Mobilā versija
Brīdinājums +11.5°C
Rolands, Rolanda, Ronalds, Erlends
Trešdiena, 18. oktobris, 2017
21. septembris, 2017
Drukāt

Ar prieku piepildu sapni. Saruna ar Zigfrīdu Muktupāvelu (12)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

Zigfrīds Muktupāvels

Mūziķis, Latvijas Radio raidījuma “Kultūras rondo” un Latvijas televīzijas raidījuma “100 grami kultūras. Nacionālie dārgumi” vadītājs Zigfrīds Muktupāvels ar dziedātajām dziesmām un vijoļspēli izpelnījies ne tikai tautas mīlestību, bet arī valsts atzinību – Triju Zvaigžņu ordeni. Viņš atzīst, ka savā vecumā ar sasniegumiem mūzikā vairs nevienu nevar pārsteigt, tādēļ ķēries klāt kāda sena sapņa piepildīšanai – dziedāšanai jaundibinātajā vīru vokālajā ansamblī “Daile”, kura pirmie koncerti paredzēti jau oktobra beigās.

 

Vēl pirms darba gaitām Latvijas Radio un televīzijā tava darbošanās mūzikā tika novērtēta ar Triju Zvaigžņu ordeni.

To es nevaru komentēt. Kad man pienāca vēstule ar šo ziņu, pirmajā brīdī domāju, ka tas ir manu draugu smalki izspēlēts joks. Mazliet vēlāk, izmantojot pazīšanos ar dažiem cilvēkiem Ordeņu kapitulā, gribēju noskaidrot, par ko īsti man ticis tāds gods. Diemžēl pat tuvākie paziņas atbildēja – to nevarot atklāt. Ordeņa piešķīrumam neesot konkrētu kritēriju. Bet man ir tāda nojausma, ka tas varētu būt par piedalīšanos Zigmara Liepiņa rokoperā “Lāčplēsis” pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā, kur es tēloju Līkcepuri. Cik nu tur lieli mani nopelni, neņemos spriest, tomēr, ja reiz kapituls tā lēmis, ordeni pieņēmu.

Taču JRT mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis savu Triju Zvaigžņu ordeni nepieņēma, jo nevēlējās spiest roku tā laika Latvijas prezidentam Valdim Zatleram, kas, viņaprāt, esot tukša vieta. Bet tieši viņš arī tev pasniedza šo apbalvojumu. Vai tobrīd neaizdomājies sekot Hermaņa piemēram?

Katrs jau var izpaust savu attieksmi, kā vēlas. Zināmā mērā es respektēju Alvja Hermaņa viedokli, ja viņš reducēja visas nebūšanas valstī uz cilvēku, kurš pasniedz apbalvojumu. Taču es domāju, ka patiesībā ne prezidents, bet tie cilvēki, kas mani ieteica, ir piešķīruši man ordeni. Man likās, caur kurām rokām iziet šī atzinība, vairs nav tik būtiski. Negribēju viņus pievilt.

Vai ar savu aktīvo darbošanās mūzikā nopelnīji darbu radio un televīzijā?

Patiesībā sadarbība ar radio un televīziju man aizsākusies krietni sen. Drīz pēc neatkarības atjaunošanas vadīju “Mikrofona” muzikālo televīziju, piedalījos dažādos komercraidījumos, bet, darbojoties kompānijā “Mikrofona ieraksti”, pastrādāju arī radio SWH. Tā ka pašreizējie darbi gluži no gaisa nav nokrituši. Uz “Kultūras rondo” mani uzaicināja, izgāju cauri visai birokrātiskajai sistēmai, valodas kursiem un pārbaudījumiem. “Nacionālie dārgumi” televīzijā jau bija vairākus gadus vēlāk. Ar prieku uzreiz pieņēmu šo piedāvājumu, atstājot TV3 raidījuma “Bez tabu” vadīšanu, jo kultūras tēmas man arvien bijušas sirdij tuvākas.

Izskatās, šobrīd darba tev netrūkst. Kā visu vari apvienot, jo katrā darbavietā ir citas prasības un darba grafiki?

