Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
4. septembris, 2013
Drukāt

Ar riteni kaut uz pasaules malu. TŪKSTOŠIEM kilometru ar velosipēdu

Foto – no Krišjāņa Jansona–Ratinika albumaFoto – no Krišjāņa Jansona–Ratinika albuma

Krišjānis Jansons–Ratiniks jeb, kā pats sevi dēvē, Velomens uz divriteņa skrējies ar vilcienu, šķērsojis tuksnesi, pretojies sniega vētrai… Mērojis tūkstošiem kilometru, pierādot, ka ar šo transportlīdzekli var nokļūt gandrīz jebkur un pat ļoti skarbos laikapstākļos.

 

Citu pārvietošanās līdzekli Krišjānis izvēlas tikai dažas dienas gadā, kad ir sevišķi bargs sals vai ielas klāj ļoti bieza sniega sega. Viņa automašīna lielākoties stāv pie mājas un tiek izkustināta vien tad, kad jādodas uz velosacensībām. Ja mītos līdz to norises vietai, vairs nepietiktu dukas veiksmīgi startēt.

Daudziem atmiņā varētu būt palikusi viņa un vēl sešu riteņbraukšanas entuziastu skriešanās ar vilcienu nu jau likvidētajā Rīgas – Ērgļu maršrutā.

Novecojušās dzelzceļa līnijas dēļ tas aptuveni simts kilometrus līdz galastacijai čukināja trīs stundas un piecdesmit minūtes, bet Velomens galapunktā nonāca četrdesmit minūtes pirms vilciena. Lokomotīvi apsteidza arī pārējie, izņemot meiteni, kura staciju sasniedza 12 minūtes vēlāk. Krišjāņa vidējais ātrums bija 33, bet vilciena – 26 kilometri stundā.

 

Spītējot vējam un lietum Turcijā

Pirms četriem gadiem Krišjānis zaudēja darbu. Bija drēgns rudens un daudz brīva laika. Viņš nolēma īstenot sen lolotu sapni – ar velosipēdu apceļot kādu silto zemi. Izpētījis aviokompāniju izdevīgākos piedāvājumus, izvēlējās Turciju. Ierodoties Stambulā, viņam bija 13 dienas līdz lidojumam mājup. Mērķis – ar ričuku šķērsojot visu valsti, nokļūt līdz Sīrijas robežai, atpakaļceļu mērot ar vilcienu. Līdzi vien neliela mugursoma ar pašām nepieciešamākajām lietām.

“Tā bija liela avantūra, jo jāveic gandrīz 1700 kilometri. Ar velosipēdu ārzemēs nebiju bijis, iepriekš tik ilgi ceļojis – arī ne. Viens pats pilnīgi svešā valstī.”

Braucot pūta spēcīgs pretvējš un gandrīz nepārtraukti lija. Izmirkušam līdz pēdējai vīlītei, bija vēsi. Kādā autobusu pieturas nojumītē nostāvēja piecas stundas, velti cerot, ka lietusgāzes mitēsies. Neraugoties uz sliktajiem laikapstākļiem, bija jāsteidzas uz priekšu. Tikai ceļojuma piektajā dienā, kad bija atlikuši vien 30 kilometri līdz Vidusjūrai, gaiss iesila virs 20 grādiem, un Krišjānis beidzot varēja izģērbties līdz vasaras velotērpam.

Vienubrīd šķitis, ka ar velosipēdu kaut kas nav kārtībā. Mīties bija smagi, galīgi neripoja. Izrādījās, sācies lēzens kāpums 35 (!) kilometru garumā. Turcijā viņš pa īstam izbaudīja, ko nozīmē kalni.

Bieži nācies piestāt, lai salāpītu kameru. Aktīvās satiksmes dēļ Turcijas ceļi ir piebārstīti ar sīkām metāla stieplītēm, kas atdalījušās no automašīnu riepām, tām nodilstot. Bilance – 17 caurumi desmit dienās. Mācība – tik tāliem ceļojumiem visparastākās riepas tomēr neder.

