Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
20. janvāris, 2015
Drukāt

Ar sajūtu par piederību kultūrai

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Vissmalkākais mehānisms ir tautas gadsimtos krāto amata prasmju tālāknodošana, kura visvairāk būtu pelnījusi valsts atbalstu. Attēlā: prievīšu un lupatu segu aušana Alsungas etniskajā kultūras centrā "Suiti".

Kopš Latvija 2008. gadā izstrādāja koncepciju “Par Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu”, daudzas pazīmes liecina, ka sabiedrība spērusi platus soļus uz priekšu šā jēdziena atpazīšanā un pieņemšanā. Pašvaldības aizvien vairāk domā, kā nemateriālo kultūras mantojumu atbalstīt savās teritorijās, jo tas ir resurss arī to ekonomiskajai un kultūrvides attīstībai. Tā kā šobrīd noslēgumam tuvojas ieilgusī likuma par nemateriālo kultūras mantojumu izstrāde, “Kultūrzīmes” vēlējās pārliecināties, kādu praktisku labumu šīs mantojuma daļas saglabāšanā (Dziesmu svētku tradīcija, amatu prasmes u. c.) tas varētu dot.

Pašas valsts izvēle

Ir dzirdēts, ka likums par nemateriālo kultūras mantojumu, kuru Kultūras ministrija bija plānojusi iesniegt Ministru kabinetā līdz pērnā gada 30. decembrim, bet nu atlikusi līdz 10. martam, nepieciešams vien tādēļ, ka Latvija 2005. gadā pievienojusies UNESCO konvencijai par nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanu. Jā, atzīst LU Literatūras, mākslas un folkloras institūta direktore Dace Bula, tā ir bijusi kopīga starptautiska virzība pretī izpratnei, ka aizsargājamas un saglabājamas ir ne tikai taustāmās kultūras vērtības vien, kā uzskatīja līdz UNESCO Nemateriālā kultūras mantojuma konvencijas pieņemšanai. Tā tiek vērtēta dažādi kaut vai tāpēc, ka tiecas pakārtot likumdošanai jomu, kas ne tikai nav īsti regulējama, bet regulēšanas centienu ceļā var arī krasi mainīt vai pat zaudēt savu būtību. Tomēr tai pievienojusies liela daļa pasaules valstu, arī Latvija, vienlaikus apzinoties gan šī dokumenta ierobežotību, gan to, cik tomēr svarīgi, ka pastāv šāds kultūrpolitisks vēstījums, kas pauž cilvēces vienotas rūpes par zudībai pakļautām vērtībām. Turklāt patiesi svarīgi, ka topošais likums sakārto un veicina Latvijas dalību starptautiskajā laukā – UNESCO iedibinātajā sistēmā.

Regulējuma trūkums – tas, ka Latvijai nav sava nemateriālā kultūras mantojuma reģistra, šobrīd jau kļuvis par nopietnu šķērsli, jo nemateriālās kultūras – mutvārdu tradīciju, tradicionālo prasmju un zināšanu – saglabāšana nav nemaz tik pašsaprotama. Mums ilgu laiku bijis vienīgi likums par kultūras pieminekļu aizsardzību, kas paredz arhitektoniskā, etnogrāfiskā, mākslinieciskā, arheoloģiskā mantojuma saglabāšanu. Aizvien bijis vieglāk pieņemt, ka iznīcībai nedrīkst pamest vērtīgas tveramas un taustāmas lietas. Tās arī vienkāršāk pakļaujamas rūpēm un uzraudzībai. Bet kā saglabāt gaistošo vārda mākslu, aušanas prasmi vai, piemēram, sēņošanas tradīciju? Dokumentēšana to veic tikai daļēji: tas, ko iegūstam, būs pieraksts, filma, ieskaņojums. Bet ne pati dzīvā kultūras forma, kas paģēr, ka to saglabā, pārņemot no zinātāja, līdzdarbojoties. Un skaidrs, ka arī likums te maz var līdzēt, ja tā nebūs cilvēku izvēle, brīvā griba – nodot zināšanas, tās apgūt un turpināt. Taču dažkārt ar šo gribu vien nepietiek, nepieciešams arī atbalsts. Un te gan likums var līdzēt: pasakot, ka valsts apzinās nemateriālā kultūras mantojuma vērtību, tas dažu labu reizi var kalpot par ietekmīgu argumentu dažāda līmeņa – lokāla, reģionāla, valstiska – kultūrpolitiskiem centieniem.

