Mobilā versija
-0.7°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Kā vērtējat sklandrauša receptes sargāšanu ES līmenī?

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Nedrīkst kāds pēkšņi izdomāt un atdarināt mūsu produktus un saukt, kā vien iegribas. Mums jābūt lepniem par savu valsti, zemi un kultūru, kas ir arī mūsu ēdiens. Savulaik esmu sklandraušus ēdusi. Sajūsmā nebiju, jo tolaik, kad tos baudīju, vairāk biju pieradusi pie salda ēdiena, tāpēc tie šķita nedaudz pliekani. Tiesa, patlaban garšas izjūta man kļuvusi citāda, tāpēc, iespējams, man tas garšotu labāk. Kaut gan sevišķi ar ceptām lietām neaizraujos. Latviešiem kādreiz augstā godā bija kaņepes, mums ir daudz ārstniecības augu, man pašai ļoti garšo sautēti kāposti un pašcepta rudzu maize – arī to, iespējams, būtu vērts starptautiski aizsargāt.”

Lidija Mitrofanova, 
skolotāja:
 “Un kāpēc gan to nedarīt? Tas ir Latvijas produkts un vēl viena lieta, pēc kuras mūs pasaulē varbūt pazīs. Ja cilvēkiem ārvalstīs garšos, tad pavisam labi. Esmu sklandraušus pagaršojusi tikai to izcelsmes vietā – ekskursijas laikā Kurzemē. Garša šķita interesanta. It kā dārzeņu rausis, bet burkāni tam piešķir saldu garšu, tāpēc klasificējams kā deserts. Ļoti savdabīgs, arī ārzemniekiem varētu šķist interesants un saistošs. Pati gan neesmu gatavojusi. Ja man būtu teikšana, aizsargājamo produktu sarakstā iekļautu arī rudzu maizes jogurtu. Nekur Eiropā tādu neesmu redzējusi, taču tas ir ārkārtīgi garšīgs. Arī sieru ar ķiplokiem.”

Austris, 
programmētājs:
 “It kā jau labi, bet jāvaicā: vai tad kāds tik ļoti vēlas kaut kādu pakaļdarinājumu saukt par sklandrausi? Diez vai kādam ir interese kopēt sklandraušus kā, piemēram, Parmas sieru. Tie nav globāli tik pazīstami produkti. Pat Latvijā tas nav nemaz tik populārs, kur nu vēl pasaulē. Var jau būt, ka tas palīdzēs nest Latvijas vārdu pasaulē, taču sargāt gan man šķiet tur īsti nav ko. Nav jau neviena, kas zog. Tad jau vairāk jāsargā rupjmaize, varbūt Rīgas šprotes.”

Arnita Zīle, 
nodarbojas ar lietvedību un administrāciju:
 “Domāju, tas ir ļoti labi. Man pašai ļoti garšo sklandrauši, es vispār priekšroku dodu dabiskiem latviskiem produktiem, tāpēc tādus vajag arī atbalstīt. Nevajag mums sintētisko ārzemju pārtiku. Labāk darīt Latviju zināmu Eiropā ar kaut ko dabisku un tādu, kas ir vērtība gan garšas ziņā, gan cilvēka veselības stiprināšanā. Sklandrausis tāds ir – gardums, bet ļoti veselīgs. Pati gan gatavot neesmu mēģinājusi. Parasti tos iegādājos zemnieku tirdziņos. Līdzīgu godu būtu pelnījuši dažādi ka­ņepju ēdieni. No bērnības atceros, ražas svētkos gatavojām brīnumgardas kaņepju un zirņu pikas un kaņepju sviestu. Es kā veselīga dzīves veida piekritēja esmu daudz interesējusies par dažādām eļļām, arī par kaņepju eļļu. Tas ir ļoti vērtīgs uzturvielu, vitamīnu un minerālvielu avots. Eiropā gan mazliet baidās no kaņepēm un visa, kas ar tām saistīts, jo nezina, ka no pārtikā izmantojamās savvaļas kaņepes nav iespējams apreibināties. Sendienās Latvijā plaši izmantoja šo augu pārtikā, tāpēc mēs varētu būt visai unikāli, reklamējot un aizsargājot no kaņepēm gatavotus ēdienus. Vēl mūsu lepnums ir dažādās zāļu tējas.”

Ilze Priede-Kļaviņa, 
uzņēmēja:
 “Man tas liekas muļķīgi un mazliet absurdi. Eiropas līmenī ir daudz dažādu svarīgu jautājumu, kurus vajadzētu risināt. Turklāt arī senos laikos bija viena pamatrecepte, taču, cik bija māju un saimnieču, tik daudz arī nianšu sklandrauša receptei. Un viennozīmīgi nevar pateikt, kura no tām ir īstā un aizsargājamā, kura ne tik īsta. Tas būtu tāpat kā saukt par spageti tikai vienu konkrētu itāļu makaronu izstrādājumu, taču katra kārtīga itāļu mājsaimniece spageti gatavo pēc saviem ieskatiem. Esmu, protams, ēdusi sklandraušus, taču īsti neesmu to cienītāja. Tie šķiet par smagu. Tāpēc arī nav bijusi vēlēšanās mēģināt pašai gatavot. Nedomāju, ka Latvijā ir tādi ēdieni, kas būtu īpaši aizsargājami. Manuprāt, vispār nav vajadzības algot ierēdņus, rīkot komisijas un pārbaudes un citas formalitātes. Tā ir tikai nodokļu maksātāju naudas tērēšana.”

 

Uzziņa


 Sklandrausis Eiropas Savienības līmenī reģistrēts kā pirmais aizsargātais lauksaimniecības produkts Latvijā, un tas nozīmē, ka par sklandraušiem visās valstīs varēs dēvēt vien pēc īpašas Eiropas Komisijā apstiprinātas receptes gatavotus raušus.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+