Lai gan nācās piedzīvot dažādas ķibeles, Krišjānim plānoto maršrutu izdevās veikt laikā, redzēt fantastiskus skatus un pazvilnēt pie Vidusjūras.

Jau pēc četriem mēnešiem, pavasarī, Krišjānis devās veloceļojumā pa Gruzijas, Turcijas un Grieķijas ceļiem, divarpus nedēļās veicot 2766 kilometrus.

 

Apceļo Tuvos Austrumus

Plānojot nākamo atvaļinājumu, Krišjānim paveicies iegādāties lētu aviobiļeti uz Gruziju. Pa tās ceļiem viņš nesen bija vizinājies, tādēļ skatījās kartē, kas interesants atrodas kaimiņos. Acīs iekrita Irāna. Parasti tūristi tai met lielu līkumu, taču Krišjānis saoda piedzīvojumus. Uz turieni devās caur Armēniju, kur valdīja pavasarim netipisks aukstums, mīnus 10–15 grādi. Cenšoties šķērsot kādu kalnu pāreju, sākās sniega vētra. Sākumā ceļš tikai vietām bija aizputināts, bet pēc septiņiem nomocītiem kilometriem pazuda pavisam. Krišjānis mēģināja riteni te stumt, te nest, tomēr drīz pārsalis meklēja patvērumu, klauvējot pie kādas būdiņas durvīm. Tur, laipni uzņemts, sasildījās un dažas stundas nogaidīja.

Pretēji gaidītajam, Irānas robežsargi bija ļoti laipni, viss notika ātri un vienkārši.

“Sākumā biju ļoti piesardzīgs, taču, iepazīstoties ar vietējiem, pārliecinājos, ka viņi ir izpalīdzīgi un viesmīlīgi cilvēki. Irānā var neuztraukties par viesnīcu – vienmēr atradīsies kāds, kurš aicinās pie sevis, paēdinās un izguldīs. Jau uz robežas man naktsmājas piedāvāja pats muitas priekšnieks. Vienu nakti, kad pilsētā ieripoju tumsā, tomēr vajadzēja pavadīt miljons zvaigžņu hotelī – zem klajas debess.

Braucot cauri tuksnesim, nācās izbaudīt 50 grādu karstumu. Tā bija cīņa ar sevi par katru metru. Ik pēc pusstundas apstājos, lai ieziestos ar saules aizsargkrēmu.”

Ceļojums cauri visai Irānai līdz Persijas līcim ilga trīs nedēļas, ar divriteni veicot 2159 kilometrus. Lai pagūtu redzēt pēc iespējas vairāk, Krišjānis reizēm izmantojis arī vilcienu, autobusu, ātrlaivu.

Nākamajā pavasarī Velomens atkal devās uz reģionu, ko bija iemīlējis. Maršrutā iekļāva Izraēlu, Palestīnu, Jordāniju un Ēģipti. 19 dienu laikā velosipēda mugurā veica 2126 kilometrus. Jordānijā nolēma nopietni pārbaudīt savas fiziskās un garīgās spējas – apņēmās šķērsot Vadi Ram tuksnesi ar velosipēdu, ko neviens iepriekš nebija darījis.

“Izbraucot tajā, ceļš beidzās gluži kā ar nazi nogriezts. Priekšā vien milzīgs smilšu lauks un neparastas klintis. 32 kilometri pa pilnīgu bezceļu. Jau pirmajos metros ričuks iegrima smiltīs, vajadzēja to stumt. Kad vietām segums kļuva blīvāks, varēja braukt. Tā pārvietojoties, iestājās tumsa. Apkārt neviena cilvēka, telefons ārpus uztveršanas zonas… Baisa sajūta. Bet, kad pēc vairākām stundām tālumā ieraudzīju gaismiņas, sapratu – esmu to paveicis!”