Tiešām ir grūti. Dažkārt pat uzdodu sev jautājumu, kāpēc tik grūti. Piemēram, kad skatos raidījumu “Nacionālie dārgumi” no malas, redzu, ka es jau neko tur nedaru – tikai sēžu un klausos, ko runā gudri cilvēki. Taču nez kādēļ pēc ieraksta, kas ir krietni ilgāks nekā pats raidījums, ir sajūta, ka esmu smagi fiziski strādājis. Pieceļoties no studijas krēsla, mans sviedriem samērcētais krekls ir pielipis pie muguras, un es knapi varu parunāt un dažkārt arī paiet. Es nezinu, kāpēc ir tāds nogurums. Un to piedzīvoju arī radio, kaut mazākā mērā. “Kultūras rondo” skan katru dienu, un, raidījumam beidzoties, liekas, ka būtu nodziedāts vesels koncerts. Es priecājos par šiem darbiem, bet man tas tiešām nenāk viegli. Dīvainākais ir tas, ka, gadiem ritot, pieredze krājas, taču trauksmes sajūta tikai pastiprinās.

No mazām dienām esi spēlējis dažādās grupās, bet visilgākā darbošanās ir grupā “bet bet”. Jums bijuši aktīvāki un mazāk aktīvi periodi, tomēr esat kopā kopš 1991. gada. Vai nesākat jau viens otram krist uz nerviem?

Kādēļ domājat, ka mēs viens otram nekrītam uz nerviem (pasmaida)? Pagājušajā gadā nosvinējām “bet bet” 25 gadu jubileju, un šobrīd grupas darbībā ir ielikts semikols. Pie tā vainu uzņemos es. Mana galvenā muzikālā specialitāte ir vijoles spēle, un vienmēr gribējies to darīt. Taču esmu vēlējies mūzikā darboties arī iespējami daudzveidīgi, tādēļ šobrīd vijoli spēlēju vien sava prieka pēc. Man ir bijuši klusi mūža sapņi, kurus es gribu piepildīt, un, pateicoties savai ārkārtīgajai spītībai, viens no tiem tūlīt, tūlīt piepildīsies. Man nekad nav bijusi spēcīga vēlme būt par solistu, bet tā nu tā dzīve iegrozījusies. Esmu bijis spiests dažādos ansambļos dziedāt solo. Vienmēr ir patikusi kopā muzicēšana gan spēlējot orķestrī, gan dziedot korī, un apmēram pirms gada man iešāvās prātā doma, ka pienācis laiks piepildīt vienu no saviem sapņiem un dziedāt ansamblī. Latvijā ir daudzas lieliskas vokālās grupas, kā, piemēram, “Cosmos”, “Latvian voices”, “Framest”, taču uz dalību tādās nepretendēju. Padomju laikos bija populāri ansambļi gandrīz katrā labā kolhozā. Domāju, kāpēc šāda tradīcija mūsdienās ir apsīkusi. Nu man ir izdevies atrast domubiedrus, un esam nodibinājuši vīru vokālo ansambli “Daile”, ar ko ļoti lepojos. Mums ir astoņi dalībnieki, un mēģinām jau gandrīz gadu. Visi esam priecīgi un gādājam tērpus pirmajam koncertam.

Kad un kur jūsu ansambļa uzstāšanos varēs redzēt un dzirdēt?

Pirmie koncerti paredzēti pēc mēneša – 21. un 22. oktobrī Kandavā un Jaunpilī, bet Rīgā pirmo reizi uzstāsimies 26. oktobrī mūzikas namā “Daile”, jo tāds ir arī mūsu ansambļa nosaukums.

Kādas dziesmas būs “Dailes” repertuārā?

