Ilze Kuzmina: Laiskās pašvaldības nav īstenojušas ministra cerības 8
Ne velti vēl pirms dažiem mēnešiem Finanšu ministrija stīvējās pretim Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) plānam valdībā pieņemt pedagogu algu celšanas grafiku. Galu galā grafiku pieņēma ar atrunu, ka algas cels, ja tiks sakārtots skolu tīkls. Tagad izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis pašvaldībām pārmet, ka tās tīklu kārtojot formāli vai nekārto nemaz. Tāpēc naudas algu celšanai visās skolās nepietiks, bet IZM gādāšot, lai tās pieaugtu vismaz tur, kur skolu tīkls sakārtots.
IZM esot cerējusi, ka skolu slēgšanas rezultātā ietaupīsies 10 miljoni eiro, bet laiskās pašvaldības ietaupījušas vien trīs miljonus. Taču: vai pro-blēma ir tikai pašvaldībās? Vai tiešām IZM būtu jācer, ka būs ietaupījums? Pareizāk būtu, ja IZM kā izglītības politikas realizētāja spētu piedāvāt konkrētus scenārijus, kurā būtu skaidri redzams, kāds būs ietaupījums, ja pašvaldības rīkosies tā vai citādi. Šādu, vismaz publiski izpaustu aprēķinu, nekad nav bijis. Ekonomģeogrāfs Jānis Turlajs gan minēja konkrētus ciparus, ko varētu ietaupīt, ja būtiski samazinātu vidusskolu skaitu, taču šie aprēķini nebija reālajā dzīvē balstīti, jo netika ņemts vērā, ka reorganizēto skolu skolēniem tāpat kaut kur būs jāmācās un tas tāpat maksās naudu, tāpat izmaksas radīs skolēnu vadāšana, tukšo skolas ēku uzturēšana utt. Sanāk, ka ar pirkstu ūdenī zīmēti kaut kādi cipari, uz to pamata būvēti normatīvie akti – tas pats skolotāju algu grafiks, un tagad izrādās, ka miglainās cerības, ak, nav piepildījušās. Sabiedrība ar sapratni raugās, ja miglainas cerības lolo romantiski noskaņotas jaunavas, bet attiecībā uz ministru un ierēdņiem gaidas tomēr ir citas.
Jāsaka gan, ka IZM spēja rēķināt tikusi apšaubīta gan šajā, gan iepriekšējās valdībās. Tā ir kapacitātes problēma, ko ministrijai neizdodas novērst gadiem. Tāpēc pat nepārsteidz kārtējais dīvainais IZM paziņojums saistībā ar ietaupīšanu, slēdzot skolas. IZM vēstījusi: čaklākās pašvaldības – skolu tīkla kārtotājas ietaupījušas pat pusi mērķdotācijas, proti, finansējumu, ko skolotāju algām novirza no valsts budžeta. Nav saprotams, kā to var ietaupīt uz skolu slēgšanas rēķina, jo šī nauda Latvijā seko skolēnam, tātad mērķ-dotāciju apmērs atkarīgs no skolēnu, nevis skolu skaita. Protams, ja skolu ir mazāk, klašu ir mazāk, arī skolotāju vajag mazāk, un, sarūkot pedagogu skaitam, atlikušajiem alga aug. Taču ietaupīt mērķdotāciju nemaz nav iespējams, jo tā paredzēta skolotāju algām un tām arī jānovirza. Slēdzot un reorganizējot skolas, pašvaldības drīzāk var ietaupīt uz saimnieciskajiem izdevumiem skolu uzturēšanai.
Apšaubāms ir arī ministra solījums gādāt par algu celšanu tikai tajās pašvaldībās, kas čakli kārto skolu tīklu. Lai arī maz, ir tomēr tādas pašvaldības, kur skolu tīkls ir optimāls. Vai ministrs aicina pašmērķīgi slēgt skolas, lai tikai būtu kāds mistisks ietaupījums?
Tāpat nav skaidri saskatāms IZM ieguldījums skolu tīkla kārtošanā. Kā izskanēja Latvijas Pašvaldību savienības domes sēdē, vietvaras joprojām gaida, kad IZM aicinās tās uz individuālām sarunām, lai diskutētu par skolu tīkla sakārtošanu. Vai aptuveni 100 000 izmaksājusī karte ar optimālo skolu tīklu tika veidota, lai to parādītu dažās preses konferencēs un cita veida saietos?
Kaut arī ministra cerības nav piepildījušās, gatavojoties nākamajam gadam, pašvaldības tomēr biežāk nekā iepriekš pieņēmušas sāpīgos lēmumus: nākamā mācību gada 1. septembrī durvis paliks slēgtas teju 30 skolām, vēl daudzas vidusskolas pārvērtīsies par pamatskolām vai no pamatskolas paliks tikai sākumskola, kas bieži vien ir pirmais solis uz skolas došanos pa skuju taku drīzā nākotnē. Process notiek, kaut ne tik strauji, kā cerēts.
