Mobilā versija
Brīdinājums +0.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
13. augusts, 2012
Drukāt

Ar saknēm Latvijā un pensionāra dzīvi Vācijā

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

Kņaza tituls mūsdienās vairs nenes nekādu bagātību vai privilēģijas. Šovasar nedēļu Latvijā viesojās senas Krievijas kņazu dzimtas pēctecis Nikolajs Kropotkins (92), kas dzīvo Vācijā. Tāpat kā vairākus iepriekšējos gadus, viņš apmetās savu senču celtajā viesnīcā “Sigulda”, kur laipni uzņēma arī mūs. Sastapām kņazu mazliet savārgušu, bet dzīvespriecīgu – viņu nogurdinājuši pasākumi, kuros Latvijā jāpiedalās katru dienu no agra rīta līdz pat vakaram.

 

 Iepriekšējā vakarā viņš skatījies “Jev­geņija Oņegina” uzvedumu Latvijas Nacionālajā operā. Mūsu dziedātājus viņš atzina par ļoti labiem, bet bija nepatīkami pārsteigts par modernajiem tērpiem un dekorācijām – salīdzinājumā ar klasisko skatuves iekārtojumu uzvedumiem citos Eiropas operteātros tās šķitušas mazliet smieklīgas. Vēl vizītes laikā viņš viesojās pie Krievijas vēstnieka, apskatīja savu senču īpašumus Siguldā, apmeklēja Rīgu un Vecrīgu, tikās ar draugiem un paziņām.

Sirmais kņazu dzimtas pēctecis ir pēdējais dzīvais Kropotkins, jo pēcnācēju viņam nav. Paziņas N. Kropotkinam mēdzot teikt, ka jāadoptē dēls, lai būtu kāds, kurš nesīs tālāk dižciltīgās dzimtas uzvārdu un kņaza titulu, kam ir jau vairāk nekā tūkstoš gadu. N. Kropotkins pauda cerību, ka varbūt vēl viņa mūža beigās atradīsies kāds, kurš to vēlēsies.

Šeit dzīvojot, 
jārunā latviski

N. Kropotkins nesaprot, kāpēc jaunākās paaudzes Latvijā vairs neprot krievu valodu. Viņš uzskata, ka latviešiem derētu mācēt tajā sazināties, jo mūs ar savu lielo kaimiņu vieno ekonomiskas saiknes. Vienlaikus kā vienu no galvenajiem iemesliem, kāpēc N. Kropotkins nepārceļas uz dzīvi Latvijā, kur dzīvojuši viņa senči, ir tieši latviešu valodas neprasme. Viņaprāt, cilvēkam jāprot sazināties konkrētās valsts valodā, ja viņš šajā valstī dzīvo. Viņa vectēvs, kuram 19. gadsimtā Siguldā piederēja pils un muiža, latviešu valodu prata.

N. Kropotkins dzīvo kā parasts vācu pensionārs, satiekas ar draugiem un raksta grāmatu. Kņaza tituls mūsdienās viņam vairs nenes nekādu bagātību vai privilēģijas, un vienīgie labumi ir Vācijas valdības kompensācija un labā medicīniskā aprūpe, ko viņš saņem par to, ka Otrā pasaules kara laikā kā vācu karavīrs nonāca padomju gūstā un desmit gadus pavadīja dažādās karagūstekņu nometnēs.

Kņaza vectēvs veicis pierakstus par savu dižciltīgo senču gaitām, un N. Kropotkins tos apkopo, papildina ar jaunākiem vēstures faktiem un sakārto literārā darbā. Lai arī grāmata jau tikpat kā pabeigta un tai vēl vajadzīga vienīgi korektūra, nav zināms, vai tā kādreiz nokļūs pie lasītājiem. Kņazs uzskata, ka krieviski izdot to nav vērts, jo Krievijas sabiedrība nepieņems grāmatu, kurā atainotā lielvalsts vēsture neatbilst valdošās varas uzskatam, savukārt vāciešiem šis stāsts par Rūriku dzimtas vēsturi diez vai būs interesants. Lai izdotu Latvijā, būtu vajadzīgs labs tulkojums un finansējums, ko atrast nav viegli.

Atrod savu simpātiju

Ar sievu kņazieni Ņinu Kropotkinu 2001. gadā kņazs nosvinēja zelta kāzas, bet dažus gadus vēlāk viņa aizgāja mūžībā, smagajā cīņā nespēdama uzveikt ļaundabīgo audzēju. Taču šobrīd N. Kropotkins dzīvo kopā ar Adu Remusu, kura kautrīgi sevi dēvē par viņa pavadoni. Viņas saknes arī saistītas ar Latviju, un Vācijā viņa dzīvojusi kņazam gandrīz kaimiņos. Pirms dažiem gadiem abus seniorus saveda kopā kāda paziņa un pirmajā “randiņā” viņi aizgāja uz koncertu. A. Remusa negribīgi atklāj, ka pēc tā viņi devušies uz jaunu modernu kafejnīcu Berlīnē ar nosaukumu “KGB”. Tur sēdēdami, viņi tā aizkavējušies, ka nokavējuši pēdējo transportu uz mājām. Kad pēc ilgiem pūliņiem jau teju nakts stundā abiem sirmgalvjiem izdevies notvert taksometru, N. Kropotkins droši paziņojis: “Braucam pie tevis!” un viņi devušies mājās jau kopā. “Vai tā ir mīlestība? Nezinu – varbūt. Lielas simpātijas tās ir noteikti,” savas šā brīža attiecības raksturo kņazs.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+