Veselam
Dzīvesveids

Ar sauli tieši sejā. Par veselīgu dzīvesveidu – televīzijas žurnālists Jānis Geste 16

Foto – LETA

“Lai gan dzīvoju Rīgā, lauku puika vien esmu,” neslēpj Latvijas Televīzijas žurnālists Jānis Geste. Uz tikšanos viņš atbrauc ar velosipēdu, uztraucas, vai ir gana droši to novietot redakcijas pagalmā. Tikai nesen sācis Rīgā pārvietoties ar divriteni. To iegādājies, lai ikdienā vairāk izkustētos. Jānis atklāj savus spēka avotus, to, kā iemācījies pareizāk skriet un kāpēc pie jūras lasa gliemežus.

Ņemt rītausmas spēku

Dzimtā esmu vienīgais Jānis. Tā bijusi tēva ideja, ka mani jānosauc tieši tā. Jānis ir ļoti spēcīgs, pamatīgs vārds, ar ko lepojos, lai gan nekad īsti neesmu saukts par Jāni, vienmēr tikai par Gestiņu. Gan pamatskolā, gan Ventspils ģimnāzijā – pat skolotāji mani tā dēvēja, un tas pats turpinājās Rīgā. Ir pat bijis, ka uz ielas sauc – Jāni, Jāni! –, bet es pat neatskatos.

Jāņos gan man vienmēr ir galvā vainags, tie ir svētki. Vislabāk patīk būt tur, kur esmu izaudzis, – laukos, vecāku mājās Ventspils pusē, Užavas pagastā. Tomēr vissvarīgākie ir nevis paši svētki, bet gatavošanās. Gadu no gada šajā Jāņu procesā gandrīz nekas nemainās, taču tieši tajā ir viss skaistums.

Netālajā dīķītī sagriežam kalmes, sasmalcinām un izbārstām mājas priekšā – tā ir īstākā Jāņu smarža. Dodamies griezt meijas. Nesam mājās pīlādža zarus, ko spraužam pie visām durvīm, lai raganas neielido. Gatavojam uguns vietu. Lasām jāņuzāles. Ejam kopā ar tēvu, jo viņš ir izbridis visas apkārtnes pļavas un mežus, zina vislabākās vietas, kas kur aug. Noteikti sameklējam rudzupuķes.

Visi šie rituāli, ko ievēroju katru gadu, rada skaisto svētku sajūtu.

Kad saule lec, lai cik slābani rīta pusē būtu jāņabērni, visi noteikti dodas uz jūru. Jāņu saullēkts pie jūras – tas ir spēks ilgam laikam.

Noķert slepeno āķi

Nesen man nopietni sašūpojās veselība. Tas bija saistīts ar Zolitūdes traģēdiju. Televīzijā nepārtraukti sekojām šim baisajam notikumam, daudzas stundas nācās pavadīt tiešajā ēterā. Stundu pēc stundas, dienu pēc dienas skaties uz notiekošo, uz ciešanām. Sēdi Panorāmas studijā un visu laiku skaiti mirušos. Vēl ilgi pēc tam turpināju to darīt sapņos… Pēc notikuma televīzijas žurnālistiem sarīkoja pāris grupu seansu ar psihologu. Speciālists uzsvēra, ka emocionāli esam piedzīvojuši gandrīz to pašu, ko glābēji. Laikā, kad citi sēroja par zaudētajiem tuviniekiem, mums bija jāstrādā. Jāfilmē, jārāda, jāstāsta… Psihologs brīdināja, ka pēc pāris mēnešiem piepeši var izpausties kāda vaina. Tā arī notika, man sākās smaga alerģija, pampa ciet kakls, seja, bija grūti pastrādāt. Tagad kļuvis daudz labāk, esmu atveseļojies.

Veselības ķibeles nesušas līdzi arī vienu labumu – atmetu smēķēšanu. No lasītā un citu pieredzes zinu, ka noteikti vajadzīgs kāds pamudinājums atmest, klikšķis, kas iedod kā ar āmuru pa pieri. Tomēr nav viegli cigareti nolikt malā. Kā man izdevās? Neesmu oriģināls – izlasīju Alena Karra grāmatu Kā viegli atmest smēķēšanu. Šo paņēmienu jau reiz izmantoju, taču ilgi neizturēju. Grāmatā gan nav nekā īpaša, bet – palīdz! Lasi un gaidi, ka tevi biedēs ar pīpēšanas šausmām, taču tā nav. Varbūt tur ietverts kāds slepens kods?!

Izlasītais gan palīdz tikt vaļā no bailēm – kā būs, kad nesmēķēšu. Pietrūks ierastā, kļūšu nīgrāks un apaļāks… Patiesi, sākumā biju nedaudz kašķīgs, kā mazs bērns, kam atņemta spēlīte. Arī svars diezgan jūtami nāca klāt, jo kļuvu traki ēdelīgs. Pieņēmos par astoņiem kilogramiem, labi, ka to īsti nevar manīt.

