Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
19. aprīlis, 2012
Drukāt

Ar reformu mudinās pie darba

stradnieki_leta3

Trūcīgo skaits pagājušā gada nogalē saruka, taču šā gada pirmajos divos mēnešos atkal palielinās. Arī bezdarbnieku skaits atgriezies iepriekšējos rādītājos – bez darba ir vairāk nekā 130 tūkstoši cilvēku, bet brīvo darba vietu – tikai līdz 3000. Acīmredzami līdzšinējā pabalstu sistēma buksē, un Labklājības ministrija (LM) maijā sola sabiedrību iepazīstināt ar sociālās palīdzības reformu.


 

Jāmaina pašreizējā sistēma

Pabalstu sistēma šobrīd ir neelastīga – garantētā minimālā iztikas (GMI) līmeņa nodrošinājuma pabalsts visiem vienāds un nodrošina viszemāko iztikas līmeni. Latvijas Pašvaldību savienības (LPS) padomniece sociālajos jautājumos Silvija Šimfa atzīst – labi, ka tā. Pašvaldības šajos gados saņēmušas t.s. sociālā spilvena līdzfinansējumu GMI un mājokļa pabalstu izmaksām, un tas vismaz nevienam neļāva nomirt badā. Tomēr priekšplānā izvirzās jautājums par dzīves kvalitāti.

“Piešķirtās naudas summas ir niecīgas. Ko var nodrošināt par 40 un 45 latiem? Eksistenci. Bet sociālā darba galvenais uzdevums ir panākt, lai cilvēks atgrieztos darba dzīvē. Patlaban situācija stagnē. Nepieciešama pabalstu sistēmas reforma,” secina S. Šimfa. Varētu apvienot vairākus pabalstus, lai atbalsts ir jūtamāks, un tad mēģināt cilvēku izraut no zemākā eksistences līmeņa, kādā pašlaik nonākušas ne mazums ģimeņu un darbspējīgo personu.

LM jau šobrīd reformē pašreizējo sociālās palīdzības programmu un maijā ar to iepazīstinās sabiedrību, informē LM parlamentārais sekretārs Arvils Ašeradens. Patlaban pabalstu sistēma nestrādā tā, kā vajadzētu. Ir izveidojies paliels iedzīvotāju slānis, kas vairs negrib vai baidās atstāt ar pabalstiem nodrošināto vidi.

Parlamentārais sekretārs uzskata, ka vajadzīga tāda sistēma, kas veicina cilvēka atgriešanos darbā. Bet galvenā bezdarbnieku problēma ir transporta izmaksas.

 

Lai nokļūtu darbavietā, kas bieži vien ir pat 60 km attālumā, nepieciešami papildu izdevumi. Cilvēki saka: nav izdevīgi strādāt tālu prom no mājām, ja lielākā daļa algas būs jātērē ceļam uz darbavietu un atpakaļ. Tad varbūt vajadzīgs atbalsts tieši šiem izdevumiem, spriež A. Ašeradens.

 

S. Šimfa piekrīt, ka, pabalstus piešķirot elastīgi, novērtējot akūtākās nepieciešamības, var atrisināt daudzas citas problēmas. To apliecina pašvaldības, kas piešķir savus tā sauktos brīvās iniciatīvas pabalstus. Tie paredzēti iedzīvotāju veselības aprūpei, brīvpusdienām skolā, pirmklasnieku sagatavošanai mācību gadam, palīdzībai nelaimes gadījumā utt. Pagājušajā gadā šo pabalstu īpatsvars palielinājies, sasniedzot 41% no kopējā pabalstu apjoma.

 

Strādā un saņem 
pabalstu

“Tas ir nonsens – cilvēks, kuram ir darbs un kurš strādā, ir spiests doties arī uz sociālo dienestu pēc GMI pabalsta. Tātad ienākumi par darbu ir pārāk mazi – lai izdzīvotu, jākvalificējas par pabalstu saņēmēju. Bet labā ziņa ir tā, ka pērn strādājošo cilvēku īpatsvars, kuri saņem arī sociālos pabalstus, ir samazinājies,” norāda LM Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības departamenta direktora vietnieks Aldis Dūdiņš.

 

Runājot par GMI saņēmēja sociālajām iezīmēm jeb portretu, jāsecina, ka tā ir pilngadīga, darbspējīga un nestrādājoša persona. Pēc būtības – ilgstošais bezdarbnieks un pamatā ģimenes cilvēks ar bērniem. Tādu personu GMI pabalstu saņēmēju vidū ir 47%, bet bērnu – 30%.

 

No šā gada 1. janvāra šie rādītāji ir nedaudz samazinājušies. Taču priekam nav pamata, jo, kā skaidro LM speciāliste Anda Masejeva, lejupejošo dinamiku nodrošina grozījumi Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā, kas ģimenes ienākumos paredz iekļaut arī ģimenes valsts pabalstus un bērnu kopšanas pabalstus. Tas ierobežo iespēju tikt pie GMI un mājokļa, kā arī citiem pabalstiem.

Pieaug vienam cilvēkam piešķirto pabalstu izmaksas summa gadā. Iepriekš katram pabalsta saņēmējam izmaksāja vidēji 112 latus gadā, pērn jau 176 latus gadā. Tas ir satraucoši, atzīst LM pārstāvji. Sociālie darbinieki kā galveno problēmu min darba vietu trūkumu reģionos. Viņi arī uzskata, ka svarīgāk būtu pabalstu prasītājiem iedot darbu, nevis sociālo pabalstu.

 

Ģimenēm 
jāturpina maksāt

Saeimas deputāti Initu Bišofu (ZRP) uztrauc, ka māmiņas, būdamas bērna kopšanas atvaļinājumā, nespēj nodrošināt visas mazuļa vajadzības un ir spiestas doties uz sociālo dienestu pēc palīdzības. “Tas nozīmē, ka jau pirmajā dzīves gadā bērns nesaņem visu tādā apjomā un tik pilnvērtīgi, kā tas būtu nepieciešams,” secina deputāte.

A. Ašeradens norāda uz nevienlīdzību un diskriminējošo situāciju arī vēlāk, kad bērni jau apmeklē skolu. Ja ģimene iekļuvusi trūcīgo skaitā, tai nav līdzekļu, lai bērni varētu apmeklēt dažādus pulciņus un nodarbības. Pārņemšanas vērta ir Igaunijas prakse, nodrošinot ar brīvpusdienām visus pamatskolas audzēkņus, ne tikai pirmklasniekus un trūcīgos bērnus, kā tas šobrīd ir pie mums.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas deputāti ir vienisprātis, ka ģimenēm ar bērniem jāturpina maksāt pabalstus, šajā ziņā lielu pārmaiņu, iespējams, nebūs arī turpmāk.

 

Lai gan, piemēram, četru bērnu māmiņa GMI pabalstos par bērniem mēnesī saņem 180 latus (Ls 45 x 4), bet sieviete ar diviem bērniem, strādājot par minimālo darba algu, tādu summu nekad nenopelnīs. Lielajām ģimenēm saņemt pabalstus ir izdevīgāk.

 

S. Šimfa: “Ir cilvēki, kas iemanījušies likumus izmantot pēc principa – mani krāpj un es arī. Slikti, ka sociālie dienesti nevar izmantot daudzās datu bāzes, lai kontrolētu negodīgos pabalstu prasītājus. Datu bāzu skaits Latvijā esot ap 200, lepojamies ar ātrāko internetu, taču nav šo datu savietojamības, un reāli darbā tās izmantot nevar.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+