Pie repertuāra nonākt nebija viegli. Būtībā reanimējot padomju laikos populāru dziedāšanas žanru, lai būtu intriga, vismaz sākumā dziedāsim dziesmas no tiem laikiem, kuras neviens vairs nedzied. Latvijai atgūstot neatkarību, arī mākslā viss tika nogriezts kā ar nazi. Tāpat kā Ļeņina Kopotos rakstus, arī tā laika dziesmas, kuras vēl jaunībā dziedājām koros un ansambļos, tika aizslaucītas nebūtībā. Līdz ar to daudziem vairs nav pat nojausmas par tām. Lūk, piemērs! Imanta Kalniņa un Imanta Ziedoņa dziesma Ļeņinam manā skatījumā ir muzikāls šedevrs, kuras noslēgumā acīmredzot kā nodevu padomju laikam piekabināja vārdu “Ļeņins”. Bet pati dziesma ir vienkārši brīnišķīga. Tāds nu arī mums būs repertuārs – viena daļa sociālpolitiskās dziesmas, no kurām bija grūti izvēlēties, jo starp tām netrūka kara propagandas. Atstājām tās, kas, mūsuprāt, cilvēkos varētu uzjundīt ne tikai nostalģiskas atmiņas, bet arī ļautu ironiski atskatīties uz to laiku tekstiem. Bet par spīti tiem pašas dziesmas ir lieliskas. Otra repertuāra daļa būs mīlas lirika, kura nāk no naivisma perioda un arī vairs netiek dziedāta. Piemēram, Elgas Īgenbergas un Valtera Kaminska dziesmas, kuras pat Nacionālās bibliotēkas nošu krājumos nebija viegli atrast. Tad nu celsim tās gaismā. Klausītāju atsauksmes gaidām gan ar zināmām bažām, gan cerībām, ka tomēr tiksim saprasti.

Kā ar citiem muzikālajiem projektiem? Tuvojas Ziemassvētki, kuros droši vien arī tu uzstāsies.

Šoreiz nāksies visus apbēdināt, jo šajos Ziemassvētkos nekur nedziedāšu, kaut dažādu piedāvājumu netrūkst. Vienreizējie pasākumi paņem daudz laika un enerģijas. Ceru, ka ar vīru vokālo ansambli tā nebūs. Iespējams, nākamgad sagatavosim Ziemassvētku programmu, jo esam noskaņojušies kārtīgi izdziedāties. Tā ir burvīga sajūta. Astoņi veči sanāk kopā uz mēģinājumu, protams, pirms tam izzirgojas, bet, kad sāk dziedāt, tas ir tāds spēks, ka bauda klausīties, kā visas balsis kopā skan. Koncertmeistars Raimonds Petrauskis mūs ļoti iedvesmo, un pagaidām izbaudām ansambļa tapšanas procesu. No plašāk pazīstamiem dziedātājiem mūsu vidū ir diriģents Ivars Cinkuss.

Vai Latvijas simtgades pasākumos arī piedalīsies?

Piekritu piedalīties vienā Latvijas dziedātāju kopīgā projektā, par kuru neko tuvāk vēl nezinu. Šķiet, būs arī jauns rokoperas “Lāčplēsis” uzvedums. Bet mans pamatdarbs Latvijas radio un televīzijā jau visu šo gadu aizrit valsts simtgades zīmē. Ar vīru ansambli arī gribētu iespraukties Dziesmu un deju svētku programmā. Vispār piedāvājumi birst kā no pārpilnības raga, taču, iespējams, palikšu uzticīgs mīļotās pilsētas Liepājas aicinājumam.

Kam tu gribētu pateikties par savu radošo izaugsmi?

Savās mūziķa gaitās esmu saticis daudz brīnišķīgu cilvēku, taču noteikti viena no nozīmīgākajām personībām ir Raimonds Pauls, arī Jānis Lūsēns, kurš mani ievilka vieglās mūzikas žanrā. Un, protams, milzīgs paldies maniem vijoļspēles skolotājiem Liepājas mūzikas skolā – Irīnai Mitjaginai un Ludvigam Bertovskim, kā arī skolas direktoram Valdim Vikmanim. Ja ne viņi, varbūt es būtu spēlējis futbolu.

Tu jau sen nēsā auskaru – no tiem laikiem, kad vīriešiem greznoties ar tādiem aksesuāriem nebija pieņemts. Kā tu pie tā tiki?