Organisms pamazām sācis attīrīties. Agrāk domāju – ko visi cepas par briesmīgo smēķēšanas smaku, kāpēc pārspīlē? Tagad saprotu. Dzīvoju ceturtajā stāvā, un, ja logs ir vaļā, uzreiz saožu, ja lejā kāds noiet garām ar aizdegtu cigareti. Tiešām smird!

Labi justies otrās mājās

Joprojām šķiet, ka tikko esmu sācis strādāt televīzijā, lai gan pagājis jau 11 gadu. Aizvien jūtos kā jauniņais, man ir būtiski sevi apliecināt un pierādīt. Uz darbu eju ar prieku. Sen zināms – ja darāmais patīk, var paveikt ļoti daudz. Dzīvoju ar pārliecību, ka darbs ir manas otrās mājas. Šādai attieksmei gan ir savi mīnusi: nespēju pateikt nē un iegrožot strādājamās stundas, uzņemos par daudz. Tomēr ticu, ka viss notiek, kā tam jānotiek. Tātad esmu īstajā laikā un vietā. Nekad nebiju domājis, ka strādāšu televīzijā, kur nu vēl, ka sēdēšu Panorāmas studijā un visai Latvijai stāstīšu ziņas. Ziņu raidījuma vadītājam jābūt zinošam pilnīgi visā, jo nevar paredzēt, kas piepeši var notikt raidījuma laikā, jābūt gatavam ielēkt jebkurā tematā.

Ir gan akmens, kas spiež sirdi, – nepabeigtas studijas juristos. Bieži vien pats ar sevi diskutēju – pieķeries taču un pabeidz… Palikusi vien tā aste – bakalaura darbs. Pagaidām nevaru saņemties.

Nepadarītais un nesakārtotais patērē ļoti daudz iekšējās enerģijas un spēka. Pat ja šķiet, ka par to nedomā un neuztraucies, tomēr baterija tērējas, tādēļ tā jālādē biežāk.

Skriet ar smaidu

Esmu sācis skriet. Pašlaik mana mazā uzvara ir desmit kilometru. Vēl nesen vispār nesapratu, kāds tajā joņošanā prieks. Skolas laikā ļoti ātri pieveicu īsās distances, bet, tikko bija vairāk par kilometru, biju nīkulis, nekas neizdevās.Mans jaunākais brālis Andis ir liels skrējējs, piedalās arī maratonos. Agrāk šķita, ka viņš stāsta absolūtas muļķības – pat pēc noskrietiem 20 kilometriem esot milzīgs enerģijas uzplūds. Domāju: ko tu pļāpā! Taču izrādījās, ka patiesi tā.

Kad sašķobījās veselība, nolēmu skriet. Uzsāku jozt pārāk ātri, tikpat ātri noguru, tad sāku vilkties, tad atkal uzstartēju. Beigās izskatījos sarkans, ar tomātkrāsas seju, vilku gluži vai pēdējo elpu… Garāmgājēji pat atskatījās – kas tur tik šausmīgi skaļi elso?! Brālis nāca talkā, pamācīja, kā elpot, kā skriet pareizāk, ieturēt vienmērīgu ritmu. Vispirms mēģināju tikt līdz pieciem kilometriem. Dažreiz neizdevās pieveikt to piečuku. Atgriezos visai sapīcis. Tagad no Botāniskā dārza varu aizskriet līdz Māras dīķim un Uzvaras parkam un vēl tikt atpakaļ, kas kādreiz šķita neiespējami. Nu man ir jauns mērķis – pievarēt desmit kilometru tā, lai arī pēdējos metrus skrietu ar prieku un smaidu sejā.

Skrējiena stunda ir lieliska iespēja atslēgties. Klausos austiņās mūziku, vēroju pilsētu. Man ir veicies, jo dzīvoju Pārdaugavā. Te ir zaļš, viss zied un smaržo. Esmu tikai pats ar sevi, domas sakārtojas.Esmu piefiksējis – dienā, kad esmu skrējis, varu daudz labāk runāt tiešraidē. Man mēdz būt nelielas grūtības ar elpu, nevaru tikt teikumam līdz galam. Aktrise Zane Daudziņa, kura mums televīzijā trenēja valodu, ieteica, lai skrienu, ja patīk. Tas labi sakārtojot elpošanu.

Iztīrīt galvu ar tenisu

Jau ilgāku laiku regulāri mācos spēlēt tenisu. Uz treniņu reiz aizvilka kolēģe, lai joka pēc pamēģinu. Iepatikās.

Sākumā šķita – kas tur ko nepaskraidīt pa tenisa laukumu un atsist bumbiņu. Taču tā izrādījās pamatīga slodze. Jau pēc pirmās pusstundas esmu viscaur slapjš. Pašam smiekli nāk, ka tā var būt.

Divas stundas koncentrējos tikai uz bumbiņu, pretinieku un pārinieku, ja ir divspēle. Šajā laikā nedomāju par to, kas jāpaveic darbā, galva lieliski iztīrās. Mājās man tas īsti neizdodas, darba problēmas ienāk arī aiz dzīvokļa durvīm.