Kā uzsver Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) lektore, UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas pārstāve, nemateriālo kultūras jautājumu eksperte Anita Vaivade, likuma izstrāde ir valsts izvēle, ne konvencijas noteikts pienākums. Valsts ar to apņemas īstenot konvencijas principus, saglabāt nemateriālo kultūras mantojumu, ievērojot starptautiskās cilvēktiesības, un izveidot vienu vai vairākus nacionālos nemateriālā kultūras mantojuma sarakstus. Savā ziņā Latvijā to varētu salīdzināt ar kultūras kanonu.

Vissmalkākais mehānisms – prasmju tālāknodošana

Latvijā topošais likums runā par diviem sarakstiem – reprezentatīvo, kurā lepojamies ar izpausmēm, kas zeļ un plaukst, un “glābjamo”, kurā, līdzīgi kā sarkanajā grāmatā, iekļaujam izpausmes un prasmes uz izzušanas robežas. Par kritērijiem vēl tiek lauzti šķēpi, jo tie nav noteikti arī UNES­CO vadlīnijās. Varbūt varam veidot vienu sarakstu, izceļot izzūdošās un tāpēc īpaši atbalstāmās vērtības? Un te rodas jautājums: vai viss izzūdošais ir saglabāšanas vērts? Varbūt pieņemt kā faktu arī to, ka kāda prasme, kuru saglabājuši tikai daži tās nesēji, mūsdienu Latvijā vairs neiederas, tās pastāvēšanai nav atbilstošu apstākļu un tā nav funkcionāla?

LKA lektore, UNESCO eksperte, biedrības “Aprika” valdes priekšsēdētāja Māra Mellēna kā nacionālā vērtību saraksta cienīgas uzlūko dainas, autentisko dziedāšanu, deju, ornamentu, zīmju simboliku, burdonu dziedāšanas tradīcijas un arī rupjmaizi. Būtiska ir ne tikai prasme cept rupjmaizi, bet izprast šī mums šķietami ikdienišķā ēdiena simbolisko nozīmi, viņa uzsver. Kā teic Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) tautas lietišķās mākslas eksperte Linda Rubena, šajā vērtību sarak­stā varētu iekļaut, piemēram, Rucavas novada Jāņu svinēšanas tradīciju kā apliecinājumu, ka tā nav unificēta visā Latvijā, bet ļoti dažāda, Ziemeļlatgales kultūras telpu ar tai raksturīgo tradicionālo dziedāšanu un virtuvi, aušanas prasmi ar Viļumsona tipa stellēm. Tās ir latviešu meistara Viļumsona vairāk nekā pirms 100 gadiem radīts amata rīks, kuru nu izmanto gan Indrā, gan Aizputē, gan Tukumā, taču trūkst meistaru, kas spēj šīm stellēm izgatavot detaļas. “Mēs ļoti priecājāmies, kad no Madonas saņēmām vēstuli, ka pašvaldība piešķīrusi audējām līdzekļus šādu steļļu iegādei,” priecājas Linda Rubena. Arī tā izpaužas savas vēstures apzināšanās un mantojuma saglabāšana. Latvijas novadu skaistākajās lauku mājās, kur droši vien nepiestāvētu eiroremonta tipa mēbeles, īsti vietā varētu būt meldru tepiķi. Reta un saglabājama ir arī cēlaušanas tehnika, kas saistīta ar arheoloģisko izrakumu atradumiem. “Piemēram, skalu deķi attiecas tikai uz diviem maziem novadiem Latgalē. Šo prasmi praktizē ļoti maza cilvēku kopa, taču, izvērtējot tās nozīmi, var parādīties aspekti, kas iezīmē gan vēsturiskumu, gan unikalitāti, gan pielietojamību mūsdienās,” iespējamo kritēriju vīziju iezīmē Linda Rubena. Svarīgi apzināties, ka no katras šādas izpausmes gudra pašvaldība var attīstīt uzņēmējdarbību, vietējās skolās kaldināt meistarus no bērna kājas.

