Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
7. janvāris, 2013
Drukāt

Ar sēra smaku

Foto - LETAFoto - LETA

Doma, ka laiku no ziemas saulgriežiem līdz Jaungadam cilvēki pavada dvēseliskās apcerēs, ir patīkama. Tā spēcina dažādu iemeslu pēc panīkušo cerības asnu un mudina ticēt, ka janvārī beidzot visi iesoļosim gaišāki un gatavi sasniegt cēlus mērķus.

 

Kāpēc gan arī mēs Latvijā reiz nevarētu tā – roku rokā, vienā virzienā lūkojoties, pašlabuma sīkmanību vecajā gadā atstājuši un savstarpējo ķīviņu cirvjus atkalas noplacinātajās kupenās aprakuši? Šajās dienās laiks tek rimti, un sabiedrisko procesu vērotāji atpūtina jutekļus – tas ir pieklusuma periods. Tiesa gan, ar stipru šķietamības piegaršu. Jo gluži kā zem ledus vāka ezeros nerimst dzīvības procesi, tā arī Latvijas politisko biotopu dzelmē rūgst ar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām saistītās emocijas. Patiesībā tās karst un burbuļo tik intensīvi, ka grūti valdāmais tvaiks sprūk ārā nepatīkamās un pārsteidzošās izpausmēs.

Otrajos Ziemassvētkos, kad pilīs un būdiņās vēl atbalsojās “Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts!”, ziņu aģentūra BNS izplatīja “Vienotības” līderes Solvitas Āboltiņas skatījumu uz politisko atbildību. Taisnību sakot, tas izlīda kā īlens no maisa. Vispirms jautājumā par (ne)spēju veidot vienotu nacionālo politisko spēku sarakstu Rīgas domes vēlēšanām Saeimas spīkere bija diplomātiski izvairīga. Tad beidza mest cilpas un ļāva nojaust, ka valdošā koalīcija nebūt nav kristīgi saticīga draudze. Ļoti labi to varēja saklausīt Āboltiņas kundzes liriskajā atkāpē par politiķu pienākumu vienoties nopietnu mērķu vārdā, un tas bija nepārprotams mājiens otra lielākā partnera virzienā. Kaut arī Reformu partijas vārds neizskanēja, pār krēslu un amatu kārotāju galvām švīkstošā spīkeres verbālā pātadziņa bija gana izteiksmīga visiem, kas mazliet zina kopīgās listes veidošanas priekšvēsturi, kur skaidri iezīmējās Reformu partijas un “Vienotības” pretrunas.

Profesionāli nopērusi nenošautā lāča ādas dalītājus, S. Āboltiņa vai nu netīšām, vai gluži apzināti un elektorāta reakcijas pārbaudes nolūkā kvalificēja amatu kārotāju pienesumu politiskajam procesam, precizējot – runas par krēslu dalīšanu tam ir daudz kaitīgākas nekā deputāta Dzintara Zaķa (“Vienotība”) mēģinājums “optimizēt” iegādātās automašīnas nodokli.

Liekas, šajā brīdī uzvirmoja Ziemassvētku noskaņai un eņģeļu kora klātbūtnei absolūti neatbilstīgs un nejauks aromāts, noslāpējot naivo cerību politiskās vides šķīstīšanās iespējai. Brīnumi nenotiek. Atļaujoties no visiem viedokļiem ciniskajā un neveiklajā politisko kaitējumu salīdzinājumā pieminēt “Zaķa gadījumu”, kurš pērn kādu laiku viļņoja sabiedrību, Solvita Āboltiņa iesēja smagas aizdomas par politiķa atbildības izpratni šajā partijā vispār. Ja arī uzlūkojam deputāta vēlmi apmānīt valsti saulgriežu posmam atbilstošas cilvēciskās piedošanas leņķī – kas reiz bijis, lai grimst pagātnē –, spīkere diemžēl publiski prezentējusi varas partijas spices uzskatu, ka tai piederīgie grēkāži nav atbildīgi par Saeimas zemo reitingu sabiedrībā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+