Gulēt, kamēr gana

Man ir ļoti svarīgi izgulēties. Esmu nekāds, ja miega bijis par maz.

Darba režīma dēļ bieži gulēt tieku vēlu, tikai pēc pusnakts, taču no rīta varu pasnaust pāris stundu ilgāk nekā daudzi citi. Mani netraucē, ja saule iespīd sejā, tieši otrādi – tad miegs ir vissaldākais.

Kad mēs ar brāli bijām pavisam mazi, tēvs gāja pastaigā ar mums abiem ratiņos. Ja sākām čīkstēt, tēvs pagrieza ratiņus pret sauli – mēs uzreiz iemigām. Nav ne jausmas, kādēļ tā. Taču arī saules pielietā pludmalē man vienmēr ir ciešs miegs.

Piedzīvot jūru

Laiku pa laikam man patīk doties prom no visa. Iemetu telti mašīnas bagāžniekā un braucu uz sev vien zināmām vietām Kurzemes jūrmalā. Vairākums dodas uz Jūrkalni vai Kolku, un ļoti labi, ka tā, jo manā iemīļotajā pludmalē ir miers un klusums.

Jūra ir mana spēka vieta. Cik vien sevi atceros, vienmēr soļojām uz jūru vai braucām turp ar riteņiem. Būt pie jūras allaž bija piedzīvojums. Ziemā, kad pamatīgi sasniga, neizvēlējāmies normālu ceļu, bet bridām pa meža takām.

Noteikti bijām pie jūras tad, kad plosījās vētra. Tēvs mūs mācīja turēties pretī vējam. Tas vēl joprojām sēž manī – patīk skatīties bangojošā jūrā. Tas ir spēks, ko cilvēks nevar ietekmēt, bet pieņemt un izbaudīt.

Ja ir īstais vējš, liedagā nereti var atrast dzintaru. Pat sīks graudiņš sagādā prieku. Uz jūru dodamies arī lasīt gliemežus, tādus tumši zilus, melnīgsnējus, ko ik pa laikam izskalo. Stiepjam mājās pamatīgus maisus. Nolūks ir ļoti praktisks – tie garšo vistām, un mūsu ģimene tiek pie ekoloģiskām olām. Ja gliemežu savākts pietiekami, vistas turpina dēt arī ziemā.

Pieļauju gan, ka tas ir visnotaļ amizants skats – daži lieli vīri jūras malā grābj gliemezīšus.

Nest klēpī upes mētras

Ar prieku vācu tējas. Vecāku mājas tuvumā tek Užavas upīte, un tās krastos ir papilnam upes mētru. Pērn ar laivu airējāmies līdz saliņai upes vidū, tēvs bija izpētījis, ka tur ar tām kā nosēts. Ir īpaša sajūta nest pilnu klēpi saplūktu mētru, kas reibinoši smaržo. Ja pagatavo karstu dzērienu no paša vāktām mētrām, tas ir īpaši garšīgs un, izrādās, nemaz nevajag cukuru. Pēc tā pilsētas piparmētru tēja šķiet vien slābans ūdentiņš.

Satikt zivi tuvplānā

Kādu laiku biju aizrāvies ar orhidejām, taču sapratu, ka man nav gana daudz laika par tām pienācīgi rūpēties. Man ir vien kaķis, visai parasts, bet ar raksturu. Frīda ir tieši tāds kaķis, kādu man vajag.

Saistītie raksti

Šogad dzimšanas dienā kolēģi uzdāvināja akvārija zivtiņu – gailīti. Ir tāda zivju suga, ar skaistu, kuplu asti. Tieši tajā laikā atvadījāmies no lata, mūsu naudas. Par Latiņu negribējās saukt, tā radās Lasis. Visai daudznozīmīgi. Zivtiņu man uzdāvināja maišelī ar ūdeni. Tad nācās ieviest akvāriju. Pamazām uzradās vēl dažas zivis, iemitinājās gliemezis, kas jau paspējis izaugt negaidīti prāvs.

Akvārija kopšanā iesaistījies viss Panorāmas kolektīvs. Sarakstā katrs atzīmē, ja pabarojis zivis, citādi no mūsu centības nabadzītes pārēstos.

Dāvinot Lasi, kolēģi vēlēja man mieru – lai, uz zivtiņu skatoties, mazinātos ikdienas stress. Akvārijs stāv uz darba galda. Strādāju pie datora, skatos monitorā, bet ik pa brīdim pametu acis uz akvāriju. Reizēm aizskatos ļoti ilgi. Vērot zemūdens dzīvi ir negaidīti interesanti, un tas patiešām nomierina.

Meditēt vagā

Agrāk kartupeļu vagas šķita kaut kas šausmīgs – kāpēc tik garas un tik daudz nezāļu?! Tagad ar prieku dodos kaplēt. Es to saucu par pilsētnieka meditāciju.

 

LA.lv