Nemateriālais kultūras mantojums ir gana dzīvelīgs, taču vissmalkākais mehānisms ir tieši prasmju tālāknodošana, kura visvairāk būtu pelnījusi valsts atbalstu. Vienīgi meistaru galvā ir zināšanas, kā cept kāzu torti, žāvēt gaļu, pēc sentēvu metodēm veidot kūpinātavas, gatavot kaņepju sviestu, audzēt linus, kas savulaik bija vesela nozare Latvijā.

Sarakstā iekļauto prasmju tālāknodošanai tikšot izstrādātas konkrētas programmas – piemēram, muceniekam būs nepieciešami resursi ēveļu vai īpaša inventāra iegādei, kas varbūt būs vajadzīgi arī viņa mācekļiem. Tieši glābjamo vērtību sarakstā iekļautajām prasmēm pirmajām pienāktos finanšu līdzekļi.

Kam jāpieņem galīgais lēmums?

Kā uzsver LNKC direktore Signe Pujāte, pats galvenais, kādēļ vajadzīgs šāds likums, ir sekmēt dažādu institūciju sadarbību, par svarīgāko uzskatot pašu sabiedrību jeb cilvēku grupas, kuras apvieno profesionāls nolūks vai vienkārši vēlēšanās saglabāt savu nemateriālo mantojumu. Arī UNESCO konvencijas gars neparedz izveidot jaunu birokrātisku struktūrvienību, kas braukātu pa Latviju, apsekotu mantojumu un fiksētu sarakstā. Tieši no pašiem tradīciju un prasmju nesējiem tiekot sagaidīti pieteikumi nacionālajam vērtību sarakstam, kurus savukārt izvērtēs eksperti, pētniecisko institūtu pārstāvji, augstskolu mācībspēki un citi lietpratēji. Šobrīd tiek lauzti šķēpi, kam jāpieņem galīgais lēmums, kuras vērtības iekļaut nacionālajā sarakstā. “Es sliecos domāt, ka tas jāpieņem saskaņā ar topošo likumprojektu jaunizveidojamajai konsultatīvajai padomei Latvijas Nacionālajā kultūras centrā. Šajā padomē varētu būt pārstāvēta Latvijas Universitāte, Zinātņu akadēmijas institūti, augstskolu doktori. Pieaicināto ekspertu loks būtu atkarīgs no tā, kādi pieteikumi iesniegti. Ja runa ir par prasmēm, kas saistītas ar tradicionālo dzīvesveidu, piemēram, zvejniecību, zemkopību un no šīm jomām izrietošām tradīcijām, atsevišķi eksperti varētu būt no Zemkopības ministrijas vai Ekonomikas ministrijas,” tā Signe Pujāte.

Viņa arī uzsver, ka saraksta vai sarakstu veidošana nebūs nekādas skriešanās sacensības kā sprints pēc starta šāviena. Sarak­sti būšot kustīgi, mainīgi, papildināmi, izveidojami rūpīgā atlasē atkarībā no situācijas kultūrvidē. Piemēram, deviņdesmitajos gados uz pirkstiem varēja saskaitīt, cik Latvijā ir dūdu spēlētāju. Šo prasmi uzturēja Valdis Muktupāvels, Andris Kapusts, vēl daži. Tagad Māris Jansons izveidojis dūdu gatavotāju kopu, un Latvijā ir līdz simtam zināmu dūdinieku. Arī šāda prasme varētu tikt iekļauta reprezen­tatīvajā mantojuma sarakstā, taču vairs nav jābaidās par tās izzušanu.

