Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
21. marts, 2014
Drukāt

Ar skatu uz horizontu
. Saruna ar “infogr.am” radītāju Uldi Leitertu (3)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Viens no "Infogr.am" dibinātājiem Uldis Leiterts

Ik pa brīdim dzirdu kādu sērīgi nopūšamies: ak, kā vajadzētu arī latviešiem savu skaipu. Ne jau vēl vienu elektroniskās saziņas veidu, bet veiksmes stāstu. Un, re, nu mums tāds ir – datu vizualizācijas rīks “infogr.am”, ar ko dažu gadu laikā ir uztaisīti 1,9 miljoni infografiku. Tas ir vairāk nekā visā infografiku vēsturē kopā. Un ja vēl privāti investori no Rietumiem nesen ieguldījuši uzņēmumā 1,34 miljonus eiro, skaidrs, ka tam paredzama spoža nākotne. Viens no idejas autoriem ir ULDIS LEITERTS. Mūsu saruna par to, kas virza un motivē radošo domu.

– “Infogr.am” – kas tas ir un kā to lietot? 


– Tā ir viegli apgūstama un ērti lietojama aplikācija, kas ļauj dažu minūšu laikā radīt un publicēt internetā interaktīvas infografikas. Mūsu lietotāji ir gan privātpersonas, gan lieli uzņēmumi. Piemēram, “The Washington Post”, “The Wall Street Journal”, “The Verge”, Masačūsetsas Tehnoloģiju institūts, Stendfordas, Kolumbijas un Latvijas Universitāte, Rīgas Ekonomikas augstskola, Eiropas Komisija, visi lielākie Latvijas mediji.

– Kā radās šī ideja? 


– Esmu mediju cilvēks trešajā paaudzē. Mans vectēvs Alfrēds Leiterts sākumā bija “Padomju Jaunatnes”, vēlāk Latvijas radiožurnālists. Māmiņa sāka darba gaitas “Padomju Jaunatnē”, tagad strādā “Latvijas Avīzē”. Vienmēr esmu ar cieņu izturēties pret pētniecisko žurnālistiku, bet te pie manis kā datorgrafiķa atnāk žurnālists un lūdz ātri uztaisīt ilustrāciju, jo tiešsaistes medijiem gan datu vizualizācija, gan laiks ir svarīga lieta. Bet vai es varu ko labu uztaisīt divās stundās? Nē, nevaru. Jo tas, ko es divās stundās uztaisu, nepatīk ne citiem, ne man pašam. Normāli datu vizualizācijai vajadzētu astoņas stundas, dažreiz pat vairākas dienas. Taču tad maksa par pakalpojumu būtu lēšama no dažiem simtiem līdz dažiem tūkstošiem eiro – atkarā no patērētā laika un sarežģītības. Tāpēc, ja kaut ko vajag ātri, izmanto vai nu šablonus, vai uztaisa kaut ko primitīvu un neglītu. Un tad mēs ar Raimondu, proti, kolēģi, ar kuru sēdējām pie blakus galdiem, sākām spriest, kā būtu, ja mēs, teiksim, pusgada laikā mēģinātu uztaisīt konstruktoru, kas būtu tik vienkāršs, ka turpmāk žurnālisti nevis nāktu pie mums, bet taisītu rakstam nepieciešamās infografikas paši. Tā radās ideja.

– Kāds bija nākamais solis?


