, ka man ir tāda garīga nepieciešamība.

– Valoda ir vienīgais jebkura autora darbarīks. Cik lielā mērā to, jūsuprāt, iespējams uzasināt dažādu nodarbību gaitā?


– Šaubos, vai tur kas jēdzīgs izdosies pieaugušam cilvēkam, kurš maz lasa grāmatas. Pati ar tām esmu kopš bērnības un savas dienas nespēju iedomāties bez literatūras. Draudzējos ar grāmatnieku muzeja “Ķipi” vadītāju Aiju Štosu, un mūsu kārtējās satikšanās iemesls gandrīz vienmēr ir viņas jaunieguvumi. Tos apskatīt man allaž atrodas laiks, un reti atgriežos mājās bez vairākiem ātrai izlasīšanai sarunātiem sējumiem.

Patīk daudzi rakstnieki, bet pirmajā vietā es lieku Vizmu Belševicu un viņas “Billi”. Ziniet, ar šo grāmatu ir kaut kas mazliet mistisks… Bērnu ludziņu konkursā biju dabūjusi atzinības balvu. Tās izsniedza Leļļu teātrī. Saņēmu aplok­sni ar divdesmit pieciem latiem, izgāju laukā un skatos: pāri ielai Jāņa Rozes grāmatnīca piedāvā iespējas svaigo prēmiju iztērēt! Ļāvos kārdinājumam un, veikalā ieejot, pirmo ieraudzīju grāmatu ar ļoti pazīstamu fotogrāfiju uz vāka. Tieši tā pati izskatījos agrā bērnībā. Protams, galvenais nav līdzība vaibstos, bet saturs. Lasot esmu smējusies, raudājusi un grimusi atmiņās. Lai gan vietām “Billi” zinu no galvas, mēdzu pārlasīt un atkal ieraugu kaut ko jaunu.

– Jums ir tāds neparasts vārds…


– Mēdzu jokot, ka uz tiem mūsu dzimtā ķēriens. Vecmāmiņu, kuras mājā tagad Vilcē dzīvojam, sauca Reina. Patiesībā esot gribēta saukt par Irēnu. Taču bija juku laiki, pasaulē nākušo bērnu reģistrēja pa telefonu, sakari slikti un vecākiem atlika tikai rokas noplātīt, saņemot meitas dzimšanas apliecību – tajā melns uz balta stāvēja rakstīts: Rei­ne… Dzīves gaitā dokumentos vienu patskani nomainīja cits, bet vecmamma to atzina par labu esam, jo ierēdņi papīros arī viņas uzvārdu saputroja vismaz trīs reizes.

– Te jau aizmetnis romānam.


– Prozas gardarbiem pagaidām neesmu gatava. Turpinu slīpēt divas lugas pieaugušo auditorijai. Viena ir komēdija, otrai tāds svārstīgs žanrs. Galvenā līnija abās – cilvēku savstarpējās attiecības un centieni satikt savu otro pusīti. To vēlas visi neatkarīgi no sociālā statusa, dzīves vietas un pieredzes. Arī cienījamā vecumā negribas būt vienam.

Man patīk ceļot autobusā kopā ar pilnīgi svešiem cilvēkiem un, viņus vērojot, iztēloties, kas ar šiem ļaudīm varētu būt noticis pagātnē un kas atgadīsies ceļojuma beigās… Starp vienkāršiem teikumiem tur izskan veseli dzīves stāsti – skumji, smieklīgi un apskaužami gludi.

– Apmeklējat savu lugu izrādes amatierteātros?


– Cenšos. Tas ir tik aizkustinoši – vesels pagasts vai mazpilsēta nopļauj savas puķu dobes, lai pasniegtu aktieriem ziedu klēpjus!… Šie cilvēki taču kalpo skatuvei vistīrākajā veidā un tikai teātra mīlestības vārdā. Pašdarbnieka vienīgā alga ir iespēja atrasties uz skatuves. Vaļaspriekam viņš ziedo savu laiku, ļoti bieži arī iegulda naudu, tērējoties degvielai un uzvedumā nepieciešamajiem aksesuāriem. Bet par to skatītājs viņam piedod dažu valodas un tēlojuma negludumu – visi taču savējie un saprot cits citu!

– Tagad strādājat mācību iestādē bērniem ar īpašām vajadzībām. Kādas atziņas esat guvusi šajā saskarsmē?


– Vispirms jau labi zināmo, ikdienā piemirsto un bieži vien nenovērtēto – pati lielākā laime ir vesels bērns. Taču mīlestība nepieciešama pilnīgi visiem. Manā sestajā klasē ir septiņi audzēkņi. Viņiem esmu skolotāja audzinātāja, mācu gan pamatpriekšmetus, gan sadzīviskas prasmes dienas gaitā.

– Lai gan jau pavasaris, tomēr vaicāšu – ko vēlējāties, pārkāpjot šā gada slieksni?


– Ak!… Apkopojot dziļi slēpto un skaļi izpausto, laikam sanāks cerība, ka šis gads, kas jau iesācies, nebūs sliktāks par aizvadīto. Ģimenei un man personīgi tas bija labs. Ar savu Vilces jaukto kori piedalījos Dziesmu un deju svētkos. Kopā ar vīru un jaunāko meitu bijām Zviedrijā. Beidzot saņēmos un sakopu veselību Tērvetes sanatorijā. Bagātīgi tika izrādītas manas lugas. Nu, lūk, – uzskaitot saliekti četri pirksti, bet, Autortiesību bezgalības balvu pieskaitot, iznāk pilna sauja. Lai Dieviņš dod katram!…

– Paldies par sarunu.


Radošā vizītkarte


VIGITA PUMPURE 


Augstāko pedagoģisko izglītību ieguvusi Liepājas Universitātē.

Dzīvo Vilcē un strādā Lielplatones internātpalīgskolā.

Brīvajā laikā kopj dārzu, dzied Vilces jauktajā korī, lasa grāmatas un raksta lugas.

Precējusies; ir divas pieaugušas meitas, vīrs Andrejs strādā asfalta ražotnē.

“Autortiesību bezgalības balvu 2013” saņēmusi par lugu “Kaimiņu būšana”, kas 2012. gadā iestudēta Codes, Ķeipenes, Kārķu, Lejasciema, Saikavas, Variešu un Laidzes amatierteātros; 2013. gadā – Aknīstē un Vārmē.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Sveiciens autorei šodienas jubilejā!!!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+