Ir tikai loģiski, ka Dziesmu svētku tradīcija un suitu kultūras telpa automātiski kļūs arī par jaunveidojamā Latvijas nemateriālā kultūras mantojuma saraksta jeb nacionālā reģistra sastāvdaļu. Taču, metaforās runājot, minētajām vērtībām šī atzinība būs kā spoža nozīme pie svārku atloka, ko jau rotā ordenis (atrašanās UNESCO vērtību sarakstā). Turpmāk viss būs atkarīgs no tā, cik veiksmīgi Kultūras ministrija un LNKC to izmantos kā argumentu sarunās ar politiķiem par atbalstu tradīcijai. Kā zināms, Dziesmu svētkiem ir savs likums, bieži tiek uzsvērta to atrašanās UNESCO vērtību sarakstā, taču mērķdotācija amatieru kolektīvu vadītāju atlīdzībai joprojām nav atjaunota pirmskrīzes līmenī. Būtiski arī, ka tikai dalībvalstu nacionālajā sarakstā iekļautās vērtības var tikt virzītas tālāk uz UNESCO jeb starptautisko līmeni.

Manna no 
debesīm nebirst

Viens no mānīgiem aspektiem, kura izpausmes jau jūtamas sabiedrībā, ir tas, ka arī pašiem tradīciju nesējiem šķiet – brīdī, kad viņu ieteiktā vērtība iekļūs nacionālajā sarakstā, atvērsies debesis un nauda birs pati no sevis. Taču drīzāk runa ir par savstarpēju atbildību, un arī tradīcijas nesējiem svarīgi apzināties, ka viņi turpmāk būs tās saglabātāji un tālāknesēji. Iekļūstot sarakstā, viņi vienīgi kļūs prioritāri kādā finansējuma dalīšanas brīdī. Nacionālais vērtību saraksts palīdzētu izvērtēt pieteikumus Valsts kultūrkapitāla fondam, tā būtu argumentācija, dalot ES naudu, signāls reģionu attīstībai.

Kā piešķirt 
meistara statusu?

Signe Pujāte uzskata, ka kopā ar kādas prasmes pieteikumu līdzās rīcības plānam tās saglabāšanai būtu nepieciešams nosaukt arī lietpratēju vārdus, kurus vietējā kopiena atzinusi par noteiktas prasmes meistariem. Latvijas Amatniecības kamera ir izstrādājusi veselu sistēmu, kā kļūt par amatnieku. Tajā runāts par saknēm, kas ietiecas arī citās kultūrās, ģilžu un cunftu lietās u. c. “Tādu pašu sistēmu kā Amatniecības kamerai mēs aicinātu atjaunot arī, piemēram, daiļamata meistariem,” uzsver Signe Pujāte.

Patlaban tautas daiļamata meistara statusa nepieciešamība ir aktualizēta, taču to izstrādāt tiek aicinātas pašas attiecīgās kopienas. Latvijas Nacionālajam kultūras centram neesot tik plaša kompetence, lai piešķirtu meistara statusu, piemēram, audējai vai pirtniekam, tas jādara pašai kopienai vai par attiecīgo jomu atbildīgai profesionāļu grupai.

Viedokļi

Kādas prasmes būtu jāaizsargā vispirms?

Vilnis Vincevičs, kalēja amata meistars: “Iznīk­stot zvejniecībai, izmirst arī jūras piekrastes kalēja prasmes. Arvien mazāk kļūst vīru, kas prot izgatavot enkurus, vergas. Iet mazumā laivu būvju meistari. Kā vērtība manā uztverē ir arī piejūras dzīvesveids līdz ar tam raksturīgām teikām, tautasdziesmām un tradīcijām.”