– Mēs gribējām noskaidrot, vai un cik cilvēki būtu ar mieru maksāt par datora ģenerētu grafikas pakalpojumu. Mēs sākām ar vienu vai diviem mediju klientiem, vēlāk klāt nāca dažas bankas un ministrijas, kā arī Eiropas Komisija. Mēs pieņēmām jebkuru pasūtinājumu un bijām ar mieru to veikt par jebkuru piedāvāto summu. Jāteic, par līdzīgu darba apjomu piedāvātā samaksa dažkārt atšķīrās pat desmitkārt. Taču mums bija svarīgi noskaidrot, ko klienti vēlas vizualizēt, ar kādu informāciju viņi strādā, ko grib ar to pateikt, kāds ir viņu budžets. Savukārt mēs teicām, ka mums ir aplikācija, kas ir tapšanas stadijā, vēl nav publiski lietojama, taču mēs klientiem uzģenerēsim visu, kas nepieciešams. Mēs nesaņēmām nevienu iebildumu pret to, ka tēls ir nevis radīts, bet ģenerēts. Sapratām, ka vidējā summa, ko klienti gatavi maksāt, ir no 150 līdz 200 eiro (tas ir krietni lētāk nekā aģentūru piedāvājums). Turklāt mēs bijām atklājuši savu klientu segmentu – mūsu klienti ir tie, kas nekad nav vēlējušies saistīties ar aģentūrām. Šādu cilvēku ir vairāk, nekā mēs spējam apkalpot.

Mēs bijām strādājuši trīs mēnešus, rezultātā mums bija 10 tūkstoši eiro un 18 interaktīvu infografiku, ko bija redzējuši 2,2 miljoni unikālu apmeklētāju. Latvijas kontekstā tas bija ļoti labi. Protams, sākumā mums vēl nebija šīs aplikācijas un patiesībā mēs nevis ātri kaut ko automātiski uzģenerējām, bet reizēm pat divas nedēļas strādājām pie katras infografikas, turklāt dažkārt par ļoti, ļoti nelielām naudiņām.

Vasaras beigās mēs visiem klientiem pateicām paldies par sadarbību un ka šādi mēs vairs neturpināsim, jo vēlamies radīt programmu, ko varētu lietot simtiem vai pat tūkstošiem cilvēku tā, lai mums nevajadzētu pavadīt divas nedēļas, manuāli taisot vienu infografiku.

– Kad tas bija?


– 2011. gada septembrī. Mēs nolēmām, ka nu mums noderētu tā saucamais “startup” akselerators. Tā ir programma, kurā uzņēmumi, kas ir idejas stadijā, uz trim mēnešiem tiek pārvietoti uz kādu pilsētu, kas nav Rīga, piemēram, uz Londonu, Dublinu vai Helsinkiem. Kompānija saņem pavisam nelielu finansējumu, kas sedz komandas ceļa un uzturēšanās izdevumus. Trīs mēnešu laikā komanda tiekas ar mentoriem, lielu uzņēmumu dibinātājiem, kas palīdz viņiem ideju sākumā izjaukt pa pirmreizinātājiem un pēc tam salikt atpakaļ, bet jau krietni uzlabotu.

Mēs pieteicāmies vairākos akseleratoros, taču visos mūs noraidīja. Mēs pieteicāmies vairākos Eiropas mēroga tehnoloģiju konkursos, dažos pat iekļuvām simtniekā, taču uz nākamo kārtu netikām. Es braukāju apkārt, mēģināju saprast, kāpēc tas, ko es stāstu un kam mēs tik ļoti ticam, neizraisa cilvēkos nedalītu sajūsmu. Un tad pēkšņi gada beigās mēs saņēmām pozitīvu atbildi no veseliem pieciem akseleratoriem. Izvēlējāmies “HackFwd”, jo viņi piedāvāja viena gada programmu, turklāt ļāva mums palikt Rīgā. Reizi ceturksnī mēs braucām uz Berlīni, pārējā laikā strādājām no Rīgas. Saņēmām no viņiem 150 tūkstošus eiro, kas ļāva pilnībā koncentrēties projektam, pieņemt darbā vēl dažus cilvēkus. Tā mēs attīstāmies nu jau divus gadus. Patlaban esam pasaulē lielākā datu vizualizācijas komūna, mūsu aplikācijas lietotāji katru dienu rada ap desmit tūkstošiem infografiku, pavisam šo dažu gadu laikā ir uztaisīti 1,9 miljoni infografiku, tas ir vairāk nekā visā infografiku vēsturē kopā.