 

Dāvana Latvijai

Pērn Krišjānis pasniedza skaistu dāvanu Latvijai 94. dzimšanas dienā – svētku nedēļas laikā apbrauca savai zemītei apkārt. Septiņās dienās – ātrāk, nekā to kāds jebkad darījis. 11. novembrī četros pēcpusdienā viņš kopā ar vēl trīs aizrautīgiem riteņbraucējiem startēja no Brīvības pieminekļa pakājes un, turoties pēc iespējas tuvāk robežai, minās Ventspils virzienā.

Pēc tam maršruts veda cauri Engurei, Liepājai, Bauskai, Daugavpilij, Baltinavai un Mazsalacai. Grafiks, cikos kur jābūt, bija izplānots līdz minūtes precizitātei.

Naktsmājas jau iepriekš sarunātas – internātos, mūzikas skolās, pie paziņām un vienkārši atsaucīgiem cilvēkiem. Ja kaut kur ieradās vēlāk, palika mazāk laika gulēšanai.

Jauniešiem paveicās, ka praktiski nebija sniega, tomēr veikt vidēji 220 kilometrus dienā nebija viegli. Beigās, kad miegam izdevās veltīt vien četras piecas stundas, bija pagrūti sevi pierunāt atkal sēsties uz velosipēda. Tomēr 18. novembrī precīzi četros pēcpusdienā jaunieši finišēja pie Brīvības pieminekļa. Ja gribas mierīgi apskatīt Latvijas pierobežas skaistākās vietas, Krišjānis iesaka ceļojumam atvēlēt vismaz divas nedēļas.

Pašlaik Velomens prāto par nākamo mērķi.

 

 

Krišjānis iesaka

* Pirms doties ceļā, vajadzētu uzzināt pēc iespējas vairāk par izraudzīto valsti un sīki izplānot maršrutu. Šim nolūkam var izmantot internetu, draugus, sociālajos portālos iepazīties un sarakstīties ar vietējiem.

* Visnepieciešamākā lieta jebkurā braucienā ir jaunākā izdevuma atbilstoša mēroga valsts karte.

* Ceļojot ārvalstīs, esi atvērts, drošs un centies uzticēties cilvēkiem, tomēr nezaudē arī saprātīgu piesardzību. Ja nonāc neplānotā situācijā, nebaidies lūgt palīdzību.

* Esi radošs – no visām situācijām ir izeja.

* Veicot lielākus attālumus, atceries, ka ir daudz jāēd. Netaupi naudu pārtikai!

* Ņem vērā afrikāņu sakāmvārdu: “Ja vēlies kur tikt ātrāk, dodies viens. Ja vēlies tikt tālāk – dodies ceļā kopā ar kādu.”

 

Kādam jābūt velosipēdam

* Pats galvenais – lai tas ir ideālā tehniskā kārtībā! Braucamais noteikti jāaprīko ar atstarotājiem, lampiņām un funkcionāliem dubļu sargiem.

* Vēlami stūres ragi – ceļojuma laikā varēsi mainīt roku stāvokli.

* Jo šaurāks sēdeklis, jo ilgstošākai un sportiskākai braukšanai divritenis paredzēts.

* Nepieciešams izturīgs, viegls un ērts bagāžnieks.

* Riepām jābūt mazlietotām, noteikti ar speciālu pretpārduršanas slāni, labi ripojošām un tādām, kas spēj izturēt lielu spiedienu. Kameras labāk izvēlēties smagākas (biezākas) – tādas noteikti būs izturīgākas par vieglajām.

* Pats velosipēds – jo vieglāks, jo labāk.

* Pirms doties tālākā ceļā, ar pilnībā nokomplektētu divriteni ieteicams veikt testa braucienu tepat pa Latviju. Īsi pirms brauciena nevajadzētu eksperimentēt, izvēloties citāda modeļa velosipēdu. Pie katra ir jāpierod.

 

Ieskaties!

Krišjāņa ceļojumu apraksti lasāmi www.velomens.lv

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+