Imants Klīdzējs, mākslinieks keramiķis: “Man bail, ka pagājušā gadsimta astoņdesmitos gadus atcerēsimies kā latviešu tradicionālās keramikas zelta laikmetu. Diemžēl arvien attālināmies no funkcionālās podniecības, līdz ar to tradicionālā kultūra pazaudē mugurkaulu, darbi kļūst arvien dekoratīvāki, tirgu piepilda māla mājiņas. Izglītības sistēmā to kompensē attiecīgas programmas Mākslas akadēmijā un citur, bet tautas māksla kļūst par autodidaktu radošām izpausmēm, aiziet pašplūsmā, tāpēc valsts varētu atbalstīt meistaru darbavietas, podnieku skolas.”

Dagnija Kupče, audēja: “Iekļūt vērtību sarak­stā būtu pelnījusi tautastērpu darināšanas prasme. Meistarus vajadzētu licencēt – jo īpaši pirms Dziesmu svētkiem sarodas dažādi diletanti, kuru veikums liek šausmās ieplest acis. Īpaša vērtība ir mūsu, Cēsu puses, svītrainie brunči, Piebalgas lielie lakati. Ļoti būtiska ir pleca sajūta, tas, ka pašvaldības interesējas par amatniekiem, atbalsta amatniecības centrus, darbnīcas, kuras pieejamas tūristiem. Būtiski, lai Latviju pasaulē rādītu no šī aspekta, nevis ar Ķīnā ražotiem, bet šeit nopirktiem suvenīriem. Valsts atbalsts varētu izpausties caur atvieglojumiem nodokļu politikā, jo roku darbs patlaban netiek atbilstoši novērtēts.”

Kā nemateriālo mantojumu sargā pasaulē

Pasaulē, tajā skaitā Eiropas reģionā, valstīm ir dažādi risinājumi nemateriālā kultūras mantojuma politikas tiesiskā pamata izveidei: atsevišķu likumu izstrāde (Gruzija), nemateriālā kultūras mantojuma sadaļas ietveršana jau esošā likumā par kultūras mantojumu (Francija), vienota likuma izstrāde materiālajam un nemateriālajam kultūras mantojumam (Japāna) vai arī atturēšanās no īpašām tiesību jaunrades iniciatīvām (Igaunija). Likumu izstrāde ir saistīta arī ar valstu politisko uzbūvi, likumdošanai un nacionālo sarakstu izveidei noritot citādi, piemēram, federālajās valstīs (Vācija, Šveice).

Nacionālo sarakstu darbošanās principi var būt visai atšķirīgi, piemēram, iesaistot pētniekus, veidojot atsevišķas valsts institūcijas, uzticot sarakstu izveidi pašiem kultūras tradīciju nesējiem vai arī raugot apvienot dažādas pieejas. Vienojošais princips ir sarakstu pastāvīga atjaunošana un kultūras tradīciju pārmantotāju iesaiste.

Lai izzinātu dažādu valstu pieredzi nacionālo likumu izstrādē, LKA sadarbībā ar Francijas Nacionālo pētniecības centru īsteno salīdzinošu pētījumu par jautājumiem, kas nozīmīgi nemateriālā kultūras mantojuma nacionālo tiesību izstrādē dažādās valstīs. Jūnija beigās Rīgā plānots šiem jautājumiem veltīts starptautisks pētniecības seminārs.

Norises vietu skaits pa reģioniem
Rīga 9
Kurzeme 21
Vidzeme 44
Latgale 19
Zemgale 7
Augšzeme 2

Apgūstamo prasmju statistika (norišu vietas 2014. g.)
aušana un ar to saistītās nodarbes 17
keramika 4
koks 6
rokdarbi 21
ēdienu gatavošana 8
pirts 3
tradicionālā muzicēšana 15
kalējs 3
mūzikas instrumentu izgatavošana 2
dažādi 16
ziepes 1
valoda 1

kulttab

 

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+