Mūsu galvenie lietotāji ir mediji un blogeri, kam nepieciešams ātri publicēt dinamiskā veidā pasniegtu informāciju. Pretī viņi saņem strauji augošu apmeklētāju skaitu sociālajos tīklos, jo cilvēki vēlas ar šādi pasniegtu informāciju dalīties. Otrs lietotāju segments ir skolēni, studenti un pedagogi. Infogrammas izglītības procesu padara skaidrāku, uzskatāmāku, vieglāk uztveramu. Trešais lielais segments ir analītiķi, mārketinga speciālisti un pārdošanas cilvēki, kas izmanto infogrammas prezentācijās, ziņojumos, arī vēstulēs un atskaitēs.

– Ar ko pelnāt?


– Mūsu aplikācijai ir vairākas versijas. Loģika vienkārša: viss, ko tu ieliec internetā un padari publisku, ir par brīvu, viss, ko tu no interneta izņem un kam piekļuvi ierobežo, ir par abonēšanas maksu.

– No kā esat saņēmuši 1,34 miljonus eiro?


– No privātajiem investīciju fondiem. Tie ir riska kapitālu uzņēmumi no Vācijas un Lielbritānijas. Viņu mērķis ir agrīnā stadijā iegādāties kompānijas daļas, lai vēlāk tās varētu pārdot.

– Vai inovācijas un izrāviena ziņā “infogr.am” varam nosaukt par latviešu skaipu?


– Gan skaips, gan mēs piederam tehnoloģiju nozarei. Droši vien patlaban “infogr.am” ir viens no pasaulē pazīstamākajiem Latvijas uzņēmumiem, ja jau man zvana no “The Wall Street Journal” un no “The Washington Post” un jautā, ko es domāju par eiro ieviešanu Latvijā. Apmeklētāju skaita ziņā esam viena no lielākajām Baltijas interneta kompānijām, tādēļ analoģija ar skaipu varētu būt vietā. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas cilvēki mūs tā nodēvēja. Īstenībā man ir prieks, ka mūs atbalsta ne tikai ārzemēs, bet arī pašu mājās. Un vēl prieks ir par to, ka mēs, latvieši, varam radīt ideju, kas izplatās globāli.

– Kā radās nosaukums “infogr.am” un kāpēc tajā ir punkts?


– Nosaukums ir aizgūts no vārda telegramma: līdzīgi kā telegramma ir ātrāka un efektīvāka vēstules forma, tā arī infogramma ir ātrāka un efektīvāka infografikas forma. Tāda ir analoģija. Sākām ar nosaukumu “infogram” un tad atradām, ka am ir domēna vārds Armēnijai, līdzīgi kā lv Latvijai. Ierakstot meklētājā infogr.am uzreiz var atvērt mūsu lapu. Pēc “Google” datiem, mēs esam viens no lielākajiem interneta resursiem Armēnijā, kaut gan konkrēti no Armēnijas apmeklētāju mums ir ļoti maz.

– Par ko sapņojāt puikas gados? 


– Man bija privilēģija uzaugt Preses namā. Kopš divu gadu vecuma biju izspēlējies ar elektrisko rakstāmmašīnu “Olivetti”, kas rakstīja ātrāk, nekā es spēju uzklabināt, mācēja arī burtus nodzēst. Un tad kādu dienu rakstāmmašīnu nomainīja ar datoru. Tas bija fantastiski. Datorā bija vairākas spēles, kas mani aizrāva, un es pateicu: izaugšu liels, taisīšu datorspēles. Tas bija 1995. gadā, kad noformulēju savu pirmo apzināto nākotnes vēlmi. Pirms “infogr.am” mēs ar draugu bijām nodibinājuši kompāniju “Unrepublic”, kas pastāvēja gadus divus. Mēs radījām datorspēli, ko publiski nevienam tā arī neparādījām, toties bijām apzinājuši apmēram divus tūkstošus lietu, kāpēc bizness nedarbojas. Šī pieredze lieti noderēja, strādājot pie “infogr.am”.

