Ar sapni par novada tautastērpu 0
Pērn, kad Ikšķile svinēja 830 gadu jubileju, pilsēta saņēma skaistu dāvanu – vēsturiski precīzu Ikšķiles jostu, par kuras esamību paši ikšķilieši nemaz nenojauta. Pēc Latvijas Nacionālā vēstures muzeja krājumos atrastā jostas parauga to darināja audēja amata meistare Natālija Logina. Seniore neslēpj sveci zem pūra un savu jostu aušanas prasmi ierāda jaunajām Tīnūžu tautas nama audēju kopas dalībniecēm. Par nozīmīgu ieguldījumu novada kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā viņa tika atzīta par novada “Gada cilvēku 2015”.
Atjauno seno Ikšķiles jostu
“Par to, ka Ikšķilei bijusi sava josta, uzzināju pirms gadiem divdesmit no mūsu vidusskolas darbmācības skolotājas Maijas Marksas, kura man parādīja arī jostas rakstu un krāsas. Noaudu to un valkāju pie sava tautastērpa,” stāsta seniore. Pagājušajā gadā, kad tuvojās pilsētas svētki, viņa nolēma noaust un uzdāvināt Ikšķilei tautisko jostu, kas mats matā līdzinātos 19. gadsimtā darinātajam oriģinālam, kas glabājas muzejā. Izrādījās, ka tā ir tikai trīs centimetrus plata un 1,2 metrus gara – kā šķiet, to senatnē valkājis kāds bērns.
“Raksts jau man bija zināms, apskatījos tikai krāsas, nofotografēju. Kad audu pašu pirmo Ikšķiles jostu, vadījos tikai pēc krāsu apraksta, tādēļ tonis tomēr nebija īstais,” atzīst audēja.
Jostas raksts veidojas no sarkaniem vilnas dzijas un baltiem linu pavedieniem. Paviršam vērotājam tā varētu atgādināt Latvijas Kultūras kanonā iekļauto Lielvārdes jostu, taču vērīga acs uzreiz pamanīs atšķirības. Lielvārdes jostā raksti mainās, bet Ikšķiles jostā viens fragments – saulīte un krustiņš – atkārtojas. Ikšķiles jostas vidū vijas trīs zilganzaļi pavedieni un malās ieausts zaļš. Speciālisti jostā pamanījuši arī līviem raksturīgos zili zaļos toņus – kādreiz šeit atradusies līvu apmetne.
Aizvadītajās Mākslas dienās Ikšķiles tautas namā pasākumā “Top Ikšķiles josta” ikviens varēja iesaistīties tās darināšanā, bet pilsētas svētkiem par godu Natālija Logina noauda īsti diženu – četrus metrus garu un piecus centimetrus platu jostu, kas tagad glabājas novada domē.
Parasti gan meistare darina apmēram trīs metrus garas jostas. Lai tādu noaustu, paiet divas trīs nedēļas, viņa saka. Reizi gadā aizbraucot arī uz gadatirgu Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. “Pārsvarā visi vēlas Lielvārdes jostas. Reiz man pienāca klāt viens vācietis un teica, ka gribot šādu jostu, tikai zilā krāsā. Noaudu viņam jostu ar ziliem rakstiem. Tagad tās ir ļoti pieprasītas – gan kā dāvana kristībās, gan kā tērpa rotājums. Platās jostas agrāk parasti turēja mājās aizsardzībai. Mūsdienās tās iegādājas tie, kas uzcēluši jaunu māju. Pērk arī kāzām, lai dāvinātu jaunajam pārim,” stāsta audēja.
Bieži vien dažādu novadu jostas top kā dāvanas radiem un draugiem. Pati savam priekam noaudusi dzimtā Preiļu novada Rudzātu pagasta jostas. Vienu no tām uzdāvinājusi arī Preiļu vēstures un lietišķās mākslas muzejam. Māsasmeita, kas dzīvo Madonā, jau atsūtījusi šā novada jostas zīmējumu, bet māsa no Preiļiem pasūtījusi veselas divas. Pensionāre regulāri apmeklē arī kursabiedru saietus, uz kuriem taču arī nevar doties tukšām rokām. Reiz visiem puišiem noaudusi tautiskas kaklasaites, bet meitenēm dāvājusi izšūtus kabatas lakatiņus.
“Savulaik, mācoties hidromelioratoros, nevarēju iedomāties, ka reiz audīšu. Pēc Mālpils hidromeliorācijas un celtniecības tehnikuma beigšanas strādāju par brigadieri, darbu vadītāju. Man bija jānosprauž robežas, kur likt drenāžu. Cirvis, zāģis rokā, mieti padusē – un uz priekšu,” atceras audēja.
Tautastērps – pašas austs un šūdināts
Ilgus gadus ikšķilieši, darinot savus tautastērpus, skatījās, kā ģērbjas kaimiņu novados. Taču izrādās, ka arī šī novada iedzīvotājiem reiz tas bijis pašiem savs, atšķirīgs. To apliecina Ikšķiles josta. Zināms taču, ka, vadoties pēc jostas, iespējams izveidot pilnu tautastērpu. Pērn pilsētas svētkos Natālija Logina pirmo reizi apvilka tautiskos svārkus, kas austi saskaņā ar Latvijas Nacionālā vēstures muzeja etnogrāfijas nodaļas vadītājas Ilzes Ziņģītes norādījumiem. Aužot Ikšķiles novada svārkus, par pamatu ņemta melnā, zemes krāsa, kurā ievītas Daugavas krāsas – zilā un zaļā. Seniore plāno uzšūt arī baltu blūzīti, kuras apkakli rotātu Ikšķiles jostas raksta izšuvums. Skapī iekārts arī Lielvārdes novada tautastērps. Pērn meistare nākusi talkā Ikšķiles vidusskolas tautas deju kolektīvam, kuras dalībnieks ir arī viņas mazdēls, piektās klases skolnieks. Noaudusi meitenēm Trikātas novada brunčus un visiem uzadījusi arī tautiskas zeķes.
“Arī manai mammai bija pašas darināts tautastērps. Viņa pati gan auda, gan šuva. Prata noaust tautiskas segas, villaines. Pēc kara aizdeva tērpu kaimiņienei, bet tā neatdeva – pateica, ka nozagts. Tā meitām nekas nepalika,” viņa nopūšas.
Lai gan jaunībā vērojusi, kā māte auž, pati arodu apguvusi daudz vēlāk tautas lietišķās mākslas studijā “Rota”, kad pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas beigšanas un darba gaitām meliorācijas nozarē sākusi strādāt Rīgā.
“Kad steļļu vēl nebija, no nolauzta lazdu koka zara uztaisīju loku, nostiepu un sāku aust prievītes, kaklasaites, arī mazdēlam jostiņu noaudu,” pirmos soļus atceras audēja. Ilgus gadus audusi segas, galdautus, plecu lakatus. Pēc došanās pensijā pie lielajām stellēm gan vairs nesēžoties, jo spēka palicis mazāk. Tagad diena aizrit pie vieglajām jostu aušanas stellēm, kuras, starp citu, tāpat kā saivas, ir viņas vīra roku darbs.
“Rokdarbi noņem visu stresu, dod enerģiju,” viņa saka, atklājot, ka ļoti vēlētos noaust Rudzātu pagasta villaini. Vēl ir doma no jostu galiem, kas palikuši pāri, izveidot skaistu sienas dekoru.