Konkrēto situāciju es neatklāšu. Tomēr, atgriežoties pie pirmsākumiem, teikšu, ka man jaunībā laikam piemita tieksme izcelties. Mūsdienās ir krietni jāpapūlas pievērst sev uzmanību, bet pagājušā gadsimta 80. gados, kad mācījos skolā, tas, lūk, bija tik vienkārši. Tolaik es pat ar tādu mazohistisku baudu uzklausīju sabiedrības viedokli gan par auskaru, gan baltajām zeķēm sandalēs. Kā nu mācēju, gribēju būt moderns. Kaut iespēju jau tikpat kā nekādu nebija, pamanījos iet uz skolu ar elektriķa somu. Tā nu ir tāda jaunu cilvēku padarīšana – gribas visādas ziepes savārīt. Un auskars ir no šīs sērijas. Nevienam nebija, bet man pēkšņi radās doma. Īpaši negatavojos. Nejaušs mirklis garāmejot, trīs minūtes, un gatavs. Tagad par auskara esamību esmu gandrīz aizmirsis. Izņemt to ārā arī vairs nav tik vienkārši. Vienreiz jau esmu to nomainījis, un pietiek.

 

Pieturzīmes

Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?

Man nav tādu obligāto prasību. Bez visa kā varu iztikt – arī vijoles spēlēšanas.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Esmu kā visi cilvēki – mazliet slinks, spītīgs, bet arī centīgs – cenšos iesākto novest līdz galam.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Tas, ka šobrīd strādāju Latvijas Radio un Latvijas Televīzijā.

Labākā izklaide?

Sporta pārraižu skatīšanās.

Pievienot komentāru

Komentāri (12)

  1. …prieks, prieks,,,, Lai izdodas ieceres!

  2. Velns lai parauj! Zigmār, tu esi pelnījis ordeni. Kad iznāci krievu balaganā Jūrmalā un nodziedāji, tu devi mums vairāk kā visi sekojošie LV prezidenti kopā. Paldies!

  3. voldemars kārlis markuss Atbildēt

    Apbrīnojams daudzpusīgs talants.Sisnīgs un ļoti labestīgs.Kaut nu viņam būtu daudz bērnu talantu mantinieku.Ar prieku skatos un klausos viņa pāraides.

  4. Loti interesants cilvēks , veselīibu un daudz laba .Jums Zigfrīd ! Apsveikums !

  5. “es domāju, ka patiesībā ne prezidents, bet tie cilvēki, kas mani ieteica, ir piešķīruši man ordeni. Man likās, caur kurām rokām iziet šī atzinība, vairs nav tik būtiski. Negribēju viņus pievilt.”
    Pilnīgi manas domas. Šajos vārdos aicinātu ieklausīties tos, kam šķiet, kas atteikšanos no apbalvojumiem uzskata par pieņemamu rīcību.Un mākslinieka vērtējumā pievienojies visiem iepriekšējiem komentāriem. Šķiet mazliet dīvaini, ka nav īpašas vēlmes dziedāt solo, jo tāda balss vismaz starp Latvijas dziedātājiem tiešām ir unikāla.

  6. Zigfrīds ir Mormonis, labs cilvēks.

  7. cilvēks, tas mūsu Muktupāvels !

  8. Man patīk tas, ko viņš dara. Ar tādu svētīgu mieru un labestību…

  9. Muktiņš visam, ko dzied, piedod svaru, vērtību, pat, ja tās ir bet bet dziesmiņas ar Rača vārdiem. Es noticu visam, ko viņš dzied, un nezinu nevienu citu dziedātāju, kam tas tā izdotos. Lai veicas ar Daili!

  10. Man arī ļoti patīk Zigfrīda balss tembrs, dziesmas viņa izpildījumā. Un manuprāt ļoti svarīgi ir cieņa pret klausītājiem, kaut vai elementārākais -izturēšanās veids un apģērbs uz skatuves. Redzams, viņš mīl savus klausītājus un ciena.

  11. Izcils žurnālists!

  12. Zigfrīdiņam, vēlu veiksmi, veselību un radošu darbu.
    Pelnītais ordenis, ar to apsveicu.
    Labs cilvēks. no viņa izstaro tāds siltums!

Draugiem Facebook Twitter Google+