– Mūs iepazīstināja Brigita Krūmiņa, kas savulaik bija animācijas māksliniece, epizožu un dublāžas aktrise, scenāriste un hronikas režisore, bet pēc “Rīgas kinostudijas” sabrukuma kļuva par japāņu valodas pedagoģi. 


– Brigita ir unikāla persona, viņa man ļoti daudz ko ir iemācījusi. Mēs satikāmies man nozīmīgā brīdī. Es vienmēr esmu zinājis, ko gribu darīt, pat esmu domās modelējis nākotnes situācijas. Biju pabeidzis Oskara Kalpaka Rīgas Daiļamata pamatskolu, kur bija radoša vide, taču pēc tās reti kurš izturēja konkursu kādā mākslas skolā. Arī es netiku ne “rozentāļos”, ne “lietišķajos”. Un tad par lielu pārsteigumu manai matemātikas skolotājai es iestājos Rīgas komercskolā. Tajā laikā tā bija spēcīga skola ar nopietnu konkursu, tas, ka to izturēju, tik tiešām bija liels notikums. Un tad es palūkojos uz savu nākotnes perspektīvu: intensīvas mācības, kas lielākoties beidzas ap pieciem vakarā, tad Rīgas Ekonomikas augstskola ar vēl intensīvāku mācību programmu, pēc tam labi atalgots darbs bankā… Vairāk nekā mēnesi domāju par to visu. Augustā izņēmu dokumentus no komercskolas un aizgāju uz skolu, ko savulaik bija dibinājusi Brigita Krūmiņa un ko sākotnēji sauca par Rīgas Japāņu valodas un kultūras vidusskolu. Tobrīd Brigita tur vairs nestrādāja, skola bija apvienota ar Kristīgo skolu un pārdēvēta par Rīgas Kultūras vidusskolu. Un tad kopā ar draugu mēs aizgājām uz izstādi, ko Brigita bija sarīkojusi Dabas muzejā. Viesu grāmatā mēs parakstījāmies kā Rīgas Japāņu valodas un kultūras skolas audzēkņi. Brigita teica: bet šādas skolas vairs nav. Es atbildēju: es neatzīstu to, kas ir vietā. Tā mēs iepazināmies.

Izglītības satura ziņā tā skola bija ļoti vāja, bet cilvēki, kas tur bija palikuši no Brigitas laikiem, bija izcili, inteliģenti. Līdztekus mācībām, kur mums japāņu valoda bija otra svešvaloda, vienu brīdi mācījos arī Brigitas skolā “Gengo”. Kopumā japāņu valodai esmu veltījis sešus gadus.

– Jūs piedalījāties arī Brigitas izdotās Japāņu latviešu mācību kandži vārdnīcas tapšanā. 


– Jā. Esmu priecīgs, ka man bija iespēja strādāt pie šā fundamentālā un ekskluzīvā veikuma. Nav daudz tautu, kam ir tieša dzimtās un japāņu valodas vārdnīca, lielākoties ir vārdnīcas, kas tulkotas no angļu vai krievu valodas. Viens šā izdevuma eksemplārs ir uzdāvināts imperatoram. Par šo darbu Brigita ir saņēmusi Uzlecošās Saules zemes zelta un sudraba staru ordeni.

– Zinu, ka tāds ir arī Ļubimovam, Rostropovičam un Noršteinam. Lieliska kompānija. Tomēr kāpēc tieši Japāna jūs aizrāva? 


– Doma bija vienkārša: es maz ko zinu par Japānu un diez vai tāpat vien kādreiz veltīšu laiku tam, lai iepazītu šo kultūru. Bet galvenais – es negribēju nostāties uz paredzama taisnvirziena dzīves ceļa, kas ved uz pārticību, labklājību un skaidru nākotni. Man gribējās dzīvi veidot pa savam. Tādēļ es izvēlējos to, kas bija neprognozējams, toties radošs.

Ko teica māmiņa un tētis?


– Māmiņa vienmēr man ir uzticējusies. Arī toreiz viņa neiebilda. Tētis, domāju, arī būtu sapratis. Viņš nomira, kad man bija septiņi gadi.

– Piedodiet, es nezināju.


– Viss kārtībā. Izglītības satura ziņā tajā skolā es iemācījos ļoti maz, ja vispār. Bet cilvēciskā ziņā tas laiks man deva ļoti, ļoti daudz.

– Mēdz teikt, ka hakeriem neesot meiteņu, tikai datorpeles. Bet jums ir sieva un divi bērni. Kā iepazināties ar Ievu? 


– Pazīstami mēs esam jau sen, jo mūsu vecāki bija draugi. Un tad mēs ar Ievu sākām iet vienā fotoskolā. Abi esam saistīti ar mākslas pasauli, mūs vieno kopīgas intereses. Un nu mums ir dēls un meita, Janam ir četri, bet Sofijai Selmai seši gadi. Vispār jau ģimenes dzīvi un darbu ir grūti apvienot, patlaban diemžēl projekts paņem vairāk laika, nekā es vēlētos.

– Ko darāt kopā ar bērniem savā brīvajā laikā?


– Brīvā laika ir maz, ļoti maz, tāpēc cenšamies to izmantot pēc iespējas kvalitatīvi. Bērniem datora nav, bet dēls jau divu gadu vecumā bija apguvis “iPad”. Lielā māsa, kam tobrīd bija četri gadi, skrēja pie viņa un lūdzās: brāli, uzliec man mūziku, es nemāku. Viņš ātri un viegli saprot tehniskas lietas, labi tajās orientējas. Pats var ieslēgt datoru, uzlikt multfilmu. Bet datorspēles mēs apzināti cenšamies ierobežot. Pasaule jau tā kļūst arvien vairāk digitāla, tehnoloģijas būs ap viņiem visu mūžu, tāpēc gribas dzīves agrajā posmā ļaut bērniem darboties ar rokām un dabas materiāliem, jo vēlāk šādu iespēju būs arvien mazāk. Bērnība ir vienīgais dzīves brīdis, kad tu vari nedalīti veltīt laiku neelektroniskām lietām. Mēs lasām grāmatas, staigājam gar jūru. Tiesa, ar meitu nesen esam sākuši spēlēt datorspēli, kur jāsaliek zobratiņi, baloniņi un kaķi noteiktā secībā, lai izveidotos mehānisms. Kad tas notiek, tiek pārgriezta aukliņa, baloniņš aizlido un kaķis sāk šūpoties. Šī spēle veicina trīsdimensiju domāšanu un palīdz apgūt mehānikas un fizikas pamatus. Ceru, ka skolā tas viņai noderēs. Tomēr galvenā mums joprojām ir vakara pasaciņa.

– Gribu vēl pajautāt par motivāciju. Kas jūs virza? 


 

Mana vecmāmiņa izmācījās par sakaru operatori, visu mūžu nostrādāja uzņēmumā “Rīgas pilsētas telefonu tīkls” un arī tad, kad aizgāja pensijā, turpināja konsultēt draudzenes par tehnoloģijām, ar kurām visu mūžu bija strādājusi. Viņai bija lineārs darba virziens, karjera gāja uz augšu, taču vienas nozares ietvaros. Mani interesē daudzpusīgi cilvēki, tādi, kas līdz galam neiederas nevienā nozarē. Kam ir zinības par šo un to un vēl kaut ko, bet viņš spēj ieraudzīt lielu bildi, ko, strādādams vienā šaurā nozarē, neredzētu. Tādus cilvēkus mēs meklējam. Mani vienmēr ir interesējušas daudzas lietas, bet neviena no tām ne tik ļoti, lai es vēlētos tai atdot visu savu laiku. Kādu brīdi – jā. Bet, kad apgūstu un saprotu, kā darbojas, es jau redzu nākamo, varbūt pat gluži pretēju.

Kādreiz es neaizgāju uz Komercskolu, jo negribēju studēt Rīgas Ekonomikas augstskolā un pēc tam strādāt bankā. Tagad cilvēki no bankām nāk pie mums un Rīgas Ekonomikas augstskola ir mūsu klients. Tā ir ļoti interesanta skola, gandrīz puse manu tuvāko draugu vai paziņu ir mācījušies šajā skolā, tur ir fantastiska radoša vide. Pirms pusotra gada pie mums praksē atnāca viņu students, kas vēlējās uzzināt uzņēmējdarbības pamatus, redzēt, kā darbojas praktiskās lietas. Ceru, ka viņam bija interesanti. Tā mūsu ceļi krustojas.

Brigita reiz pateica: dzīvo tā, lai arī tad, kad tev būs piecdesmit gadu, tu varētu izvēlēties, ko tu gribi darīt. Lai vienmēr durvis ir vaļā un skats uz horizontu. Lai var izdarīt ko jaunu. Un vēl es zinu no pieredzes: ja tu kaut ko dari emocionālu apsvērumu dēļ, tā ir labākā motivācija.

Uldis Leiterts

Viens no programmas “infogr.am” autoriem.

Dzimis 1985. gada 22. aprīlī Rīgā.

Absolvējis LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes Datorgrafikas nodaļu.

Strādājis “Latvijas Avīzē”, portālā “Delfi”; nodibinājis uzņēmumus “Unrepublic” un “infogr.am” (pēdējo kopā ar Raimondu Kaži un Alisi Semjonovu).

Precējies. Ģimenē aug Sofija Selma (6) un Jans (4).

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Jús abi ar Brigitu esat lieli lieli malacci.

  2. Brigita B.Krūmiņa, www.gengo.lv Atbildēt

    Un nu – Uldi Leitert, ņem mani par mācekli – pats laiks man apgūt kaut ko jaunu, bet nu ļoooti vajadzīgu mūsu mazajai skoliņai! Es lepojos ar Tevi, Cilvēk!

  3. Latvija var!

Ar motorizētu čemodānu var sasniegt ātrumu 13 km/hJa kādreiz lidostā radusies nepieciešamība dažu minūšu laikā nokļūt no viena termināļa uz otru, lai paspētu uz savu reisu, lielisks sabiedrotais būs motorizētais čemodāns "Modobag".
Vietnes "nozagts.com" un "Toma joki" nonākušas arī Drošības policijas redzeslokāSavstarpēji saistītās interneta vietnes "nozagts.com" un "ukradeno.com", kā arī viena no populārākajām sociālā tīkla "Facebook" lapām latviešu valodā "Toma joki" ir Drošības policijas redzeslokā, tomēr dienesta pārstāvji nekomentē šo interneta resursu saistību ar personām, kas saņem Krievijas finansējumu un izplata Krievijas ideoloģisko propagandu.
FOTO: Divi BMW "nesadala" Marijas ielu; viens ietriecas graustā (2)Pēc divu "BMW" automašīnu sadursmes Elizabetes un Marijas ielas krustojumā šovakar, viena no tām ietriecās Marijas ielas graustā.
Uzmanību, šoferīši! Rīt darbu uzsāks vēl 20 stacionārie fotoradari; arī Grobiņā, Līgatnē, Rubenē (5)Pamatojoties uz Ministru kabineta 8.novembra konceptuālo ziņojumu par stacionāro fotoradaru ieviešanas gaitu, otrdien, 6.decembrī uz Latvija autoceļiem sāks darboties otrajā kārtā paredzētie 20 stacionārie fotoradari.
Draugiem Facebook Twitter Google+